Road to Mandalay

Puspasaule gatavojas 8.martam, daļa Latvijas - 16.martam, es gatavojos visam tam, šausminošam zobārsta apmeklējumam pēc 10 dienām (jā, es jau tagad baidos) un vēl pavasarim. Vakarienas daudzie sniegi atkal ir pataisījuši nesmuko diezgan smuku, noslēpuši benčikus un suņu kakas, bet es tik un tā zinu, ka tas viss tur ir. Noslēpuši, starp citu, sniegi ir arī ledu, kas mūždien apdraud manu vecmāmiņu - diezgan čābīgas attiecības ar gada aukstajiem mēnešiem. Tie viņu katru gadu vairāk vai mazāk savaino. Būs jāpiedāvājas aiziet viņas vietā uz veikalu šodien, tas varētu vismaz vienu gadu traumas aiztaupīt.

Man kaut kāds atmiņas stūris saka, ka šodien kaut kur viss kas notiek, bet es nespēju atcerēties, tieši kas, kur un par kādu naudu. Droši vien palaidīšu garām kaut ko jauku, jo noslinkoju un nesarakstīju uz lapiņas visus topošos pasākumus ap šo laiku. Cilvēki izskatās sasparojušies - man liekas, ka visur kaut kas notiek pēdējā laikā. Vienu es noteikti zinu - rīt pēc RSU kursiem un jāņošanas māsīcas dzimšanas dienas sakarā ir vakarā jāiet uz Up In Smoke, kur būs filmas pa nakti:
1. Pink Floyd - The Wall
2. Jesus Christ Superstar 1973
3. Across the Universe
Tā kā neesmu redzējusi ne The Wall, ne arī šo Jēzus-superzvaigznes versiju, es laikam tur parādīšos. Ieeja par diviem latiem, alus esot lēts. Sākums ap vienpadsmitiem vakarā, beigas ap pirmajiem transportiem. Jāvelk laikam šoreiz netīras drēbes, matus ar nav vērts mazgāt pirms tam - man jau pēc 3h pasēdēšanas tur bija visas drēbes jāziedo netīrās veļas briesmonim. Kaut kā neienāca prātā, ka "up in smoke" izklausās pēc vietas, kur drīkst pīpēt. :) Tagad būšu gudrāka.
Jā, esmu labojusies un tagad svarīgākos pasākumus priekšdienām sarakstījusi uz lapas. Kaut kā man nesanāk pēdējā laikā paskatīties plānotājā, tāpēc nezinu, vai ir vērts tur kaut ko rakstīt - tāpat neatceros.
Narcisīgs dienas foto:


Austrām šodien vārda diena, skan Niks Keivs un Rods Stjuarts, un es cilpoju uz veikalu pēc šokolādes kūkas trūkstošajām daļām (t.i., liela daudzuma šokolādes).

viņš nāk

Es saku, pavasaris nāk. Man arvien biežāk gribas salātus, burkānus, redīsus, kāpostus, tomātus un visādu tamlīdzīgu trušu barību. Un arī kefīrs iet iekšā labāk kā citkārt. Viss norāda uz to, ka būs drīz. Viss, izņemot laikapstākļus - šodien pie stūres sēsties nebija prāta darbs. Redzēt neko nevar, nobremzēt nevar, braukšanu uzsākt krustojumā nevar... Ja nebūtu Mārtiņš tik slims, brauktu pie zobārsta ar tramvaju!

Jau kopš pamošanās gribas iet gulēt, bet ir jau gandrīz vienpadsmit un es vēl sēžu nomodā. Hauss traki lēni nāk, The Big Bang Theory izskatās diezgan garlaicīgs un ar paredzamiem, vienveidīgiem jociņiem, Alias jāskatās kopā ar Tomu, SG-1 ir Toma kompī, turklāt vairs nav tik foršs kā pirmajās 8 sezonās. Paliek X-faili. :) Nu ko, arlabunakti, tie, kam rīt skola. Man tikai rīt jāuzcep šoko-kūka māsīcai, uz Liepāju es laikam nestopēšu, tāpēc droši vien nezvaniet man līdz vieniem, es būšu offline.

shape of my heart

Nav jau tā, ka es esmu baigi slinka, kur nu! :) 3. marts reku:


Varētu (žāāav) iet drusku pagulēt vēlreiz. Celties septiņos ir diezgan grūti. Man to sen nav bijis vajadzības darīt, man par to nemaksā, bet šoreiz bija vērts mazliet nosaldēt pirkstu galus, stāvot pie Saeimas. Ir daudz bilžu ar purniem, purniņiem un plakātiem, ir sniegs, un (žāāāāavs) cepure stāv uz radiatoriem.

