Beidzot. Biju ar mammu laukos, novērtējām sniegu un vēju nodarītos postījumus, prasās viena nopietna talka. Ja ir kāds palīdzētgribētājs, uz ugunskura vārītu zupu, transportu un darba cimdus nodrošināsim. :)
Pa ceļam vairāk gan skumji bija - neskaitāmi daudz pērno lapu kurinātāju (neciešama smaka un ugunsgrēka risks - ieviesiet komposta kaudzes/bedres!), vismaz trīs jauni, milzīgi izcirtumi... Pie vienas svaigas ideālu baļķu kaudzes stāvēja smalka mašīna ar Latvijas karodziņiem - ironiski. Zemi mīl, tur augošos kokus nē.
Nonācām galā, drusku pašiverējāmies, līdz ieradās kaimiņienes kaut kāds radu čalis ar draudziņiem. Ieslēdza mūziku labi skaļi un sāka cept šaslikus. Un mēs, naivās pilsētnieces, cerējām putnu dziesmās paklausīties. Lielāko daļu atlikušās strādāšanas klausījāmies Incubus, Gustavo un Prāta Vērtas miksu. Varēja būt vēl sliktāk, varēja būt LR2.
Bet tas troksnis puķītes nesamaitāja. Enjoy. :)
spēle
"Ui, šitā dzīve! Kad cilvēks cēli dara, kādam tas šķiet allaž nejauks darbs... ja vienam labu dara, otram tas par sliktu nāk. Ui, šitā dzīve!"
Augusts Strindbergs "Sapņu spēle"
Augusts Strindbergs "Sapņu spēle"
dots devējam
Šobrīd svarīgākā lieta pasaulē man liekas sagaidīt atbildi no šuvējas - būs man vasarai custom-made skaistas kleitas un svārki vai nebūs? Bet, kamēr es te satraucos par kaut kādām šmotkām, man ir piesūtīta savdabīga modernā laikmeta ķēdes vēstule/atmiņu klade/kā lai to nu tagad nosauc... Bet Māra ir vecāka un vecāki cilvēki ir jāklausa (hi, hi...), tāpēc rekur:
1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?
Kaut kas līdzīgs "nnnngggghhhtikainepirmdienaatkal..." - man pa īstam līdz ārprātam riebjas jebkāda veida modinātāju skaņas (tas koncepts ir noderīgs, bet tomēr augstākajā mērā vardarbīgs). Bet, kad samierinos ar celšanos vai izņēmuma kārtā pamostos dabiski, parasti automātiski pieripinos tuvāk mīļajam pēc rīta bučas un apskāviena.
2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?
Cik nu es pēdējā laikā uz to pretējo dzimumu skatos... :) Pārsvarā pamanu apģērbu, gaitu.
3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?
Šitais jautājums pilnīgi noteikti ir no pamatskolas atmiņu kladēm! Es ņemtu līdzi ja ne kuģi, tad piepūšamo laivu jau nu noteikti. (Ja laiva ir pret noteikumiem, tad gudro telefonu ar maģisku satelītinternetu.)
4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?
Mammas cepts gaļas pīrāgs, salāti ar fetas sieru, tomātiem un paipalu olām, meža zemenīšu tēja. Karaliski.
5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?
Mana mīļākā kursabiedrene Ze Anna. Apcerējām rīt dāvināt Ze Donats (vārda un ēstūža nosaukuma līdzība patiesībā sākotnēji nebija tā domāta, bet patiesībā ir diezgan uzkrītoša) virtuļus citai kursa skaistulei dzimšanas dienā. Un tamlīdzīgas praktiskas lietas.
6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?
Jaunā multene Rio ar mazo brālīti blakus krēslā un popkorna tūtām rokās. Bija jauki, beigās gandrīz saraudājos, bet man jau daudz nevajag...
7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?
H.Ibsena Heda Gāblere, šobrīd procesā ir A. Millera Salemas raganas. Obligātā literatūra, protams. :)
Ā, un tagad man it kā ir jāpadod tālāk, bet man liekas, ka tie daži, kam sekoju, vai nu jau ir tādu saņēmuši vai nav no Latvijas... Tomēr izrādās, ka smukā Līva līdz šim no šīs stafetes ir izbēgusi, tāpēc, Līviņ, džast dū it. Un vēl, ja Ze Anna savā blogā kaut kam tik pasaulīgam vēlas tērēt vieniniekus un nullītes, tad arī - lai iet!
