drūmās dienās vajag jaukas atmiņas

Šodien pirmo reizi kopš kritiena kāpu uz riteņa. Mazliet kājas trīcēja, nejutos līdz galam droši. Pa daļai tāpēc, ka īsti nezinu, kāpēc toreiz nokritu - uz līdzenas vietas, pēkšņi, bez nelaimi signalizējošiem riteņa defektiem, bet arī bez piefiksētas savas vainas (bremzes nenospiedu, bikses ķēdē neieķērās, bedrē neiebraucu, stūri par 180° nesagriezu utt.). Mazliet bail, ka šī nesaprastā apstākļu kombinācija sevi atkārtos, bet man galva nudien nav loterijā vinnēta. Tēvs jau tagad stingri uzstāj, lai cilpoju uz veikalu pēc ķiveres, ko es, iespējams, arī darīšu. Ja vēl izdotos atrast tādu, kas man neliktu justies stulbi un izskatīties pēc citplanētieša, būtu labi.

Esmu pārsvarā dienu pavadījusi, mēģinot noskaidrot un iebraukt visās tajās aktivitātēs, kas mani tuvākajā nākotnē sagaida. Ievadlekcija LKA, vakara pasākums, lekciju saraksts, pieteikšanās stipendijām un tādas lietas. Pagaidām neko daudz vēl nesaprotu un arī nezinu īsti, ko gaidīt. Nav slavenās "1. septembra sajūtas", nav priecīga satraukuma vai nevēlēšanās mācīties. Gribas tikai saprast visu, kas notiek, spēt visu saplānot, neapjukt un nepazust plānotājā.

Dienas kārtība taisījās sevī ietvert arī braukšanu uz Dirty Deal Cafe, tur koncerts par brīvu, Katrīna gribot tusēt. Bet lietus tomēr atnāca arī līdz manam logam. Strauji kļuva tumšāks un slapjāks ārā, un var just, ka rudens nāk. Mierināju sevi ar Maijas bilžu apstrādes pabeigšanu. Žēl, ka pašu labumiņu nedrīkst rādīt, jo tad man ātri būtu jāieķeksē, ka šī bloga saturs varētu nebūt piemērots nepilngadīgām acīm... :) Gribas sakrāmēt te vēl kādas desmit bildes, jo visas TIK smukas! Bet priecājies par to, kas ir. Šoreiz sevi vērtēju ar 89%, ir labi. Būs draudziņos jauna galerija (ar atļauju, protams).