Stings ir viens traki ražīgs mūziķis - man pleilistē dziesmas līdz 273. numuram aizkāpušas, turklāt, lai gan rakstīts, ka diskogrāfija, man tomēr liekas, tur vēl kaut kā trūkst (dziesmas Soul Cake noteikti.

Šodien bildes būs vairākas, jo es diez vai varēšu izvēlēties tikai vienu.






Those who speak know nothing
And find out to their cost
Like those who curse their luck in too many places
And those who fear are lost

sniegatkal

Varētu domāt, ka es jau otrajā dienā pēc apņemšanās esmu izgāzusies, bet nē - es vakar uzbildēju dienas bildi! Man tikai bija slinkums te kaut ko rakstīt un tā. Turklāt nevis tāpēc, ka es visu dienu gulēju uz dīvāna, ēdu un sūdzējos, bet tāpēc, ka man bija jauka diena, pusdienu pelmeņi Vecrīgā ar visforšāko un es biju pārāk aizņemta, esot laimīga. Un naksnīgas sarunas ar brāli man atgādina Roterdamu, bet šoreiz mēs nebijām augstu kā pūķi, mums tikai gribējās drusku socializēties laikam.
Vēl mēs skatījāmies iksfailus, un nakts bija īpaši tumša.

Slepenās lietas (vai kā nu viņu tur tulkoja mums, es neatceros), starp citu, ir laba iespēja pasmieties par to, ko tavi un mani vecāki vilka mugurā, kad mums bija gadi pieci vai septiņi. Skallijas žakete ar skapja platuma polsterētajiem pleciem man drusku atgādina Zaķi un viņa velveta garderobi, bet tas nav vienīgais, par ko tur priecāties. Nez kāpēc vīrieši gan kaut kā pieklājīgi ir saģērbti, priecāties var tikai par sievietēm, bet mums ar Tomu jau daudz nevajag, mēs pieticīgi... :)

Ārā snieg tādas vates pūkas, ka es nezinu, vai manai cerībai uz pavasari maz ir kāds pamats. Vakar tik ļoti gribējās tikt ārā no ziemas mēteļa, ka aizbraucu uz centru ādas jakā - Toms nosmējās, ka tagad atkal izskatos "true", un mēs droši vien viens otram baigi piestāvējām (manai jakai gan nav bārkstu, toties man pēc ilgiem laikiem melnā nagu laka atradās). Tiesa gan, ādas jaka sevišķi nesilda, tāpēc es labāk vēl pacietīšos. Bet pēc 28 dienām es kāpšu lidmašīnā un, kad atgriezīšos, te droši vien jau būs drusku saslaucīti pagājušā rudens gruži un arī zaļumi sāks rādīties, un ziemas mēteļi būs nobāzti tur, kur tiem pienākas būt - dziļi skapī. Es vispār nespēju skatīties uz ziemas drēbēs saģērbtu cilvēku, un uzskatīt viņu par skaistu. Man liekas, lai cilvēks būtu skaists, ir jābūt redzamām vai nojaušamām kaut aptuvenām viņa ķermeņa formām. Jebkuras vienkāršas, brīvas vasaras drēbes, kas liek justies ērti, izskatās labāk par smalkiem mēteļiem vai spīdīgām pufaikām, kas apgrūtina, piemēram, roku pacelšanu līdz acu augstumam un liek justies kā iepakotam cukurvatē. Grrr. Mani varen nomāc ziema, sasodīts.

