Ja vajadzētu šodien, vai tu ietu?
Piereģistrējos ugunskurs.lv, izplatu informāciju, bet pasākumi diemžēl man iet gar degunu, jo rīt ir pēdējā, pēdējā ieskaite ar milzonīgu informācijas daudzumu, kas jāiestumj galvā. Bet es tev saku - aizej, ja vari. Tas būs skaisti un, ja vien tev nav beigts akmens sirds vietā, tas būs arī aizkustinoši.
Otrdien dziesmu vakarā runājām par barikādēm: ko kāds atceras pats, ko dzirdējuši no vecākiem un vecvecākiem, kādas sajūtas šodien. Kad izrunājāmies, likās, ka jānodzied Līvu Deviņvīru spēks, un es sapratu, ka nevaru, jo man lūzt balss un kāpj kamols kaklā. Es gan esmu sasodīti emocionāla, bet man šķiet, ka ne man vienīgajai emociju krūzīte bija pilna. Tajā telpā tobrīd varēja telefonus lādēt, uz galda uzliekot - tāda enerģija bija gaisā.
Tāpēc vēlreiz saku - aizej.
10.00 Atceres ugunskura iedegšana Doma laukumā. Aicinājums iedegt ugunskurus visās Latvijas pilsētās un novados.
14.00 Ziedu nolikšana II Meža kapos.
15.00 Skolēnu patriotiskās audzināšanas projekta Tik tev Latvijas, cik tavā sirdī iekšā noslēguma pasākums Latvijas Kara muzejā, Smilšu ielā 20.
16.00 Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa un kritušo piemiņas vietām.
18.00 Atceres brīdis Doma laukumā un visā Latvijā.
Ugunskurs Doma laukumā degs līdz pašam vakaram. Varēsi sasmelties pārliecību, ka latvieši ir stipri, vienoti un drosmīgi - ja neredzi to jau ikdienā, tur noteikti ieraudzīsi.
Un, ja tev ir pie rokas pase (autovadītāja apliecība neder), aizej uz Okupācijas muzeju parakstīties par referenduma ierosināšanu Satversmes grozījumiem. Vairāk informācijas ir šeit: http://tinyurl.com/68r7h5q Es jau parakstījos. Arī divus latus sagrabināju, bet šodien var parakstīties par brīvu, ja divi lati liekas daudz. Aizej, paraksties, ja gribi, lai Narvesenā nav jāpērk e-taloni krieviski, jo no vidusskolām nāk šmurguļi, kas neprot latviski "paldies" un "lūdzu"!
Un vēlreiz: ja šodien būtu jāpamet viss, lai starp smago lauksaimniecības tehniku un smilšu maisiem stāvētu ap Latvijas neatkarībai svarīgām būvēm (Iekšlietu ministriju, TV vai radio ēku), riskējot ar dzīvību un bez neviena paša ieroča rokās, vai tu ietu?
Vajag vairāk kā 140 zīmes šitam.
Ou, boi! Man šodien bija baigais eksāmens, kuram es nejēgā gatavojos - 16h no vietas ar roku rakstīju konspektus. 16 lapas no abām pusēm sīkā rokrakstā un katrā rūtiņā. Aizgāju, man pateica, ka varu neko neatbildot dabūt 8, jo semestrī esmu bijusi malacis. Beigās, lai nejustos velti zubrījusies un no Imantas kratījusies, atbildēju izvilkto biļeti un aizgāju ar 9. It kā forši, bet reizē tomēr drusku stulbi. Nu nebūtu es bijusi tik izmisīgi cītīga, ja būtu zinājusi.
Toties par to, ka es tomēr biju tik cītīga, mēs ar Tomu gājām ēst picu. Jutos nopelnījusi kaut vai tik simboliskus svētkus. Vēl viens grūts eksāmens un viena traki apjomīga ieskaite. Tad sadzeršos tekilu ar kursabiedriem un braukšu mājās no Vecrīgas ar taksi. Un tad varēšu kādu laiku naktīs beidzot gulēt kā visi normāli cilvēki. Labs plāns. :)
Man nav pēdējā laikā nekādu lāga bilžu. Gan sesija maisās, gan vienkārši slinkums līst aukstumā no mājas lieki ārā. Bet vienreiz pa ceļam no vienām mājām uz otrām abi ar Tomu piestājām kanālmalā pīles pabarot. Bija priecīgas. Izņemot, priecīgas laikam nebija tās, kuras kāvās. Viena pīļu māte vienkārši knāba citām pīlēm acī, astē, sānā vai jebkur, kur tik varēja trāpīt, ja tās pienāca tuvāk par 20cm. Divi tēviņi vispār saplēsās tā, ka spalvas gāja pa gaisu, ņirbēja tāds kāju un knābju un astu kamols, ka saprast neko nevarēja. Tikai vienā brīdī ievēroju, ka viens ieķēries rauj otram kāju nost. Neizdevās gan, bet trobelis milzīgs. Maizes mums bija gana daudz, tā ka viņi tur kaut ko citu nevarēja sadalīt - kakājamo stūrīti, siltāko sniega pleķi gulēšanai vai kas nu tādām centra pīlēm ir svarīgi dzīvē.
