Topošā pavasara pēkšņais uzmetiens mani ir dziļi satriecis. Tas, kopā ar darāmo darbu sarakstu, kuram neredzu beigas, mani laikam padara sasodīti jūtelīgu. Nu labi, es vienmēr esmu sasodīti jūtelīga, bet come on! Es varu saraudāties par pilnīgi jebko tagad. Piemēram, par šito:
About 6 months ago, my cat passed away. after mourning for her loss, i went to the shelter to look for another cat. I stumbled upon a six month old kitten (long haired white cat with blue eyes, like my old cat) I was told that she was born to a black cat, and all her siblings were black. When she responded to the name Helen (my old cats name) I cried. Finding this cat made the rest of my life.
Vai par Queen - You Take My Breath Away.
Vai Deep Purple & Londonas simfoniskā orķestra Sometimes I Feel Like Screaming.
Es izvairos no auksta slapjuma dabūšanas aiz apkakles un neeju ārā no mājas, lai gan man vajadzētu būt aktiermeistarības nodarbībā šobrīd. Žēl, ka vienīgais mājās dabūjamais alkohols ir iesākts 0.2 Bonītis, kuru neizskaidrojamu iemeslu dēļ mamma dēvē par brendiju un iegādājās ēdiena gatavošanas vajadzībām. Šobrīd derētu kāds malciņš no Toma viskiju krājumiem, bet pēc tā jābrauc vēl tālāk kā uz aktierošanos. Kaut kā gribas nogremdēt to bezgalīgo iekšējo nogurumu un ziemas apnikumu, bet es zinu, ka viņi, maitas, peld. Gribas mazohistiski sevi nolaist līdz pilnīgam nespēkam un tad gulēt ilgi, ilgi (beidzot varēt izgulēties, nevis grozīties no vienas neērtas pozas uz otru), uzkrāt atkal spēkus un saņemties, lai ir kaut kādi kontrasti, lai es atceros, kur sākos un beidzos, nevis viss ir viena bezgalīgi gara diennakts, kurā es raujos, skrienu, smejos par vieniem un tiem pašiem muļķīgajiem jokiem nedēļām no vietas. Es nespēju atcerēties, kad man bija brīvdiena, kuru varēju nosaukt par brīvdienu, jo es nemāku atpūsties ar to apziņu, ka man jāizlasa vairāk grāmatu nekā salien manā istabas grāmatplauktā un jānoskatās filmas un izrādes, kuru kopgarums gandrīz vai tuvojas manam gadu skaitam. Līdz jūnijam.
Vakar es pamanījos lieliski pavadīt vakaru ar Tomu, Māru un vēl kaut kādiem paziņām un viņu paziņām - tas varētu būt saistīts ar to, ka netīšām piedzēros jau no diviem aliņiem. Man liekas, ka mīļais bija līdzīgā stadijā, jo man izdevās ar kucēna acīm izlūgties, lai viņš negaida savu autobusu 10 minūtes, bet manu tramvaju 18 minūtes. Tas reibonis bija diezgan lielisks: pa ilgiem laikiem es tiešām nedomāju par drāmas teoriju, latviešu un pasauliešu literatūras un teātra vēsturēm un nejēgā garām un skrupulozām Romeo&Džuljetas stāsta visu variantu analīzēm. Varbūt es esmu visu sapratusi nepareizi un piektdienu vakari pusfilmā, ļodzīgi ceļgali un mēle, kas neklausa, ir the right thing to do, ja es gribu nesajukt prātā?
Vai arī vienkārši man vajag kādu, kurš pasaka "Stop whining, princess"?