Nu, bet tagad es iešu no virtuves savākt savu auksto tēju, kuru uzlēju pirms minūtēm 45, un nelietderīgi pavadīt pāris stundas no savas tik īsās dzīves. Kalnus gāzīsim, mazbērniem-stāstāmos-piedzīvojumus meklēsim un būdas rūcināsim pēc pirmā pērkona.
Ā, tā vakardienas bilde.

Šodienas bilde būs vakarā, man vēl nāk miedziņš.

C'mon girl

Ar rūcošu vēderu atbridu pa puspavasara plūdiem, uzcīnījos uz piekto stāvu mājās un - urrā! - ir atbraucis Black+White Photography marta numurs ar tik, tik smukām bildītēm! Tagad man ir ko palasīt brīžos, kad pazūd kaimiņu bezvadu internets (viņš tā dažreiz dara, bet es nezinu, vai tas nozīmē, ka kaimiņi zina, ka es čiepju).

Šovakar man liekas, ka ir jāskan Red Hot Chilli Peppers un Dresden Dolls. Un vēl, es izdomāju, ka man tak vienreiz gribas iemācīties ģitāru spēlēt, jo tā mūzika, kas man dzīvo galvā, ir par lielu tik šaurai telpai. Man reizēm liekas, ka mana galva ir savienota ar nepareizo ķermeni, jo manī notiek daudz visādu lietu, ideju, objektu, skaņu un krāsu, tikai es ne vienmēr māku no tā kaut ko radīt uz āru. Vai nu rokas nestrādā kā nākas, mācēšanas par maz vai apņēmības pietrūkst. Varbūt man jāsaraksta uz lapas kaut kādas lietas, ko līdz nākamajiem Ziemassvētkiem izdarīt? Un tad es varētu, piemēram, apņemties ziedot labdarībai piecīti par katru neizpildīto punktu (tā kā man, visticamāk, arī tad nebūs naudas, būs laba motivācija saņemties). Tas droši vien strādātu īpaši labi, ja es taisītos ziedot, teiksim, Gaismas pils būvei vai kaut kam tikpat kreisam (apmēram tāpat strādā šitais modinātājs [kakao]).
Bet tādu lapu es diezgan ātri kaut kur pazaudēšu, turklāt, ja nebūs neviena, kurš par šādu sarakstu zina, kas mani turēs pie vārda? Rakstīs tepat, vismaz Maija mani pabakstīs... :D
Tātad līdz 2010. gada Ziemassvētkiem es:

* Iemācīšos nospēlēt vismaz 5 dziesmas (kaut vai ļoti vienkāršas) uz ģitāras
* Iemācīšos nospēlēt vismaz 3 dziesmas ( -”- ) uz klavierēm
* Uztaisīšu vismaz vienu savu bilžu izstādi (vienalga, kur, cik lielu, cik cilvēku atnāks)
* Piedalīšos vismaz 2 vides sakopšanas vai cita veida talkās
* Aizbraukšu uz vismaz 2 festiem šovasar
* Atradīšu darbu (vai panākšu, ka man kāds maksā par izklaidēšanos)
* Saorganizēšu braucienu pa Latviju ar stopiem (vismaz vienu)
* Varētu būt pats par sevi saprotams, bet jāpieraksta – tikšu budžetā vienā no 4 esošajiem augstskolas variantiem (vai atradīšu kādu vietā)
* Aizstopēšu prom no Latvijas (un arī atpakaļ tikt būtu vēlams)
* Aiziešu pārgājienā vai pabraukšu ar laivu (es nekad neesmu bijusi laivu braucienā – wtf?)
* Izlasīšu vismaz 20 grāmatas (298 dienas, 20 grāmatas, vairāk kā 2 nedēļas katrai :)
* Nosvinēšu savu otro apaļo dzimšanas dienu tā, lai ir, ko mazbērniem stāstīt
* Iepazīšos ar vismaz 20 burvīgiem cilvēkiem (vēlams šito ciparu sasniegt pirms iestāšanās augstskolā, citādi vairs nebūs godīgi :D )
* Vasarā nosauļošos, izlaižot apdegumu stadiju
* Katru dienu nofotografēšu vismaz vienu bildi (šī būs grūtākā daļa!)
* Pat, ja izdosies izpildīt visus punktus, būšu ziedojusi labdarībai vai kādam vērtīgam projektam tik pat, cik samaksājusi Ceļu policijai par saviem satiksmes pārkāpumiem (pagaidām tie ir 20 lati and counting...)

