rīt vasara

Dienas, kas sākas agri, mēdz izvērsties diezgan jaukas. Dienas, kas sākas tik pārmērīgi agri kā šī, parasti nē. Bet man te ir reku viens izņēmums, man šodien ir labi. :) Man ir vairāk vai mazāk sakrāmētas somas rītdienai, ir palikuši tikai sīkumi, ko pēdējā brīdī iemest mugursomā, tāpēc vakars un rītrīts paies samērā mierīgi.

Toms ir piemidzis, VL dziesmu vakars šoreiz iztiks bez mums, brālim ir jau kaut kādi septītie vai astotie ciemiņi šodien (un n-padsmitie, ja skaitām kopš mammas aizbraukšanas), ledusskapī atkal (joprojām) ir alus un viss ir tik, tik, tik burvīgi! Man ir prieks, ka ir beigusies garā, riebīgā ziema. Man liekas, ka visiem ir prieks. Putniem noteikti, tie šodien dzied atspērušies. Es īsti nesaprotu, kā viņi nepazaudē balsis. Zvirbuļi peras pa putekļiem, baloži rūc un uzmācas citiem baložiem neatkarīgi no dzimuma, zīlītes vairs nenāk pie loga ēst mammas auzu pārslas, un visi krūmi mudž no dzīvības. Gribas vairāk staigāt ar kājām, mazāk braukt ar tramvaju.

Ā, cilvēki, Valdemārielā ir virtuļuvieta, saucas "ze donats" vai kaut kā tā. Tur pārdod šitādus smukus:
Un viņi ir tik garšīgi un nedārgi, ka es gribētu to vietu paņemt līdzi uz Kipru! Tikai darbinieki gan viņiem derētu vēl kādi, citādi grūti kafiju sagaidīt. Es tajā virtuļvietā šodien nonācu Danai pie rokas - ja viņa neparādītu, varbūt pat neuzzinātu. Beidzot izdevās sabučot to meiteni dzimšanas dienā (kas bija 13. datumā), beidzot viņa arī dabūja kūku, un man bija prieks redzēt, ka viņai prieks mani redzēt. Sarunājām arī bildēšanu pēc Kipras.

Es vispār tagad visu runāju "pēc Kipras". Kādas piecas fotosesijas, visādu mīļcilvēku satikšanas, vietu apmeklēšanas, ciemiņu aicināšanas... Sāk izskatīties, ka man nebūs sevišķi jādomā, ko darīt pavasarī - lietas bīdās pašas no sevis pagaidām.

Tagad visiem ir jāsāk turēt īkšķi, lai mazajam Albertam rīt nesāp austiņas lidmašīnās un lai Toms tiek priekšā 6 cilvēkiem savā mazajā konkursā uz vasaras kursiem Klaipēdā. Man ļoti gribētos jūlijā stopēt pie viņa uz Lietuvu. Citādi esmu tur bijusi tikai pirms gada ap šo laiku, kad tur bija slapjš, pretīgs un auksts, un es lāga to pilsētu pat nedabūju apskatīt, jo visu laiku lija un mums sala ausis, un dažiem arī kājas.

Es nu iešu izšķūrēt taciņu uz virtuvi, lai sameklētu kaut ko mēneša pēdējām vakariņām Rīgā. Jūs tikmēr varat paskatītes uz maskačkas vietējo "lounge" jebšu atpūtas kaktu - re, kā var labi iekārtot spilvenstūri ar minimāliem līdzekļiem! :)

mammas nav mājās

I do what I want, I say what I want

Es laikam esmu nogurusi. No slapjuma un pelēkuma ārā, no neesoša dienas režīma, no mājas tīrīšanas, trauku mazgāšanas, pribambasu vietās salikšanas, jo visi ir pārāk aizņemti ar tusēšanu, lai paskatītos, kādā miskastē sēž. Toms mani šodien nosauca par "mammas pienākumu izpildītāju", kas es, acīmredzot, esmu, jo bez mammas te pusstundas laikā izskatās tik pat "glīti", cik sabiedriskā transporta pieturā šajā gadalaikā.