Ā, un tagad man it kā ir jāpadod tālāk, bet man liekas, ka tie daži, kam sekoju, vai nu jau ir tādu saņēmuši vai nav no Latvijas... Tomēr izrādās, ka smukā Līva līdz šim no šīs stafetes ir izbēgusi, tāpēc, Līviņ, džast dū it. Un vēl, ja Ze Anna savā blogā kaut kam tik pasaulīgam vēlas tērēt vieniniekus un nullītes, tad arī - lai iet!
ne-produktīvs
Topošā pavasara pēkšņais uzmetiens mani ir dziļi satriecis. Tas, kopā ar darāmo darbu sarakstu, kuram neredzu beigas, mani laikam padara sasodīti jūtelīgu. Nu labi, es vienmēr esmu sasodīti jūtelīga, bet come on! Es varu saraudāties par pilnīgi jebko tagad. Piemēram, par šito:
About 6 months ago, my cat passed away. after mourning for her loss, i went to the shelter to look for another cat. I stumbled upon a six month old kitten (long haired white cat with blue eyes, like my old cat) I was told that she was born to a black cat, and all her siblings were black. When she responded to the name Helen (my old cats name) I cried. Finding this cat made the rest of my life.
Vai par Queen - You Take My Breath Away.
Vai Deep Purple & Londonas simfoniskā orķestra Sometimes I Feel Like Screaming.
Es izvairos no auksta slapjuma dabūšanas aiz apkakles un neeju ārā no mājas, lai gan man vajadzētu būt aktiermeistarības nodarbībā šobrīd. Žēl, ka vienīgais mājās dabūjamais alkohols ir iesākts 0.2 Bonītis, kuru neizskaidrojamu iemeslu dēļ mamma dēvē par brendiju un iegādājās ēdiena gatavošanas vajadzībām. Šobrīd derētu kāds malciņš no Toma viskiju krājumiem, bet pēc tā jābrauc vēl tālāk kā uz aktierošanos. Kaut kā gribas nogremdēt to bezgalīgo iekšējo nogurumu un ziemas apnikumu, bet es zinu, ka viņi, maitas, peld. Gribas mazohistiski sevi nolaist līdz pilnīgam nespēkam un tad gulēt ilgi, ilgi (beidzot varēt izgulēties, nevis grozīties no vienas neērtas pozas uz otru), uzkrāt atkal spēkus un saņemties, lai ir kaut kādi kontrasti, lai es atceros, kur sākos un beidzos, nevis viss ir viena bezgalīgi gara diennakts, kurā es raujos, skrienu, smejos par vieniem un tiem pašiem muļķīgajiem jokiem nedēļām no vietas. Es nespēju atcerēties, kad man bija brīvdiena, kuru varēju nosaukt par brīvdienu, jo es nemāku atpūsties ar to apziņu, ka man jāizlasa vairāk grāmatu nekā salien manā istabas grāmatplauktā un jānoskatās filmas un izrādes, kuru kopgarums gandrīz vai tuvojas manam gadu skaitam. Līdz jūnijam.
Vakar es pamanījos lieliski pavadīt vakaru ar Tomu, Māru un vēl kaut kādiem paziņām un viņu paziņām - tas varētu būt saistīts ar to, ka netīšām piedzēros jau no diviem aliņiem. Man liekas, ka mīļais bija līdzīgā stadijā, jo man izdevās ar kucēna acīm izlūgties, lai viņš negaida savu autobusu 10 minūtes, bet manu tramvaju 18 minūtes. Tas reibonis bija diezgan lielisks: pa ilgiem laikiem es tiešām nedomāju par drāmas teoriju, latviešu un pasauliešu literatūras un teātra vēsturēm un nejēgā garām un skrupulozām Romeo&Džuljetas stāsta visu variantu analīzēm. Varbūt es esmu visu sapratusi nepareizi un piektdienu vakari pusfilmā, ļodzīgi ceļgali un mēle, kas neklausa, ir the right thing to do, ja es gribu nesajukt prātā?
Vai arī vienkārši man vajag kādu, kurš pasaka "Stop whining, princess"?
About 6 months ago, my cat passed away. after mourning for her loss, i went to the shelter to look for another cat. I stumbled upon a six month old kitten (long haired white cat with blue eyes, like my old cat) I was told that she was born to a black cat, and all her siblings were black. When she responded to the name Helen (my old cats name) I cried. Finding this cat made the rest of my life.