Es centīšos pēc sesijas vairāk atgriezties pie savas dzīves dokumentēšanas gan foto, gan teksta formātā, citādi tagad man nav ne jausmas, kas notika starp šodienu un 27. decembri. Nu, ar dažiem izņēmumiem gan, bet nav tā, ka es tik sparīgi ballējos, ka nav laika nekam. Vienkārši slinkums. Nav laika, jo man ir jāslinko. Tā muļķīgi. Ja nu es pēc desmit gadiem gribēšu zināt, ko darīju 2011. gada pirmajās 13 dienās? :)
Toties par to, ka es tomēr biju tik cītīga, mēs ar Tomu gājām ēst picu. Jutos nopelnījusi kaut vai tik simboliskus svētkus. Vēl viens grūts eksāmens un viena traki apjomīga ieskaite. Tad sadzeršos tekilu ar kursabiedriem un braukšu mājās no Vecrīgas ar taksi. Un tad varēšu kādu laiku naktīs beidzot gulēt kā visi normāli cilvēki. Labs plāns. :)
Man nav pēdējā laikā nekādu lāga bilžu. Gan sesija maisās, gan vienkārši slinkums līst aukstumā no mājas lieki ārā. Bet vienreiz pa ceļam no vienām mājām uz otrām abi ar Tomu piestājām kanālmalā pīles pabarot. Bija priecīgas. Izņemot, priecīgas laikam nebija tās, kuras kāvās. Viena pīļu māte vienkārši knāba citām pīlēm acī, astē, sānā vai jebkur, kur tik varēja trāpīt, ja tās pienāca tuvāk par 20cm. Divi tēviņi vispār saplēsās tā, ka spalvas gāja pa gaisu, ņirbēja tāds kāju un knābju un astu kamols, ka saprast neko nevarēja. Tikai vienā brīdī ievēroju, ka viens ieķēries rauj otram kāju nost. Neizdevās gan, bet trobelis milzīgs. Maizes mums bija gana daudz, tā ka viņi tur kaut ko citu nevarēja sadalīt - kakājamo stūrīti, siltāko sniega pleķi gulēšanai vai kas nu tādām centra pīlēm ir svarīgi dzīvē.
Es centīšos pēc sesijas vairāk atgriezties pie savas dzīves dokumentēšanas gan foto, gan teksta formātā, citādi tagad man nav ne jausmas, kas notika starp šodienu un 27. decembri. Nu, ar dažiem izņēmumiem gan, bet nav tā, ka es tik sparīgi ballējos, ka nav laika nekam. Vienkārši slinkums. Nav laika, jo man ir jāslinko. Tā muļķīgi. Ja nu es pēc desmit gadiem gribēšu zināt, ko darīju 2011. gada pirmajās 13 dienās? :)
with a little help from my friends
Manējie Ziemassvētki. Mājas, mīļumi, brāļa piparkūkas ar glazūrām, daži jauni auskaru pāri, mūziciņa, smiekli un sarunas. Turklāt 24. un 25. decembris pagāja bez pārēšanās, kas ir vienreizējs notikums, kopš sevi atceros. Otrie Ziemassvētki gan atkal atgriezās vecajās sliedēs - tēta pavārmāksla pārēdināja mūs visus bez izņēmuma.
Dāvanu vārdā atdevu visu siltajām zemēm iekrāto naudu, varu nākamgad sākt no nulles (burtiski). Tas ir mazliet skumji, bet, tā kā nauda aizgāja daudziem mīļiem cilvēkiem un vēl vairākiem bērniem Imantas bērnunamā, un arī deviņgadīgai Marikai Aglonas internātskolā, man nemaz tik ļoti žēl nav. Tagad es vismaz zinu, ka esmu visādā ziņā spējīga sakrāt 60 latus, kas nozīmē, ka gan jau arī vairāk kādreiz izdosies.