Varbūt es esmu vienkārši veca un nesaprotu tusēšanas priekus tā, kā kādreiz, pārāk daudz uztraucos un esmu garlaicīga sēne. Par to pēdējo es līdz galam neesmu droša, jo piektdien Rock'n'Riga garāždueļos es Relicseed pavadījumā bezmaz iznīcināju savus kakla muskuļus, no kā joprojām nespēju atjēgties. Uz veikalu ejot, vilku mammas gumijniekus, jo pieliekties tik ilgi, lai sašņorētu keržus, es nespēju. Tiesa gan, tas netraucē man būt vecai un kašķīgai, kad ir runa par mājas kārtībā uzturēšanu.

Es šodien biju tik ļoti, ļoti dusmīga bez kaut kāda sevišķa iemesla! Ārprāts, man likās, ja es nenodarbināšu sevi ar kaut ko, nekāršu izmazgāto veļu uz žāvētāja, nemazgāšu rokas, nelikšu lietas pa plauktiem, man uzsprāgs galva! Vēl vakar vakarā es biju tik priecīga, viss bija labi, mēs ar Tomu un brāli līdz pusdiviem dziedājām visu ko smuku, viņi spēlēja ģitāras, Justīne turpat blakus zīmēja šausmenes cienīgu zīdaini, un diena likās tik lieliski pavadīta... Šodien man liekas, ka nekas nenotiek labi. Visi uzvedas kaut kā tizli, visi jociņi, šķiet, tiek stāstīti, lai mani apceltu vai norādītu, ka esmu pilnīgi stulba vai domāju galīgi šķērsām.

Gribas atpakaļ iekšēju mieru. Gribas atkal savu pacietību, spēt citus iepriecināt, nomierināt, palīdzēt, nevis graut un skumdināt. Mizantropijas lēkmes palīdz daudz ko pārdomāt, paskatīties uz sevi pašu kritiski. Bet nu jau es uz pilnīgi visu skatos pārāk kritiski, tas vairs galīgi nav manā garā, tā nav labi. Tas mani nedara laimīgu, tieši otrādi. Gribas būt jaukai pret citiem un lai citi ir jauki pret mani. Vai tas ir baigi daudz?

Vakardienas idille šeit (izņemot, protams, mani, jo es atkal esmu otrā bildes pusē):

Un vēl, es beidzot drīkstu publicēt saldā pārīša bildes, jo derības ir uzvarētas un visiem (laikam) ir labi. Saldie pārīši around the world, nāciet bildēties pie manis biežāk, man patīk redzēt laimīgus cilvēkus!

izeja

Juhū, ceturtdiena ir beigusies! Ir kaudzīte ar lieliskām, priecīgām bildēm, kuras es sestdien ar lielu sajūsmu sastūķēšu draudziņos, zobārsta apmeklējums ir pagājis un es atkal varu pasmaidīt ar abiem lūpu kaktiņiem, turklāt es nupat atklāju, ka draugiem.lv Zemes stundas lapā arī man, kopā ar citiem brīvprātīgajiem, ir izteikts īpašais paldies par informatīvo atbalstu. Cik mīļi. :)

Nez kāpēc kaķis šodien ar mani nedraudzējas. Ļauj bužināt, laiku pa laikam glaužas pie sāna, bet blakus gulēt negrib. Droši vien sargā slimo saimnieci un uzsūc viņas klepu sevī, kā to dzīvnieki mēdz darīt (man nav ne jausmas, kādā veidā, bet sanāk).

Bet es atkal neesmu apmierināta ar savu dienu. Atkal liekas, ka es varēju izdarīt vairāk labu lietu. Iespējams, divi aizlaboti zobcaurumi un 70 glītas bildes ir diezgan daudz, bet patiesībā to zobu nelaboju es, un arī bildēs redzamie cilvēki paši ir vainīgi, ka ir glīti. Rīt man diena paies birojā, krāmējot papīrus, kurus citiem slinkums krāmēt - vai tas ir gana vērienīgs labs darbs veselām 24 stundām?