Vai par Queen - You Take My Breath Away.
Vai Deep Purple & Londonas simfoniskā orķestra Sometimes I Feel Like Screaming.
Es izvairos no auksta slapjuma dabūšanas aiz apkakles un neeju ārā no mājas, lai gan man vajadzētu būt aktiermeistarības nodarbībā šobrīd. Žēl, ka vienīgais mājās dabūjamais alkohols ir iesākts 0.2 Bonītis, kuru neizskaidrojamu iemeslu dēļ mamma dēvē par brendiju un iegādājās ēdiena gatavošanas vajadzībām. Šobrīd derētu kāds malciņš no Toma viskiju krājumiem, bet pēc tā jābrauc vēl tālāk kā uz aktierošanos. Kaut kā gribas nogremdēt to bezgalīgo iekšējo nogurumu un ziemas apnikumu, bet es zinu, ka viņi, maitas, peld. Gribas mazohistiski sevi nolaist līdz pilnīgam nespēkam un tad gulēt ilgi, ilgi (beidzot varēt izgulēties, nevis grozīties no vienas neērtas pozas uz otru), uzkrāt atkal spēkus un saņemties, lai ir kaut kādi kontrasti, lai es atceros, kur sākos un beidzos, nevis viss ir viena bezgalīgi gara diennakts, kurā es raujos, skrienu, smejos par vieniem un tiem pašiem muļķīgajiem jokiem nedēļām no vietas. Es nespēju atcerēties, kad man bija brīvdiena, kuru varēju nosaukt par brīvdienu, jo es nemāku atpūsties ar to apziņu, ka man jāizlasa vairāk grāmatu nekā salien manā istabas grāmatplauktā un jānoskatās filmas un izrādes, kuru kopgarums gandrīz vai tuvojas manam gadu skaitam. Līdz jūnijam.
Vakar es pamanījos lieliski pavadīt vakaru ar Tomu, Māru un vēl kaut kādiem paziņām un viņu paziņām - tas varētu būt saistīts ar to, ka netīšām piedzēros jau no diviem aliņiem. Man liekas, ka mīļais bija līdzīgā stadijā, jo man izdevās ar kucēna acīm izlūgties, lai viņš negaida savu autobusu 10 minūtes, bet manu tramvaju 18 minūtes. Tas reibonis bija diezgan lielisks: pa ilgiem laikiem es tiešām nedomāju par drāmas teoriju, latviešu un pasauliešu literatūras un teātra vēsturēm un nejēgā garām un skrupulozām Romeo&Džuljetas stāsta visu variantu analīzēm. Varbūt es esmu visu sapratusi nepareizi un piektdienu vakari pusfilmā, ļodzīgi ceļgali un mēle, kas neklausa, ir the right thing to do, ja es gribu nesajukt prātā?
Vai arī vienkārši man vajag kādu, kurš pasaka "Stop whining, princess"?
Šodienas svarīgākais darbs.
Kādi Tev bija plāni sestdienai? Pagulēt mājās? Aiziet uz kino, varbūt satikt draugus centrā? Apēst picu, burgri, kebabu, vai pavazāties pa veikaliem?
Ja taisījies iet ārā no mājas, paņem līdzi pasi un nostaigā garām Latviešu Biedrības namam. Tas nav nekāds lielais līkums, ja ir runa par valsts nākotni. Ja netaisījies iet ārā no mājas... Cik ilgi dirnēsim zem segām, zinot, ka mūsu valodai draud briesmas?