Nu, šitā kaut kā. Redzēs, kas no tā sanāks. Iznāca baigi daudz punktu, man būs ļoti jācenšas, lai Ziemassvētkos visu dāvanu radīšanai paredzēto naudu nenāktos atdot Juglas suņu patversmes, Dzīvības ēdiena vai Paēdušas Latvijas bankas kontam. Nav jau tā, ka man būtu žēl naudas tiešām labām, noderīgām lietām un misijām, bet man pēdējā laikā pašai nekā nav, tāpēc reizes, kad man kaut kas ir, tiek uztvertas diezgan nopietni... :)

Ufff, es jūtos labi pastrādājusi šodien. Patiesībā jau es tikai rakstiski apņēmos veselu kaudzi labu lietu, aizsūtīju vajadzīgus papīrus uz Tallinu, nostaigāju ar kājām kādus 7km pa Rīgu, atrādīju pēdējā pusgada bildes vecajā fotopulciņā un pavadīju apmēram trīs burvīgas stundas piepīpētajā „Up in smoke” kopā ar skaisto Maiju, bet tas kopumā ir labs rezultāts uz februāra Anna-ir-sēne fona.

Pirmā marta bilde jūsu uzmanībai un es ierokos Wisdom of Father Brown pēdējās 20 lappusēs. Jauku nakti!

svecītes

Šis ir burvīgs vakars! Iesnas ir atkāpušās, saldētavā atradās saldējums, ledusskapī - konservēti persiki. Atliek palaist liesmiņas paskraidīt pa svecītēm uz palodzes un fonā uzlikt Sting, un no visa spēka gaidīt pavasari.

Es pārvarēju slinkumu un beidzot izlasīju visus garām palaistos rakstus visulatvijai.lv , tagad jūtos uzsūkusi jaunu, noderīgu informāciju. Diemžēl jūtos arī diezgan slinka, jo (īpaši pēc ziņu palasīšanas) gribas būt sociāli, politiski un visādi citādi aktīvai, dot savu ieguldījumu, palīdzēt mainīt pasauli uz labu, bet viss parasti tiek atlikts uz nenoteiktu laiku un, ja man nenoliek priekšā piedāvājumu piedalīties, es neko neizdaru. Uh! Varbūt negribas pietiekami stipri? Jebkurā gadījumā, aiciniet mani visur! Es nemaz neesmu sēne patiesībā, es esmu tikai slinka un man ir ļoti maz naudas, bet man gribas darīt visu ko!

Runājot par pasaules mainīšanu, 27. martā būs Zemes stunda. No plkst. 20.30 līdz 21.30 izslēdz gaismu, teļļuku un blenderi! Iededz kādu svecīti vai iekrāmē malku kamīnā, iedzer laikus uzvārītu tēju, parunājies ar draugiem vai ģimeni! Padomā, kad pēdējo reizi apvaicājies, kā iet vecmāmiņai - varbūt ir vērts Zemes stundu pavadīt laukos, virtuvē pie malkas plīts?



Vairāk informācijas noteikti būs draugiem.lv/zemesstunda un pdf.lv

Starp citu, Pasaules Dabas Fonds šajā sakarā taisa arī plakātus (man liekas, tādus, kā tajā bildē augstāk). Kad interesējos, man lika drusku pagaidīt, vēl neesot gatavi, bet drīz būs. Man jau galvā raisās plāns, ka jāliek 49. vidusskolā (grēks būtu nelikt!), RSU, 1.ģimnāzijā, ĀVĢ... Visur, kur man kaut kādi draudziņi un pazīstamie! Es tikai vēl nezinu, cik plakātus dabūšu un vai tas man gadījumā kaut ko baigi nemaksās. Nav jau gluži tā, ka PDF ir baigi biezie kaut kādi un var atļauties mest lietas pakaļ. Bet es domāju, tiklīdz man plakāti būs rociņās, es padošu ziņu un piedāvāšu vēl kādam interesentam, lai ziņa ātrāk izplatās. :) Tas vismaz maziet uz neilgu laiciņu apmierinās manu vēlmi aktivizēties.
Lai mums visiem jauka pirmā marta diena, lai skan Sting - Shape of My Heart, un lai cilvēkiem labs prāts.

apčī!