Skan Iron Maiden - Journeyman, bet pa galvu vēl maisās šodien nejauši atrastais video - tev patiks (jācer, ka šoreiz te salīdīs viss video lodziņš):

Man ir sajukuši galvā daudzdaudzu dziesmu teksti, melodijas un nozīmes. Dziesmas, kas iepriekš lika smaidīt, tagad izklausās skumjas, rokbalādes skan pēc lētiem priekiem. Gribas kaut kādu īstu mūziku, gribas to, kas vakar Toma datorā atradās, bet viņam tieši tagad notiek kaut kāda skaipu apdeitošana, t.i., es nevaru dabūt to, ko gribu. Dēmit.
And it hardly looked like a novel at all,
I hardly look like a hero at all

Es nenocietīšos un atrādīšu vienu brāļa bildi, kas vienlaikus ir arī viena no manām šodienas favorītēm. Man tikai radās nelielas domstarpības pašai ar sevi attiecībā uz bildes nosaukumu DeviantArtā, bet lietām ir tendence beigties labi. Ja tev ienāk prātā piemērots nosaukums bilei, es pieņemu variantus. Galu galā, es tur biju un zinu, kāda bija atmosfēra, tāpēc man grūtāk objektīvi paskatīties uz foto un pateikt, kāda sajūta rodas. :)

Jauku nakti, saldus sapņus un mierīgu rītu. Murr.

if you do not bend, you will eventually brake

Pasaule būtu labāka un skaistāka vieta, ja cilvēki vairāk sarunātos viens ar otru. Un nevis "čaukāietmanarīlabi", bet mierīgi, apsēžoties, klausoties otrā un darbinot savu smadzeni, meklējot argumentus, veidojot jaunus viedokļus, mācoties nepārtraukti. Es vairs neatceros, vai tā bija šodiena vai vakardiena, bet vienu rītu mēs ar Tomu sākām mierīgi ēst brokastis ap vienpadsmitiem un beidzām ap vieniem, pa vidu paspējuši izrunāt tik daudzas svarīgas lietas! Gan par zaļākiem enerģijas ieguves veidiem, gan par izmirstošu sugu aizsardzību un Zemes pārapdzīvotību, gan vēl visu ko, man pat ir aizmirsies. Nav svarīgi, cik krūzes tējas mēs pa to laiku izdzērām un cik sviestmaizes notiesājām, tas rīts bija lielisks, jo mēs sen nebijām tā daudz un labi parunājušies. Turklāt nav arī gluži tā, ka mēs ikdienā nesarunājamies, bet es zinu, ka ikdienā bieži nav laika tādām dziļām, ilgām, atmiņā paliekošām sarunām, no kurām atkal un atkal mācīties sadzīvot, pieņemt, saprast. Saruna ar mīļu cilvēku ir neizstāstāmi labi.

Izrādās, Toms savā datorā slēpj veselu kaudzi lieliskas mūzikas - stīgu kvarteti, kas taisa kaverus Guns'n'Roses, Nirvanai un Iron Maiden, Metallica kaveri ar arfu... Un vēl, protams, Hellsongs, ar kuriem mani iepazīstināja zaļMāra (šobrīd skan We're not gonna take it). Tik skaisti, ka sirds sāp drusciņ. Es pamatīgi šaubos, vai ir iespējams tā nospēlēt vairumu mūsdienu popdziesmu - tām trūkst īstas, dzīvas mūzikas, ko atliek pielāgot citam instrumentam.

