ap-, sa-, ie- ceres.

Šodien apceru, kā būtu, ja es būtu mājsaimniece. Ja manas dienas aizņemtu veļa, trauki, ēdiena gatavošana, mīļotā sagaidīšana mājās un ne sevišķi regulāra iešana uz kino, teātri un kādu kokteilīti Vecrīgā. Ja vienā brīdī tam visam pievienotos pamperu mainīšana, negulētās naktis un pārējais tam piederīgais. Nē, es neplānoju ņemt "mūžīgo akadēmisko", sākt stumt ārā bērnus no saviem sieviešorgāniem un lasīt salkanus romāniņus sārtos papīra vākos ar vintage elementiem. Tikai domāju par un ap.

Līdz tam es aizdomājos, jo, kopš tēva biroja vadītāja ir atpakaļ no atvaļinājuma, man vairs nav jāsēž birojā. Līdz septembrim nekas sevišķi nav pat jāmācās. Toma mamma līdz nākamnedēļas beigām ir ārzemēs, arī mana mamma nedēļa nogalē dodas laivu braucienā. Uz laiku palieku viens skuķis uz divām mājām, diviem vīriešiem (Toms un brālis), vienu kaķi un diviem degu. Tiesa gan, fakts, ka ir divas manas-pa-pusei-mājas, kuras abas kopā neveido manas mājas, bet tikai kaut ko attāli līdzīgu, mazliet izjauc to idillisko saimniekošanas noskaņu, jo maskačka un imanta ir nepieklājīgi tālu viena no otras. Lai notīrītu divas plītis, pa vidu jāaizminas 9km ar velo - tas taču nav nopietni!

Jā, arī par savu un Toma kādreizējo kopīgo dzīvesvietu es daudz domāju. Mēs abi, patiesībā. Jau zinām, kādas krūzītes mums virtuves plauktiņā stāvēs (vienādas!!!), bet pie apvāršņa vēl lāga neredz ne to naudu, kas vajadzīga, ne laiku, kad tā reiz būs. It kā tāda sapņošana vien ir pagaidām, bet tik vērienīga, ka tās domas vienreiz materializēsies, es to jūtu. Mētāties starp diviem dzīvokļiem, laiku pa laikam vajadzīgās mantas aizmirstot "otrās mājās", apzinoties, ka mūsu dienas gaitas neizbēgami ietekmē divas mammas un viņu naudas makus, plānojot brokastis un vakariņas... Neērti. Gan fiziski, gan morāli. Un nogurdina arī mūžīgi ieslēgts televizors vienā, mūžīgi ieslēgta mūzika - otrā mājā. Nogurdina atšķirīgi trauku mazgāšanas paradumi un tas, ka manai mammai gribas likt glāzes vietā, kur man tas nepavisam nešķiet ērti. Es esmu liela meitene, man sāk nopietni vajadzēt savu dzīves telpu. Savu kaķi arī, bet līdz tam es vēl varu paciesties.

Ārpus kaķu un vīriešu barošanas un lielo meiteņu pārdomām, es "uz aklo" ķēros pie grāmatas, kuru saņēmu vārda dienā kā dāvanu. Alesandro Bariko Okeāns Jūra. Tā kā neesmu gluži pirmajās skatītāju rindās, kad ir runa par mūsdienu literatūru, man tas uzvārds ne ar ko īpašu nesaistās. Arī lieliem burtim rakstītais, ka šis vīrs ir superturbomegagigajaukiņā romāna Zīds autors, man neko neizsaka. No tā varu vien secināt, ka latviešu valodas izdevums droši vien maksāja vismaz 8 latus (tāda ir aptuvenā vidējā cena lasīt-vērtām grāmatām latviešu valodā - to ievēroju, klīstot pa grāmatnīcu vakar). Vakar iesāku, šodien esmu pāri pusei. LABI. Pirmā daļa (no trim) tik maiga, viegla un plūstoša, ka pēc lasīšanas tramvajā gandrīz aizlidoju līdz mājai - kājas pie zemes neskārās. Otrā ar joprojām apskaužamu vieglumu iebliež pa galvu ar naturālismu. Līdz trešajai vēl neesmu tikusi. Nezinu, kad tikšu līdz kādai citai šī autora grāmatai, jo man stāv liela grēda istabā, kas lūdzas, lai sāku to samazināt, bet šī ir garšīga.
Iešu lasīt tālāk.