Izskatās, ka slimošana beidzot iet uz galu. :) Tikai šķaudīšana pieņemas spēkā un biežumā. Bet nav ko čīkstēt, jo mazajam brālim Albertam iet sliktāk, viņš savā pusotra mēneša vecumā mokās ar plaušu karsoni.

Rīti (vai kas nu tas skaitās, ja pieceļas pusvienos) kaut kā izdodas labāki, ja zāļu tējas vietā izvēlas kafiju, pat tad, ja sāp kakls un balsij ir iesnu skaņa. Šajā sakarā mēs ar Tomu nesen atradām šādu skaistumu:

atcerēties neaizmirst

Es nupat nospriedu, ka nekas briesmīgs jau nenotiks, ja šis blogs nevienu neinteresēs (nepārprotiet, ja kāds tiešām lasīs - welcome), bet man par skādi nenāks pašai laiku pa laikam dokumentēt savas (maz)aktivitātes. Nav teikts, ka kādreiz pasauli vairāk kā tagad interesēs mana eksistence. Bet, ja mani bērni būs tik pat cītīgi, kā mana mamma attiecībā uz viņas vecāku jaunību, tad noteikti ir vērts laiku pa laikam uzrakstīt kādu rindiņu. Atmiņa ir šaubīgs rīks, mēdz pievilt.

Jā, mana mamma pēdējā laikā ir nopietni pievērsusies nesenākās vēstures dokumentēšanai. Nemaz nerunājot par to, kas (laikam) ietilpst viņas tiešajos pienākumos, t.i. rakšanos arhīva dokumentos un visādu kādreiz Zoodārzā strādājušu tantuku un vecīšu rokā meklēšanu, viņa ar diktofonu rokā brauc uz laukiem pie saviem vecākiem un klausās. Man ne prātā nebūtu ienācis, ka viņiem tik ļoti gribas, lai viņos klausās! Un stāstīt arī viņiem sanāk tīri labi.

Mamma palūdza palīdzēt pārrakstīt vectēva stāstus no mp3 MS Word failā, un es apmēram 40 minūšu laikā esmu uzzinājusi par savu vectētiņu vairāk, nekā pēdējo 10 gadu laikā kopā. Kopš vairs nebraucu katru vasaru uz laukiem bizot plikām kājām pa pļavām un slēpties kartupeļu lakstos, kad jāpalīdz nomazgāt traukus, ir diezgan maz sanācis pavadīt laiku kopā ar viņiem. Es atceros, ka vectēvs mums visiem mazbērniem kādreiz stāstīja par nākšanu ar kājām no filtrācijas nometnes mājās vai kaut ko tamlīdzīgu. Toreiz man tas šķita samērā garlaicīgi. "Nu, vectētiņš nogāja ar kājām n-tos kilometrus, vareni, malacis..." Neko citu no tā stāsta neatceros. Tagad klausos ierakstus par to, kā viņš, puika būdams, vasarās sporta sacensības ar draugiem rīkojis, kā taisījuši lokus un bultas, ziemā pa dīķi slidojuši un ragaviņu karuseli taisījuši. Tagad es gandrīz varu aptaustīt to apziņu, ka mans 87 gadus vecais vectēvs arī kādreiz ir bijis mazs, ka viņš ir bijis arī deviņpadsmitgadīgs, ka viņš ir piedzīvojis tik ļoti daudz! Cik daudz visa kā var notikt 87 gadu laikā! Es zinu, ka nākamreiz mani būs daudz vieglāk pierunāt aizbraukt uz laukiem parunāties ar vecvecākiem. Mani šausmīgi vēlu ķēra atskārsme, ka viņiem ir tik daudz, ko teikt.