Šī bija gara diena, un es vēlos, kaut būtu izdarījusi vairāk labu lietu šodien (nevis kaut vienu, bet vairāk). Jāpacenšas rīt. Mjau.

keep falling in love

Galvā šodien ir pilnīgs tukšums. Balta lapa un viss. Ārā pretīgs, iekšā slinkums, viss vienalga. Monotoniju pārtrauca tikai zvans no kaut kāda angliski runājoša puiša (pēc akcenta un balss tembra spriežot - šķībacaina), kurš mani laipni informēja, ka Renārs Millers ir ieteicis man piezvanīt un gribēja man piedāvāt vasaras praksi ASV. Pirmkārt, yeah right, "summer internship" Austrumeiropas meitenēm... Otrkārt, kāpēc Renārs būtu devis manu telefona numuru japāņu stalkeriem? Treškārt, vienkārši WTF? Beigās izrādījās, ka man nemaz viņu internšips nepienākas, jo to var dabūt tikai tad, ja mācās koledžā (vai kur nu tur), ko es šobrīd nedaru.

Man rīt jāiet pie zobārsta un jādara visādas citas derīgas lietas. Un vakarā jāžāvē zābaki atkal. Un nākamā trešdiena nav tālu...

Urrā!

Šonedēļ beidzot atkal bija Visu Latvijai! lekcija un dziesmu vakars. Pēdējie lekciju pieraksti man laikam ir no 23.02. - tieši pirms mēneša - un tie paši netīšām atradās pie Toma kaut kādos papīros. Toties šodien bija jauki. Tiesa gan, pa to mazo brītiņu, ko pavadīju augstskolā, es laikam jau paguvu pierast pie lekcijas 90 minūšu formāta un Raivja 60 minūtes liek justies apmēram tā, ka "ūdens ir pataustīts, bet līdz peldēšanai netikām". Nu, ir mazliet par īsu un liekas, ka varētu taču daudz vairāk par to tēmu izstāstīt, ja būtu pusotra stunda laika... Bet es šodien redzēju lekcijā laikam 3 puišus, kas iepriekš nebija manīti, kas varētu nozīmēt, ka dažiem ir bijis interesanti un viņi informāciju padod tālāk. Un vispār, kamõn, lekcija reizi nedēļā par brīvu, ko pasniedz riktīgi interesants cilvēks - kāpēc nē? Turklāt pēc tam vēl var padziedāt zināmas latviešu dziesmas un pamācīties tādas, par kuru eksistenci man kādreiz nebija ne jausmas... Prieciņš! (:

Āāā, es tak nupat atcerējos, ka arī zaļMārai ir blogs, to tad es nupat pievienoju un stalkošu arī viņu (he he). Ak, blogu sniegtie prieki! Nudien, kur es biju agrāk? Cik daudzās galvās es jau būtu paguvusi ielīst, ja blogu burvību būtu atklājusi, teiksim, pirms pāris gadiem, kad man tas viss likās "wtf"? Nu jau neko, mūžu dzīvošu un mūžu mācīšos.

Šodien man tā īpaši nebija fotoobjektu (atšķirībā no vakardienas), tāpēc atlika iemūžināt glītākās istabas nekārtības daļas. Es gaidu Kipru, kad man 100% katru dienu būs čupām fotoobjektu. Visticamāk, es pat izdīkšu, lai tēvs paņem arī to kameru, kurai ir zemūdens "iepakojums", un tad jūs pat redzēsiet, kas notiek iekš Vidusjūras. :) Un vēl jūs noteikti redzēsiet čupām maza Edvarda un lielāka Toma, un visādas tipiskas ģimeņu atvaļinājumbildes. Es vispār vēl neesmu izdomājusi, kā lai vienlaikus iemūžina, bet arī tā daudz maz pieklājīgi sakārto visus Kipras piedzīvojumus. Pēdējoreiz, kad biju ārpus LV, rakstīju visus piedzīvojumus tādā kā vēstulē un tad sūtīju Tomam no Roterdamas uz Rīgu. Šoreiz tas neiet krastā - Toms brauc līdzi! Ko nu? Visu uzreiz stūķēt draudziņos un te? Nelikt nekur neko, bet pēc tam atlasīt baigo bilžu izlasi? Pēc atbraukšanas uztaisīt bildes uz papīra un salikt fotoalbumā ar piezīmēm? Es diez vai spēšu paturēt visus iespaidus pie sevis, tāpēc to pierakstīšu, tā ka vismaz fragmenti parādīsies te kaut kur.