Celieees, sastingusī āāāaalka... ("Atgriešanās" no "Lāčplēša")

Nav gluži tā, ka man nebūtu, ko teikt.

Mana otrā sesija Kultūras akadēmijā briesmīguma ziņā ierindojas 1. vietā līdzšinējo mūžā piedzīvoto sesiju sarakstā. Man vairākas reizes šķita, ka es vienkārši nomiršu ar seju konspektos. Dīvainā kārtā es tomēr izrādījos šausmīgi gudra un visu izdarīju, kaut arī nācās vienu eksāmenu pārcelt, lai tiktu pie papildus diennaktīm, kurās izlasīt visu to lugu blāķi (jā, es izlasīju un uzrakstīju pati, nevis vienkārši iekopēju savā darbā materiālu no interneta). Turklāt, mani kursabiedri neizrādījās tādi einšteini, kā man no malas izskatījās, tādēļ pēc rotācijas rezultātiem joprojām esmu budžetā, turklāt godpilnā 3. vietā no augšas sekmju ziņā. Juhū!

Jāņi nebija gluži alus strūklakas, pīrādziņu pilis un 777 jaunavas, kas puskailas sien ķimeņu sieru, bet bija diezgan jauki. Pa ilgiem laikiem pinu sev vainagu un sapratu, ka tas tomēr prasa treniņu. Gadus divus vai pat trīs nebiju to darījusi. Manas no dibena augošās rokas pirmo trešdaļu darba tā arī nesaprata, kas notiek, tad mazliet iejutās, bet ap to laiku jau bija jāsavieno gali un viss smuki jānobeidz, tāpēc atkal apjuku. Beigu beigās, kaut kas no tā vainaga man sanāca, uz ausīm turējās un kukaiņus pārlieku nepievilināja. Win.

Man vispār ir sajūta, ka vasara ir sākusies tikai tagad, kopš manas dzimšanas dienas. Pēdējais eksāmens bija 22. jūnijā, Jāņu svinamās vietas izvēle vispār arī nebija nekāda atpūta, laukos naktī gar ausīm zumzēja odi, tāpēc es nespēju gulēt, kamēr nebiju vinus visus nositusi, bet no rīta modināja lapsenes, kas bija izlēmušas, ka virs mūsu galvām ir viņu sapņu pūžņa ideālā atrašanās vieta. Atlikušās jūnija dienas pavadīju, cenšoties atgūt visus neizgulētos miegus un, ha-ha, lasot. Tā inerce ir baigā. Es noteikti nebūtu uz savu roku izlasījusi visas tās lugas, ko man mācību gada laikā sastūma galvā, bet daudzas no viņām ir nereāli labas, un tagad man gribas, lai VISI viņas izlasa. Tenesī Viljamsa "Orfejs nokāpj pazemē" ir vienkārši šedevrs, piemēram, lai gan "Ilgu tramvajs" skaitās krutāks.

Labi, es vispār tagad esmu šausmīgi intelektuāla. Tik intelektuāla, ka brīvajā laikā lasu Ž.P. Sartra bērnības atmiņas un skumstu pēc sēdēšanas teātrī. Sāku pat domāt, vai neesmu hipsters, bet drīzāk jau vienkārši studente. Un diezgan apzinīga, patiesībā. Nesen sadomājos, ka galīgi nemāku ballēties bez bremzēm, sēžu tikai un sūcu savus aliņus, līdz ar katru glāzi sarunājoties arvien skaļāk, par arvien absurdākām tēmām (pārsvarā politiku, jo tāda kompānija) un dziedot arvien šķībāk. Galīgi ne ballīšu zvēra imidžs. Un ne jau, ka man imidžs rūp, bet man ir sajūta, ka ir kaut kas šajā dzīvē, kas man iet gar degunu. Pierakstos rindā uz Maiju, Annu un Mairitu! Dāmas, es zinu, ka jūs mākat - iemāciet man arī! :)