Rādu bildes arī. Dažas. Īpaši man patīk nejaušais baloža portrets un Toma zīmētā pele.
Dāvanu vārdā atdevu visu siltajām zemēm iekrāto naudu, varu nākamgad sākt no nulles (burtiski). Tas ir mazliet skumji, bet, tā kā nauda aizgāja daudziem mīļiem cilvēkiem un vēl vairākiem bērniem Imantas bērnunamā, un arī deviņgadīgai Marikai Aglonas internātskolā, man nemaz tik ļoti žēl nav. Tagad es vismaz zinu, ka esmu visādā ziņā spējīga sakrāt 60 latus, kas nozīmē, ka gan jau arī vairāk kādreiz izdosies.
Rādu bildes arī. Dažas. Īpaši man patīk nejaušais baloža portrets un Toma zīmētā pele.
man ir harmonija tepat
Negribas iet uz skolu. Nevis tā, kā astotajā klasē, kad nebija mājasdarba, bet ārā ir tik auksts un nepatīk. Varētu uz skolu teleportēties, pret to man nekas nebūtu pretī. Ka tik nav pa sniegiem jābrien.
čuč.
Two elderly couples were enjoying friendly conversation when one of the men asked the other, “Fred, how was the memory clinic you went to last month?”
“Outstanding,” Fred replied. “They taught us all the latest psychological techniques – visualization, association – it made a huge difference for me.”
“That’s great! What was the name of the clinic?”
Fred went blank. He thought and thought, but couldn’t remember. Then a smile broke across his face and he asked, “What do you call that red flower with the long stem and thorns?”
“You mean a rose?”
“Yes, that’s it!” He turned to his wife. . .”Rose, what was the name of that clinic?”
Pirmdienas ir galīgi briesmīgas dienas. Īpaši, ja svētdienas vakarā skatās Avataru līdz pusčetriem, pēc 4h miega pamostās ar zvērīgām iesnām un bez mājasdarbiem, pēcpusdienu pavada nāvējoši garlaicīgā lekcijā par vācu neatkarīgo teātri un pēc tam vēl jāsaņemas pēc atnākšanas mājās NElikties gulēt, bet izdarīt visu rītdienai.Es šobrīd cīnos ar to pēdējo daļu. Neko citu nav spēka rakstīt, bet datorā pēdējā laikā ir daudz svešu bilžu. Savējās kaut kā nesanāk, nebildējas.
“Outstanding,” Fred replied. “They taught us all the latest psychological techniques – visualization, association – it made a huge difference for me.”
“That’s great! What was the name of the clinic?”
Fred went blank. He thought and thought, but couldn’t remember. Then a smile broke across his face and he asked, “What do you call that red flower with the long stem and thorns?”
“You mean a rose?”
“Yes, that’s it!” He turned to his wife. . .”Rose, what was the name of that clinic?”
Pirmdienas ir galīgi briesmīgas dienas. Īpaši, ja svētdienas vakarā skatās Avataru līdz pusčetriem, pēc 4h miega pamostās ar zvērīgām iesnām un bez mājasdarbiem, pēcpusdienu pavada nāvējoši garlaicīgā lekcijā par vācu neatkarīgo teātri un pēc tam vēl jāsaņemas pēc atnākšanas mājās NElikties gulēt, bet izdarīt visu rītdienai.Es šobrīd cīnos ar to pēdējo daļu. Neko citu nav spēka rakstīt, bet datorā pēdējā laikā ir daudz svešu bilžu. Savējās kaut kā nesanāk, nebildējas.
sekundes
Kaut kā grūti paliek pēdējā laikā. Saprotams, skolas daudz un auksti, bet ne tas vien. Iekšā ir grūti. Nelāga priekšnojauta. Un ļoti, ļoti bail. Man riebjas, ka man ir bail, tas mēdz sabojāt arī pavisam labas lietas.
narkotikas ir sliktas
Ai, kādas brīnišķīgas, sen aizmirstas lietas atrodas internetā, kad jāraksta eseja par Stendera "Augstas gudrības grāmatu"! Priecājies. :)
urrā!