„Ja es še pie Gaujas malas
Dzirdu latvju valodu”
Dziesma jau ir pateikusi visu, bet kā ar valodu ir šobrīd? Ir daļa cilvēku, kuri uzskata, ka nav pamata par kaut ko satraukties, jo tas taču esot pilnīgi normāli, ja Valsts skolās mācības notiek latviešu valodā. Un patiesībā es pilnībā pievienojos šim viedoklim, tikai diemžēl dzīvē būtiska loma ir šim ja. Un ir mazliet dīvaini, ka par šādu lietu ir jārunā divi desmiti gadu pēc neatkarības atjaunošanas. Varbūt mūsu neatkarība ir pirkta par nepareizo cenu? Un vai šobrīd mēs esam gatavi par to iestāties vēlreiz? Protams, nav jau tikai medaļas viena puse, taču šajā brīdī ir ļoti svarīgs tautas pašcieņas jautājums, ko valoda nozīmē man? Un es nekļūdīšos, ja teikšu, ka praktiski visu. Valoda tā ir mana identitāte, valoda ir saskarsme, tā ir kultūra, tas ir pamatu pamats. Reiz satiku puisi no Moldovas, kurš apbrīnoja to ka mēs esam saglabājuši savu valodu. Moldovā rusifikācijas politika ir paņēmusi nopietnu upuri – valodu. Un paņēma ne jau uzreiz, bet ar piekāpšanos. Sākumā var būt 60/40……
12.02.2011 tika aizvadīta pirmā lielā akcija valsts mērogā. Paraksti tika vākti Rīgā Bauskā Dobelē, Jelgavā, Jēkabpilī, Tukumā, Siguldā, Ogrē, Limbažos, Jūrmalā, Liepājā, Ventspilī, Talsos, Rēzeknē, Preiļos. Var gadīties, ka kaut kur bija aizķeršanās ar informāciju, bet kopumā akcijas rezultāts bija vērā ņemams +1826 paraksti. Un uz kopējā fona tas nav maz.
Taču paraksti tiek vākti ne tikai šādās akcijās, bet arī ik dienā pie notāriem un bāriņtiesās. Un šajā ikdienas darbā man Vidzemē ļoti palīdz Jānis no Jaunpiebalgas, Baiba Alojā, Māra Mazsalacā, Ārija Saulkrastos un daudzi citi koordinatori novados. Paldies viņiem.
Par spīti aukstajam laikam parakstu vākšana tiks atkārtota 26.02.2011. Aicinu cilvēkus nedomāt par to cik trūkst, bet katram aiziet un izdarīt to, kas nav darbs, kurš jāizdara, bet gan pienākums pret nākošajām paaudzēm. Vienlaicīgi tas ir arī pienākums pret tiem, kuri lēja asinis pie Airītēm, Saldus, Cēsīm un vēl un vēl. Un paldies tiem, kuri to ir izdarījuši nejautājot cik vēl trūkst....
Ja taisījies iet ārā no mājas, paņem līdzi pasi un nostaigā garām Latviešu Biedrības namam. Tas nav nekāds lielais līkums, ja ir runa par valsts nākotni. Ja netaisījies iet ārā no mājas... Cik ilgi dirnēsim zem segām, zinot, ka mūsu valodai draud briesmas?
„Ja es še pie Gaujas malas
Dzirdu latvju valodu”
Dziesma jau ir pateikusi visu, bet kā ar valodu ir šobrīd? Ir daļa cilvēku, kuri uzskata, ka nav pamata par kaut ko satraukties, jo tas taču esot pilnīgi normāli, ja Valsts skolās mācības notiek latviešu valodā. Un patiesībā es pilnībā pievienojos šim viedoklim, tikai diemžēl dzīvē būtiska loma ir šim ja. Un ir mazliet dīvaini, ka par šādu lietu ir jārunā divi desmiti gadu pēc neatkarības atjaunošanas. Varbūt mūsu neatkarība ir pirkta par nepareizo cenu? Un vai šobrīd mēs esam gatavi par to iestāties vēlreiz? Protams, nav jau tikai medaļas viena puse, taču šajā brīdī ir ļoti svarīgs tautas pašcieņas jautājums, ko valoda nozīmē man? Un es nekļūdīšos, ja teikšu, ka praktiski visu. Valoda tā ir mana identitāte, valoda ir saskarsme, tā ir kultūra, tas ir pamatu pamats. Reiz satiku puisi no Moldovas, kurš apbrīnoja to ka mēs esam saglabājuši savu valodu. Moldovā rusifikācijas politika ir paņēmusi nopietnu upuri – valodu. Un paņēma ne jau uzreiz, bet ar piekāpšanos. Sākumā var būt 60/40……
12.02.2011 tika aizvadīta pirmā lielā akcija valsts mērogā. Paraksti tika vākti Rīgā Bauskā Dobelē, Jelgavā, Jēkabpilī, Tukumā, Siguldā, Ogrē, Limbažos, Jūrmalā, Liepājā, Ventspilī, Talsos, Rēzeknē, Preiļos. Var gadīties, ka kaut kur bija aizķeršanās ar informāciju, bet kopumā akcijas rezultāts bija vērā ņemams +1826 paraksti. Un uz kopējā fona tas nav maz.