Kāds man varētu arī iemācīt izteikties ar vārdiem tā, kā man to gribētos. Līdz galam nemāku, tāpēc nāksies skatīties bildītes.

ir pavasaris

Beidzot. Biju ar mammu laukos, novērtējām sniegu un vēju nodarītos postījumus, prasās viena nopietna talka. Ja ir kāds palīdzētgribētājs, uz ugunskura vārītu zupu, transportu un darba cimdus nodrošināsim. :)

Pa ceļam vairāk gan skumji bija - neskaitāmi daudz pērno lapu kurinātāju (neciešama smaka un ugunsgrēka risks - ieviesiet komposta kaudzes/bedres!), vismaz trīs jauni, milzīgi izcirtumi... Pie vienas svaigas ideālu baļķu kaudzes stāvēja smalka mašīna ar Latvijas karodziņiem - ironiski. Zemi mīl, tur augošos kokus nē.

Nonācām galā, drusku pašiverējāmies, līdz ieradās kaimiņienes kaut kāds radu čalis ar draudziņiem. Ieslēdza mūziku labi skaļi un sāka cept šaslikus. Un mēs, naivās pilsētnieces, cerējām putnu dziesmās paklausīties. Lielāko daļu atlikušās strādāšanas klausījāmies Incubus, Gustavo un Prāta Vērtas miksu. Varēja būt vēl sliktāk, varēja būt LR2.

Bet tas troksnis puķītes nesamaitāja. Enjoy. :)

spēle

"Ui, šitā dzīve! Kad cilvēks cēli dara, kādam tas šķiet allaž nejauks darbs... ja vienam labu dara, otram tas par sliktu nāk. Ui, šitā dzīve!"

Augusts Strindbergs "Sapņu spēle"

dots devējam

Šobrīd svarīgākā lieta pasaulē man liekas sagaidīt atbildi no šuvējas - būs man vasarai custom-made skaistas kleitas un svārki vai nebūs? Bet, kamēr es te satraucos par kaut kādām šmotkām, man ir piesūtīta savdabīga modernā laikmeta ķēdes vēstule/atmiņu klade/kā lai to nu tagad nosauc... Bet Māra ir vecāka un vecāki cilvēki ir jāklausa (hi, hi...), tāpēc rekur:

1. Kas ir pirmā lieta, ko tu iedomājies, kad piecelies no rīta?

Kaut kas līdzīgs "nnnngggghhhtikainepirmdienaatkal..." - man pa īstam līdz ārprātam riebjas jebkāda veida modinātāju skaņas (tas koncepts ir noderīgs, bet tomēr augstākajā mērā vardarbīgs). Bet, kad samierinos ar celšanos vai izņēmuma kārtā pamostos dabiski, parasti automātiski pieripinos tuvāk mīļajam pēc rīta bučas un apskāviena.

2. Pirmā lieta, ko tu pamani pretējā dzimumā?

Cik nu es pēdējā laikā uz to pretējo dzimumu skatos... :) Pārsvarā pamanu apģērbu, gaitu.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

Šitais jautājums pilnīgi noteikti ir no pamatskolas atmiņu kladēm! Es ņemtu līdzi ja ne kuģi, tad piepūšamo laivu jau nu noteikti. (Ja laiva ir pret noteikumiem, tad gudro telefonu ar maģisku satelītinternetu.)

4. Kas ir pēdējais, ko tu apēdi?

Mammas cepts gaļas pīrāgs, salāti ar fetas sieru, tomātiem un paipalu olām, meža zemenīšu tēja. Karaliski.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru tu runāji pa telefonu?

Mana mīļākā kursabiedrene Ze Anna. Apcerējām rīt dāvināt Ze Donats (vārda un ēstūža nosaukuma līdzība patiesībā sākotnēji nebija tā domāta, bet patiesībā ir diezgan uzkrītoša) virtuļus citai kursa skaistulei dzimšanas dienā. Un tamlīdzīgas praktiskas lietas.