Sveiciet ar aplausiem, šis ir 100. bloga ieraksts. :) Tas ir veltīts kārtējai prokrastinēšanas lēkmei. 0,5l tējas krūze izrādās par mazu un blakus uz radiatoriem rindojas Skrīveru gotiņas papīrīši - rokas par īsu, lai līdz papīrgrozam aizsniegtos, bet dibens par smagu, lai tik tālu ietu. Vispār, ņemot vērā manu šodienas saldumu patēriņu es sāku apsvērt domu iegādāties svarus. Varbūt laiku pa laikam saņemtos uz baseinu, jogu vai kādu danci aiziet. T.i., nevis tad, kad vairs nevaru pati sev muguru pakasīt, bet tad, kad acīmredzami pāris kilogrami uzrāpušies klāt. Citādi man pat tā foršā dejošana, kas divus latus maksā, pagaidām ir izdevusies tikai vienu reizi. Pēc tam nāca brāļa vārda diena un mēģinājumi valsts svētku pasākumiem... Tadā - tūlīt jau novembris būs cauri!
Garajā nedēļas nogalē lielākā daļa manas enerģijas aizgāja... Ē, nekāda enerģija nekur neaizgāja, es tikai planēju pa pasauli tādā kā transā. Kopš 18. novembris ir pagājis, ir grūti pieķerties tām pasaulīgajām lietām. Skola, mājasdarbi, testi, termiņi. Pat piedāvājums vadīt SP informācijas komiteju, bet es katram gadījumam atsakos, jo man iekšējais sliņķis saka, ka jau tagad knapi varu savām lietām saņemties. Turklāt man tīri labi patīk mana ārpusskolas dzīve. Piektdien es pavadīju vakaru ar Maiju I Love You un Transilvānijā. Bija paredzēts novērtēt, kā Dambis dīdžejo, bet, nogaidījušās līdz pusdesmitiem, to pēdējo pusstundu vairs nespējām izturēt un, nākamās alus glāzes meklējumos uzskrējām daudz apdziedātajam, puslīdz svaigajam klubam ("svaigs" skan tā drusku neadekvāti, ja interjerā lielu lomu spēlē zārciņi, līķīši un zirnekļu tīkli) ar mājienu uz vampīriem. Nekādu Krēslas motīvu, visa veida Brengulis un mūzika, ko Dambis pie viegla indīroka pieradušajiem ILY apmeklētājiem diez vai celtu galdā.
Es pamatīgi feiloju ar savu apņemšanos katru dienu kaut ko nofotografēt. Varbūt, ja nebūtu aizdevusi māsīcai ziepjutrauku, tas veiktos labāk, bet lielo aparātu man, goda vārds, nav iekšā staipīt uz akadēmiju un teātri. Vispār man gribas atkal nopirkt melnbalto filmiņu un kaut ko tā drusku pabildēt ar veco-labo. Ne to vien gribas - jāuztaisa iepirkumu saraksts un rītdien nedēļas nauda jānotriec dāvanu materiālos un pribambasos interjera elementiem. No diviem līdz sešiem pirmdienā laiks ir, kaut tik būtu spēciņš pa veikaliem staigāt!
Piezīme - jāpietaupa piecītis, ko sestdien paliku Tomam parādā, kad gājām uz padomju laiku tematisko sālsmaizi. Rīgas melnais balzams, upeņu sula trīslitru burkā un leišu saldumi Nomeda, piedevām pasūtītais saimniecībā noderīgais gaļas āmurs. Pirms dāvanas pasniegšanas gan izcēlāmies, jaunajai saimniecei dodot īstu gaļas āmuru, proti, šķiņķa gabalu mednieku desas kātā, kas sākotnēji izraisīja vispārēju sajūsmu, bet mazliet vēlāk nostiprināja sāta sajūtu dažos vēderos. Labs baļļuks par piecīti, turklāt bonusā arī privātais transports uz 1km attālajām mājām mūsu draudzīgajā maskačkā. :) Starp citu, mēs mājās bijām ap pusnakti - baļļukiem nav jāvelkas līdz nākamajam rītam, lai tie būtu forši.
Garajā nedēļas nogalē lielākā daļa manas enerģijas aizgāja... Ē, nekāda enerģija nekur neaizgāja, es tikai planēju pa pasauli tādā kā transā. Kopš 18. novembris ir pagājis, ir grūti pieķerties tām pasaulīgajām lietām. Skola, mājasdarbi, testi, termiņi. Pat piedāvājums vadīt SP informācijas komiteju, bet es katram gadījumam atsakos, jo man iekšējais sliņķis saka, ka jau tagad knapi varu savām lietām saņemties. Turklāt man tīri labi patīk mana ārpusskolas dzīve. Piektdien es pavadīju vakaru ar Maiju I Love You un Transilvānijā. Bija paredzēts novērtēt, kā Dambis dīdžejo, bet, nogaidījušās līdz pusdesmitiem, to pēdējo pusstundu vairs nespējām izturēt un, nākamās alus glāzes meklējumos uzskrējām daudz apdziedātajam, puslīdz svaigajam klubam ("svaigs" skan tā drusku neadekvāti, ja interjerā lielu lomu spēlē zārciņi, līķīši un zirnekļu tīkli) ar mājienu uz vampīriem. Nekādu Krēslas motīvu, visa veida Brengulis un mūzika, ko Dambis pie viegla indīroka pieradušajiem ILY apmeklētājiem diez vai celtu galdā.