Taču paraksti tiek vākti ne tikai šādās akcijās, bet arī ik dienā pie notāriem un bāriņtiesās. Un šajā ikdienas darbā man Vidzemē ļoti palīdz Jānis no Jaunpiebalgas, Baiba Alojā, Māra Mazsalacā, Ārija Saulkrastos un daudzi citi koordinatori novados. Paldies viņiem.
Par spīti aukstajam laikam parakstu vākšana tiks atkārtota 26.02.2011. Aicinu cilvēkus nedomāt par to cik trūkst, bet katram aiziet un izdarīt to, kas nav darbs, kurš jāizdara, bet gan pienākums pret nākošajām paaudzēm. Vienlaicīgi tas ir arī pienākums pret tiem, kuri lēja asinis pie Airītēm, Saldus, Cēsīm un vēl un vēl. Un paldies tiem, kuri to ir izdarījuši nejautājot cik vēl trūkst....
Vidzemes koordinators
Jānis Eglīts
Nezini, par kādu akciju ir runa? Skaties sīkāku informāciju šeit!
saule
Vecmamma man vienmēr paldiesojas, kad es aiznesu viņas vārīto putru kaimiņu-alokoholiķu sunim. It kā es jau nesaņemtu simtkārtīgu "Paldies!" katru reizi, kad mani sagaida sajūsmā neprātīgi luncināta aste. Neviens cilvēks nemāk tā pateikties, kā suns. Tās brūnās, mīlestības un sabiedrības alkstošās acis, kad pēc vienīgās dienas maltītes sabužinu viņu aiz abām ausīm, ir viss, kas vajadzīgs, lai es saņemtos līst ārā aukstumā, dažreiz tumsā, un aiznestu visparastāko biezputru, kādu desu un maizes gabalu. Ja varētu (patiesībā, ja nebūtu tik pat iesērējusi, slinka un egoistiska, kā vairums pārējo), es darītu vairāk.
zaļumi
Jauns ģīmis blogam, jauna dzīve. Nu, ne gluži, bet man gribējās izmēģināt, kā būtu, ja būtu. Dzīvē nemaz tik bieži negadās iespēja "uzmērīt" dažādus notikumu pavērsienus, un tikai tad izvēlēties, kurš scenārijs patīk labāk.
Es atkal ēdu saldējumu naktī un neeju laikā gulēt. Un par to nekaunos. Galu galā apmēram tā es bērnībā iztēlojos pieaugušo dzīvi. Bet bērnībā man negaršoja ne alus, ne viskijs, tāpēc šī vīzija bija nepilnīga. :) Un par viskiju runājot, kursabiedrene tviterī jokoja, ka rīt būs nevis Valentine's Day, bet Ballantine's Day. Patīkama atšķirība.
Vakar pievārēju pirmo obligātās literatūras darbu: Ilze Šķipsna Aiz septītā tilta. Īsos vārdos: man besī beigas, no kurām neko nevar saprast! Bet garākos - bija labi. Neatceros, ka būtu lasījusi vēl kādu trimdas autoru darbus, tāpēc situācija "latviete Ņujorkā" ir gana interesanta. Epitetu virknējumu daudzuma un krāšņuma ziņā pilnīgi noteikti pārspēj jebko, ko es jebkad skolas laikā nodevu domrakstu veidā (tas ir diezgan iespaidīgi, ja kas). Arī teikumi reizēm tik krāšņi, ka sākums aizmirstas jau rindkopas (t.i. tā paša teikuma) vidū. Un izdevuma redaktoram vajag tā, kā kliedza Sarkanā karaliene no Alises Brīnumzemē: "Off with his head!" Nu, tas ir gadījumā, ja tāds redaktors vispār bija, jo vārds nekur nav minēts. Tādā gadījumā gribas kaunināt autori, ka neiedeva draudzenei pārlasīt pirms iespiešanas. Tik daudz drukas kļūdu un aizmirstu pēdiņu, kas sajauc galvu! Pat vietām samainīti burti, kas, kā izrādās, nav mūsdienu čatotāju kaite vien... Bet, ja izdodas to visu ignorēt, grāmata noteikti palīdz iegūt to lielo, skaisto priekšstatu par latviešu literatūras vēsturi, kā to ir iecerējis pasniedzējs. Viens mazs puzles gabaliņš ir atrasts, sagrozīts pareizajā leņķī un piestiprināts pie nupat saliktās maliņas. Man laikam būs mazi svētki pēc katra obligātā darba izlasīšanas - tad es dzīvošu vienos mazos prieciņos visu semestri. :)
Zemāk ir ar manām šovakara domām pilnīgi nesaistīts video par diezgan jaunu eko-velo/moto transporta līdzekli. Vizuāli forša reklāma, koncepts arī jauks, tā ka noskatīties par skādi nenāks. Man gan tādu velosipēdu īpaši nevajag, es joprojām sapņoju par priecīgas krāsas braucamo ar priekšā piestiprinātu groziņu, kurā vajadzības gadījumā pietiek vietas kaķim vai sešām alus pudelēm.