6. Pēdējā filma, ko tu noskatījies?

Jaunā multene Rio ar mazo brālīti blakus krēslā un popkorna tūtām rokās. Bija jauki, beigās gandrīz saraudājos, bet man jau daudz nevajag...

7. Pēdējā grāmata, ko tu lasīji?

H.Ibsena Heda Gāblere, šobrīd procesā ir A. Millera Salemas raganas. Obligātā literatūra, protams. :)

 Ā, un tagad man it kā ir jāpadod tālāk, bet man liekas, ka tie daži, kam sekoju, vai nu jau ir tādu saņēmuši vai nav no Latvijas... Tomēr izrādās, ka smukā Līva līdz šim no šīs stafetes ir izbēgusi, tāpēc, Līviņ, džast dū it. Un vēl, ja Ze Anna savā blogā kaut kam tik pasaulīgam vēlas tērēt vieniniekus un nullītes, tad arī - lai iet!

ne-produktīvs

Topošā pavasara pēkšņais uzmetiens mani ir dziļi satriecis. Tas, kopā ar darāmo darbu sarakstu, kuram neredzu beigas, mani laikam padara sasodīti jūtelīgu. Nu labi, es vienmēr esmu sasodīti jūtelīga, bet come on! Es varu saraudāties par pilnīgi jebko tagad. Piemēram, par šito:
About 6 months ago, my cat passed away. after mourning for her loss, i went to the shelter to look for another cat. I stumbled upon a six month old kitten (long haired white cat with blue eyes, like my old cat) I was told that she was born to a black cat, and all her siblings were black. When she responded to the name Helen (my old cats name) I cried. Finding this cat made the rest of my life. 
Vai par Queen - You Take My Breath Away.
Vai Deep Purple & Londonas simfoniskā orķestra Sometimes I Feel Like Screaming.

Es izvairos no auksta slapjuma dabūšanas aiz apkakles un neeju ārā no mājas, lai gan man vajadzētu būt aktiermeistarības nodarbībā šobrīd. Žēl, ka vienīgais mājās dabūjamais alkohols ir iesākts 0.2 Bonītis, kuru neizskaidrojamu iemeslu dēļ mamma dēvē par brendiju un iegādājās ēdiena gatavošanas vajadzībām. Šobrīd derētu kāds malciņš no Toma viskiju krājumiem, bet pēc tā jābrauc vēl tālāk kā uz aktierošanos. Kaut kā gribas nogremdēt to bezgalīgo iekšējo nogurumu un ziemas apnikumu, bet es zinu, ka viņi, maitas, peld. Gribas mazohistiski sevi nolaist līdz pilnīgam nespēkam un tad gulēt ilgi, ilgi (beidzot varēt izgulēties, nevis grozīties no vienas neērtas pozas uz otru), uzkrāt atkal spēkus un saņemties, lai ir kaut kādi kontrasti, lai es atceros, kur sākos un beidzos, nevis viss ir viena bezgalīgi gara diennakts, kurā es raujos, skrienu, smejos par vieniem un tiem pašiem muļķīgajiem jokiem nedēļām no vietas. Es nespēju atcerēties, kad man bija brīvdiena, kuru varēju nosaukt par brīvdienu, jo es nemāku atpūsties ar to apziņu, ka man jāizlasa vairāk grāmatu nekā salien manā istabas grāmatplauktā un jānoskatās filmas un izrādes, kuru kopgarums gandrīz vai tuvojas manam gadu skaitam. Līdz jūnijam.

Vakar es pamanījos lieliski pavadīt vakaru ar Tomu, Māru un vēl kaut kādiem paziņām un viņu paziņām - tas varētu  būt saistīts ar to, ka netīšām piedzēros jau no diviem aliņiem. Man liekas, ka mīļais bija līdzīgā stadijā, jo man izdevās ar kucēna acīm izlūgties, lai viņš negaida savu autobusu 10 minūtes, bet manu tramvaju 18 minūtes. Tas reibonis bija diezgan lielisks: pa ilgiem laikiem es tiešām nedomāju par drāmas teoriju, latviešu un pasauliešu literatūras un teātra vēsturēm un nejēgā garām un skrupulozām Romeo&Džuljetas stāsta visu variantu analīzēm. Varbūt es esmu visu sapratusi nepareizi un piektdienu vakari pusfilmā, ļodzīgi ceļgali un mēle, kas neklausa, ir the right thing to do, ja es gribu nesajukt prātā?