Mans vectēvs, kad vaicāts par to, kā viņa vecāki iepazinās, teica tā:
"To es nezinu. Nav stāstījuši. Nu, viņš Bučauskā un viņa Virānas Dziļupos dzīvoja, bet vai viņi satikušies un iepazinušies kādā zaļumballē vai kaut kur mājās, to es nezinu. To viņi nestāstīja, un es arī neprasīju. Es tagad ļoti nožēloju, ka neizprasīju ne tēvam, ne mammai par viņu bērnību un jaunības dienām. Man ļoti žēl. Bet tajā laikā tas vispār neienāca prātā, likās, ka viņi dzīvos mūžīgi un gan jau es vēl pajautāšu."

Droši vien mana laiku pa laikam uzpeldošā vēlme kaut ko no notikušā pierakstīt vai regulārā vajadzība nofotografēt nozīmē, ka man gribētos, kaut ko atstāt aiz sevis, kaut ko vairāk par atkritumiem un piedraņķotu gaisu, lai pasaule par mani atceras. Ja tā, man gribētos arī atcerēties šo to par cilvēkiem, kuru dēļ es esmu te.

Laba diena (banānzivīm)

Reku es centīšos būt moderna un vienlaikus pati. Man nesen ieteica taisīt savu mājaslapu un sākt pārdot savas bildes, bet tas izklausās kaut kā baigi nopietni un sarežģīti, man līdz tam vēl jāpaaugas, manuprāt. Un vēl man ieteica taisīt savu blogu un, tā teikt, parādīt pasaulei, ka es te esmu. Tas, savukārt, izklausās drusku vieglāk realizējams, un tāpēc es te tagad esmu. :)

Man šodien ir mājāsēdēšana, un arī vakar vakarā bija mājāsēdēšana, kas it kā ir diezgan apnicīgi, un man drusku aptrūkās, ko darīt. Bet no otras puses, es izlasīju gandrīz visu februāra Rīgas laiku (izņemot rakstu par ekonomiku, jo man bija sajūta, ka tas būs kaut kas mežonīgi garlaicīgs), pielādēju vinampu ar Voltaire un Stinga diskogrāfijām un drusku pakomunicēju ar visādiem mājas cilvēkiem (gan pastāvīgajiem iemītniekiem, gan regulārajiem ciemiņiem). Varbūt nav nemaz tik traki - es patiesībā varētu līdz pavasarim sēdēt mājās, dzert tējas un lasīt grāmatas. Īpaši tāpēc, ka neatceros, kad pēdējoreiz kaut ko izlasīju līdz galam, ja neskaita... ām, nav pat nekā tāda, ko neskaitīt. Bet tagad plānā paredzēts izlasīt iesākto aizkustinošo Mis Mārplas stila krimiķi par mācītāju ("Wisdom of Father Brown"), tad ķerties pie Vonnegūta daudzajiem burvīgajiem un sarkastiskajiem meistardarbiem un kaut kad arī atgriezties pie Rokupācijas, kurai grāmatzīme 87. lappusē nu jau droši vien ir atstājusi nospiedumu.

O, nupat atcerējos, ka mamma gaida bildes no Rīgas jūgendstila centra otrdien. Ja patīk gaumīgi interjeri un ziedu motīvi, ja gribas nostaļģiski nopūsties un secināt, ka šo to līdzīgu esi redzējis (vec)vecvecāku mājās kaut kad bērnībā, tur ir vērts iegriezties (bet, ja gribas fotografēt, paņem statīvu - gaismas maz). Februārī vēl var paspēt paķert pretējā dzimuma kompanjonu un tikt iekšā ar pārīša atlaidi, un pafotografēties ar bezgalskaistām cepurēm (tikai kameru ņemiet savējo). Kaut gan man nešķita, ka mani baigi aizrauj tādas lietas, un es gāju vairāk tāpēc, lai nedaudz padzīvotos ar mammu, viss pasākums izvērtās galīgi jauki. :)

Vispār jocīgi, man atliek tikai uzsākt rakstīt kaut kādu blogu, bet jau ir sajūta, ka viss būs labi un forši vienmēr. Kā tāda apņemšanās skaistākai, labākai dzīvei. Un te netraucē ne tas, ka kakls sāp un mugura sapūsta, ne tas, ka ārā ziema. Man tikai liekas, ka viss būs kārtībā.