Es atkal ēdu saldējumu naktī un neeju laikā gulēt. Un par to nekaunos. Galu galā apmēram tā es bērnībā iztēlojos pieaugušo dzīvi. Bet bērnībā man negaršoja ne alus, ne viskijs, tāpēc šī vīzija bija nepilnīga. :) Un par viskiju runājot, kursabiedrene tviterī jokoja, ka rīt būs nevis Valentine's Day, bet Ballantine's Day. Patīkama atšķirība.
Vakar pievārēju pirmo obligātās literatūras darbu: Ilze Šķipsna Aiz septītā tilta. Īsos vārdos: man besī beigas, no kurām neko nevar saprast! Bet garākos - bija labi. Neatceros, ka būtu lasījusi vēl kādu trimdas autoru darbus, tāpēc situācija "latviete Ņujorkā" ir gana interesanta. Epitetu virknējumu daudzuma un krāšņuma ziņā pilnīgi noteikti pārspēj jebko, ko es jebkad skolas laikā nodevu domrakstu veidā (tas ir diezgan iespaidīgi, ja kas). Arī teikumi reizēm tik krāšņi, ka sākums aizmirstas jau rindkopas (t.i. tā paša teikuma) vidū. Un izdevuma redaktoram vajag tā, kā kliedza Sarkanā karaliene no Alises Brīnumzemē: "Off with his head!" Nu, tas ir gadījumā, ja tāds redaktors vispār bija, jo vārds nekur nav minēts. Tādā gadījumā gribas kaunināt autori, ka neiedeva draudzenei pārlasīt pirms iespiešanas. Tik daudz drukas kļūdu un aizmirstu pēdiņu, kas sajauc galvu! Pat vietām samainīti burti, kas, kā izrādās, nav mūsdienu čatotāju kaite vien... Bet, ja izdodas to visu ignorēt, grāmata noteikti palīdz iegūt to lielo, skaisto priekšstatu par latviešu literatūras vēsturi, kā to ir iecerējis pasniedzējs. Viens mazs puzles gabaliņš ir atrasts, sagrozīts pareizajā leņķī un piestiprināts pie nupat saliktās maliņas. Man laikam būs mazi svētki pēc katra obligātā darba izlasīšanas - tad es dzīvošu vienos mazos prieciņos visu semestri. :)
Zemāk ir ar manām šovakara domām pilnīgi nesaistīts video par diezgan jaunu eko-velo/moto transporta līdzekli. Vizuāli forša reklāma, koncepts arī jauks, tā ka noskatīties par skādi nenāks. Man gan tādu velosipēdu īpaši nevajag, es joprojām sapņoju par priecīgas krāsas braucamo ar priekšā piestiprinātu groziņu, kurā vajadzības gadījumā pietiek vietas kaķim vai sešām alus pudelēm.
domājams
- Neskaties, dēliņ,
neskaties, meitiņ, -
paslēpieties
mammai zem kleitiņas!
Lai viņš savā
zemītē mierīgs dus;
kad viņu apraks,
noliksim ziediņus.
---------------
- Tēti, mamma,
kā nošautie krīt:
tā kā, kad paklūp,
vai tā kā, kad sit?
Vai bērnībā viņiem -
tiem, kuri šāva -
ļāva vai neļāva
skatīties nāvi?
/Ilmārs Tīrmanis

neskaties, meitiņ, -
paslēpieties
mammai zem kleitiņas!
Lai viņš savā
zemītē mierīgs dus;
kad viņu apraks,
noliksim ziediņus.
---------------
- Tēti, mamma,
kā nošautie krīt:
tā kā, kad paklūp,
vai tā kā, kad sit?
Vai bērnībā viņiem -
tiem, kuri šāva -
ļāva vai neļāva
skatīties nāvi?
/Ilmārs Tīrmanis

vairāk gaismas
Abonēt:
Ziņas (Atom)






