Vai arī vienkārši man vajag kādu, kurš pasaka "Stop whining, princess"?

Šodienas svarīgākais darbs.

Kādi Tev bija plāni sestdienai? Pagulēt mājās? Aiziet uz kino, varbūt satikt draugus centrā? Apēst picu, burgri, kebabu, vai pavazāties pa veikaliem?
Ja taisījies iet ārā no mājas, paņem līdzi pasi un nostaigā garām Latviešu Biedrības namam. Tas nav nekāds lielais līkums, ja ir runa par valsts nākotni. Ja netaisījies iet ārā no mājas... Cik ilgi dirnēsim zem segām, zinot, ka mūsu valodai draud briesmas?


„Ja es še pie Gaujas malas
Dzirdu latvju valodu”
Dziesma jau ir pateikusi visu, bet kā ar valodu ir šobrīd? Ir daļa cilvēku, kuri uzskata, ka nav pamata par kaut ko satraukties, jo tas taču esot pilnīgi normāli, ja Valsts skolās mācības notiek latviešu valodā. Un patiesībā es pilnībā pievienojos šim viedoklim, tikai diemžēl dzīvē būtiska loma ir šim ja. Un ir mazliet dīvaini, ka par šādu lietu ir jārunā divi desmiti gadu pēc neatkarības atjaunošanas. Varbūt mūsu neatkarība ir pirkta par nepareizo cenu? Un vai šobrīd mēs esam gatavi par to iestāties vēlreiz? Protams, nav jau tikai medaļas viena puse, taču šajā brīdī ir ļoti svarīgs tautas pašcieņas jautājums, ko valoda nozīmē man? Un es nekļūdīšos, ja teikšu, ka praktiski visu. Valoda tā ir mana identitāte, valoda ir saskarsme, tā ir kultūra, tas ir pamatu pamats. Reiz satiku puisi no Moldovas, kurš apbrīnoja to ka mēs esam saglabājuši savu valodu. Moldovā rusifikācijas politika ir paņēmusi nopietnu upuri – valodu. Un paņēma ne jau uzreiz, bet ar piekāpšanos. Sākumā var būt 60/40……
12.02.2011 tika aizvadīta pirmā lielā akcija valsts mērogā. Paraksti tika vākti Rīgā Bauskā Dobelē, Jelgavā, Jēkabpilī, Tukumā, Siguldā, Ogrē, Limbažos, Jūrmalā, Liepājā, Ventspilī, Talsos, Rēzeknē, Preiļos. Var gadīties, ka kaut kur bija aizķeršanās ar informāciju, bet kopumā akcijas rezultāts bija vērā ņemams +1826 paraksti. Un uz kopējā fona tas nav maz.
Taču paraksti tiek vākti ne tikai šādās akcijās, bet arī ik dienā pie notāriem un bāriņtiesās. Un šajā ikdienas darbā man Vidzemē ļoti palīdz Jānis no Jaunpiebalgas, Baiba Alojā, Māra Mazsalacā, Ārija Saulkrastos un daudzi citi koordinatori novados. Paldies viņiem.
Par spīti aukstajam laikam parakstu vākšana tiks atkārtota 26.02.2011. Aicinu cilvēkus nedomāt par to cik trūkst, bet katram aiziet un izdarīt to, kas nav darbs, kurš jāizdara, bet gan pienākums pret nākošajām paaudzēm. Vienlaicīgi tas ir arī pienākums pret tiem, kuri lēja asinis pie Airītēm, Saldus, Cēsīm un vēl un vēl. Un paldies tiem, kuri to ir izdarījuši nejautājot cik vēl trūkst....