Sasodīts, es jau laikam izklausos kā beigta plate. Varu sākt ar ko vien gribu, beigās tāpat runāju tikai par Kipru. Bet es ne-va-ru-sa-gai-dīt vairs! 8 dienas! Ak!

Negribas zupu.

Man bija jauka diena. :)

ilga celšanās

Modinātājs zvanīja jau desmitos. Es arī piecēlos desmitos, tiešām. Bet no mājas vēl neesmu izgājusi, lai gan taisījos būt centrā jau pirms divpadsmitiem. Toties es jūtūbā atradu vienu baigo puisi, kurš taisa smukus kaverus un arī pats raksta labas dziesmas, un tad es uzskatīju, ka mans pienākums ir noskatīties katru viņa pievienoto video, un to es arī izdarīju. Tad mani parāva kaut kāda kārtējā iedvesma un nu es esmu par mazu solīti tuvāk tam, lai Ziemassvētkos nebūtu jāatdod visa nauda Gaismas pilij, jo apmēram pusdziesmu jau drusciņ māku. Yay!

Vēl es konstatēju, ka, lai tavu mākslu ievērotu, diemžēl nekas cits neatliek - ir kāds jāizģērbj (vēlams sieviete). Nav gan arī tā, ka man nepatīk labas bildes ar skaistām kailām meitenēm (vai puišiem for that matter, es nezinu, kāpēc skaitās, ka meitenes=labi, bet puiši=pē)(un es nerunāju par porno šeit, ja kas), bet ir diezgan skumji, ka plikņi ir galvenais, kas cilvēkus tagad interesē. Var salikt rindā 10 lieliskas fotogrāfijas ar putniņiem, puķītēm, dabiskām vai urbānām ainavām, ar ļoti, ļoti radošu pieeju, bet visvairāk plusiņu saņems tā viena, kurā parādīsies pēc iespējas plāni ģērbts sievietes ķermenis. Sex sells? Es netaisos visu mūžu bildēt tikai plikņus tāpēc, ka citādi mani neievēros! Es kaut ko izdomāšu, tas nu ir droši.

Rekur Ventspils jocīgais lācis. Šodienas bildes ir piedauzīgas, tās te neredzēsiet.

iedvesmas

Es nupat uzrakstīju aptvenu sarakstu ar lietām, ko varētu vajadzēt manā 2,5 nedēļu garajā pāragrajā vasarā. Ja atradīsies nauda melnbaltai filmai, es ņemšu arī filmu kameru, kas kopā nozīmē 3 fotoaparātus. Pat nezinu, cik mana un Toma kopīgā soma beigās svērs un vai iekļausies limitos (20kg vai kaut kas tāds). Gatavošanās braucienam man ļauj justies, ka tas ir jau pavisam drīz (lai gan 9 dienas nemaz nav daudz). Varētu jau sākt krāmēt somu. To es biju gatava darīt jau janvārī, vispār, tā ka šobrīd jau droši vien ir pieklājīgi to tiešām sākt darīt. Varēšu ātrāk Tomam pateikt, ka visu vietu aizņem manas parpalas un viņš savas zeķes var kabatās vest, jo tā tas beigsies tik un tā... :))

Starp citu, man pirmdienas un otrdienas laikā jāatrod vieta vēl pāris Zemes stundas plakātiem, tā ka interesenti var meklēt mani rokā, gan jau sameklēs, ja dikti vajadzēs.

Ak, es šodien nemaz neprotu ar burtiem izteikt visu to trakumu, kas man iekšās notiek (ja neskaita manu difterijas poti, kura nez kuro dienu man sāp, niez un ir sarkana, un es esmu gatava tai jau vārdu dot). Es esmu pilna ar krāsām, darbībām, ar hepeningu, skaņu, ko nav kur bāzt, jo ārā ir pretīgi, bet citādāk kā ar fotogrāfiju es to laikam nemāku izdabūt uz āru. Tur man vajag vasaru un tā.


The youth is starting to change.
Are you starting to change?
Are you?