Šodien noliku (nu, cerams, ka noliku) tikai otro eksāmenu, visas lielākās baismas vēl tikai priekšā, sirdi spiež arī parādi, bet es sapratu, ka bez atelpas brīža pārdegšu. Vakar, mēģinot iedabūt galvā 6x75 gab. arhitektūras, tēlniecības un glezniecības šedevru (pasniedzējas noteiktais
obligātais minimumums), vienkārši nolaidās rokas. Sapratu, ka nespēju koncentrēties ne drusciņas. Aizgāju uzvārīt tēju, parunājos ar Tomu, mazliet atjēdzos... un nekas cits neatlika kā turpināt.
Nācu no akadēmijas mājās un domās jau vārīju kafiju. Neiederas īsti manā pēdējā laika daudz-maz-veselīgajā dzīvesveidā, noderīgāk būtu pagulēt, bet tas nav plānots. Izmetu ātru loku pa sen neatvērtajām internetlapām. Saklausījos dziesmas, kas nonāks jaunajā dziesmu grāmatiņā (dziesmu vakari jau sen prasījās pēc jaunām vēsmām). Iļģu
Acis veras - aizveras ir, man liekas, kaut kas ģeniāls, un es nezinu, kā to nezinātājiem nodziedāšu priekšā, jo kamols kāpj kaklā. Arī bildes un pašdarinājumu idejas saskatījos. Tagad ceru, ka janvāra pēdējā nedēļa būs pietiekami gara, lai aizbrauktu uz kādu netālu, bet iepriekš neredzētu vietu, padarbinātu fotoaparātu, uzceptu internetos noskatītu kūku un atcerētos, kur es sākos un beidzos.
Šīs domas un vēl Toms mani tur kopā. Kopš Ziemassvētkiem esmu it kā pēkšņi pamodusies atkal. Atskatoties gan joprojām smiekli nenāk sevišķi, bet ilgtermiņā tas laikam bija diezgan veselīgi. Nu, 23. decembra vakarā piedzerties tik briesmīgi, ka pat ūdens neturējās iekšā, un Ziemassvētku vakarā tā arī nesaņemt spēkus atstāt savas istabas dīvāniņu. Kamēr apziņā turējās viena doma, ka es labprāt tagad uz vietas tā vienkārši nomirtu, zemapziņā laikam notikusi kaut kāda prioritāšu izvērtēšana. Toms tagad šķiet vēl mīļāks, mamma šausmīgi jauka, brālis vispār ir mans varonis, un varu vienkārši sēdēt un iekšēji smaidīt. Miers manā pasaulē, dvēseles minimālisms uz brīdi iestājies.
Aizsvinējāmies Vecgada vakarā līdz septiņiem no rīta, spēlējot Alias un mēmo šovu lieliskā kompānijā, un tikai 1. janvāra rītā, gulēt ejot, Toms atcerējās, ka mēs taču nobumbulējām. Savu ceturto Anna+Toms dzimšanas dienu. Bet, tā kā aizmirsās nevis tāpēc, ka vienalga, bet tāpēc, ka bijām aizņemti, labi pavadot laiku kopā, tad es nemaz neskumstu. Tā pat labāk. Nemoka sajūta, ka vajadzētu dienu kaut kā īpaši pavadīt, lai gan abiem slinkums un gada beigu sagurums. Bet es patīkamā kārtā uz četru gadu kopābūšanas gadadienu esmu no jauna samīlējusies. Atnāca pēkšņa apjausma, ka man taču viņš vienmēr ir. Mans labākais draugs ne gluži gabatā, bet mūždien līdzi. Blakus pie rokas, aizmugurē un atbalstošs, priekšā un roku padodošs, iekšā sildošs. Un, kopš ir sācis mani laiku pa laikam brīvdienās pārsteigt ar kafijas pienešanu gultā, man nu tiešām, tiešām nav, par ko sūdzēties. Smaidu, mīlu, novērtēju.
Vispār, manā šībrīža stāvoklī par tik skaistām lietām bīstami domāt. Vēl daži pilieni emociju, vienalga, labu vai ne tik labu, un es pieraudāšu kādu spilvenu. Pāriešu pie praktiskākām lietām.
 |
| Alberts netīšām pamanījās palikt ārpus gada apskata oranžajā portālā, bet noteikti nepalika ārpus 2011. Jautājums: vai Alberts var iespundēt pats sevi kastē? Ar empīrisko metodi pierādīts: nē, nevar. |
 |
| Šis mums izdevās tik forši, ka grēks nepadalīties. Tas nekas, ka jau jaunvāris ir labi sācies. Ardaans atnesa kociņu, es saliku lietiņas. Šausmīgi centos. |
 |
| Ļoti. |
 |
| Tumsiņā arī labi. Tā kā šogad eglīte nevis ūdenī, bet zemītē, tad var stāvēt, cik mums patīk. Vai kamēr izdomāsim, kur pārstādīt. Tev dārzā nevajag eglīti? :) |
Klausies manu vakardienas atklājumu. Droši vien Gotye kavers
Somebody that I used to know jau ir dzirdēts, ar to tagad pilni interneti, tāpēc te divi citi. Patīk, ko un kā tie cilvēki dara. Prieks skatīties.