Vidzemes koordinators

Jānis Eglīts

 Nezini, par kādu akciju ir runa? Skaties sīkāku informāciju šeit!

saule

Vecmamma man vienmēr paldiesojas, kad es aiznesu viņas vārīto putru kaimiņu-alokoholiķu sunim. It kā es jau nesaņemtu simtkārtīgu "Paldies!" katru reizi, kad mani sagaida sajūsmā neprātīgi luncināta aste. Neviens cilvēks nemāk tā pateikties, kā suns. Tās brūnās, mīlestības un sabiedrības alkstošās acis, kad pēc vienīgās dienas maltītes sabužinu viņu aiz abām ausīm, ir viss, kas vajadzīgs, lai es saņemtos līst ārā aukstumā, dažreiz tumsā, un aiznestu visparastāko biezputru, kādu desu un maizes gabalu. Ja varētu (patiesībā, ja nebūtu tik pat iesērējusi, slinka un egoistiska, kā vairums pārējo), es darītu vairāk.

rīta brīnumi

zaļumi

Jauns ģīmis blogam, jauna dzīve. Nu, ne gluži, bet man gribējās izmēģināt, kā būtu, ja būtu. Dzīvē nemaz tik bieži negadās iespēja "uzmērīt" dažādus notikumu pavērsienus, un tikai tad izvēlēties, kurš scenārijs patīk labāk.

Es atkal ēdu saldējumu naktī un neeju laikā gulēt. Un par to nekaunos. Galu galā apmēram tā es bērnībā iztēlojos pieaugušo dzīvi. Bet bērnībā man negaršoja ne alus, ne viskijs, tāpēc šī vīzija bija nepilnīga. :) Un par viskiju runājot, kursabiedrene tviterī jokoja, ka rīt būs nevis Valentine's Day, bet Ballantine's Day. Patīkama atšķirība.

Vakar pievārēju pirmo obligātās literatūras darbu: Ilze Šķipsna Aiz septītā tilta. Īsos vārdos: man besī beigas, no kurām neko nevar saprast! Bet garākos - bija labi. Neatceros, ka būtu lasījusi vēl kādu trimdas autoru darbus, tāpēc situācija "latviete Ņujorkā" ir gana interesanta. Epitetu virknējumu daudzuma un krāšņuma ziņā pilnīgi noteikti pārspēj jebko, ko es jebkad skolas laikā nodevu domrakstu veidā (tas ir diezgan iespaidīgi, ja kas). Arī teikumi reizēm tik krāšņi, ka sākums aizmirstas jau rindkopas (t.i. tā paša teikuma) vidū. Un izdevuma redaktoram vajag tā, kā kliedza Sarkanā karaliene no Alises Brīnumzemē: "Off with his head!" Nu, tas ir gadījumā, ja tāds redaktors vispār bija, jo vārds nekur nav minēts. Tādā gadījumā gribas kaunināt autori, ka neiedeva draudzenei pārlasīt pirms iespiešanas. Tik daudz drukas kļūdu un aizmirstu pēdiņu, kas sajauc galvu! Pat vietām samainīti burti, kas, kā izrādās, nav mūsdienu čatotāju kaite vien... Bet, ja izdodas to visu ignorēt, grāmata noteikti palīdz iegūt to lielo, skaisto priekšstatu par latviešu literatūras vēsturi, kā to ir iecerējis pasniedzējs. Viens mazs puzles gabaliņš ir atrasts, sagrozīts pareizajā leņķī un piestiprināts pie nupat saliktās maliņas. Man laikam būs mazi svētki pēc katra obligātā darba izlasīšanas - tad es dzīvošu vienos mazos prieciņos visu semestri. :)

Zemāk ir ar manām šovakara domām pilnīgi nesaistīts video par diezgan jaunu eko-velo/moto transporta līdzekli. Vizuāli forša reklāma, koncepts arī jauks, tā ka noskatīties par skādi nenāks. Man gan tādu velosipēdu īpaši nevajag, es joprojām sapņoju par priecīgas krāsas braucamo ar priekšā piestiprinātu groziņu, kurā vajadzības gadījumā pietiek vietas kaķim vai sešām alus pudelēm.