Es pamatīgi feiloju ar savu apņemšanos katru dienu kaut ko nofotografēt. Varbūt, ja nebūtu aizdevusi māsīcai ziepjutrauku, tas veiktos labāk, bet lielo aparātu man, goda vārds, nav iekšā staipīt uz akadēmiju un teātri. Vispār man gribas atkal nopirkt melnbalto filmiņu un kaut ko tā drusku pabildēt ar veco-labo. Ne to vien gribas - jāuztaisa iepirkumu saraksts un rītdien nedēļas nauda jānotriec dāvanu materiālos un pribambasos interjera elementiem. No diviem līdz sešiem pirmdienā laiks ir, kaut tik būtu spēciņš pa veikaliem staigāt!
Piezīme - jāpietaupa piecītis, ko sestdien paliku Tomam parādā, kad gājām uz padomju laiku tematisko sālsmaizi. Rīgas melnais balzams, upeņu sula trīslitru burkā un leišu saldumi Nomeda, piedevām pasūtītais saimniecībā noderīgais gaļas āmurs. Pirms dāvanas pasniegšanas gan izcēlāmies, jaunajai saimniecei dodot īstu gaļas āmuru, proti, šķiņķa gabalu mednieku desas kātā, kas sākotnēji izraisīja vispārēju sajūsmu, bet mazliet vēlāk nostiprināja sāta sajūtu dažos vēderos. Labs baļļuks par piecīti, turklāt bonusā arī privātais transports uz 1km attālajām mājām mūsu draudzīgajā maskačkā. :) Starp citu, mēs mājās bijām ap pusnakti - baļļukiem nav jāvelkas līdz nākamajam rītam, lai tie būtu forši.
gaisma un krāsa
Šorīt izlēmu, ka pārrakstīt 3 lekciju pierakstus būtu vieglāk, nekā līdz trešdienas rītam paspēt uzrakstīt eseju un scenāriju, izdarīt visu vajadzīgo 18. novembra koncertam, turklāt atrast laiku tualetes un ledusskapja apmeklējumam, par tādu nesvarīgu sīkumu kā miegs nemaz nerunājot. Tāpēc, kamēr mani kursabiedri skatās interesantu filmu kino vēsturē, es sēžu mājās satinusies segā, ēdu garas brokastis un cenšos no sevis izspiest kādu puslīdz aizraujošu notikumu, par ko varētu uzņemt kaut vai TV reklāmu. Man ir pilnīgi skaidrs, kas iznāks, ja es turpināšu spiest, jo tā nu mums tas organisms ir iekārtots, bet īpašas izvēles nav, jo es jau divas nedēļas kavēju termiņu.
Mumford & Sons, Beirut, Midlake un Deer Tick - mana šodienas pleiliste.
Pieredze rāda, ka 19. novembra rītā man vairāki cilvēki saka: "Kāpēc tu man neteici, ka būs tāds foršs lāpu gājiens?!" Tāpēc tagad es to video un informāciju ielieku visur, kur vien varu. Draugos un tviterī jau izpildījos, būs arī šeit. Palīdzēju arī skolās plakātus izplatīt, tāpēc šogad jūtos izdarījusi diezgan daudz un pārmetumus nepieņemu (ieteikumus gan).
Mumford & Sons, Beirut, Midlake un Deer Tick - mana šodienas pleiliste.
Pieredze rāda, ka 19. novembra rītā man vairāki cilvēki saka: "Kāpēc tu man neteici, ka būs tāds foršs lāpu gājiens?!" Tāpēc tagad es to video un informāciju ielieku visur, kur vien varu. Draugos un tviterī jau izpildījos, būs arī šeit. Palīdzēju arī skolās plakātus izplatīt, tāpēc šogad jūtos izdarījusi diezgan daudz un pārmetumus nepieņemu (ieteikumus gan).
Abonēt:
Ziņas (Atom)