kafijas pauze

Es spēju vienlaikus koncentrēties tikai uz vienu lielu uzdevumu. Tāpēc skolas darbiem galīgi par labu nenāk tas, ka mēs atradām dzīvokli!!! *Khm, atgūstu normālu sirds ritmu* Vārdu sakot, man galvā ir vannas krāsa, grīdas špaktele un krāsa, jauna gulta, alus glāzes, spoguļi, smukas (un vienādas!) krūzes un tādas lietas, nevis 16. aprīlī nododams kursa darbs. Bet ir tik labi!

Vakar redzēju dokumentālo filmu Absolute Wilson par diezgan īpatnēju teātra režisoru Robertu Vilsonu (neslinko, pagūglē), un tagad man galva ir pilna ar tāāāādām idejām un iedvesmām, ka man vajadzētu veselu blokmāju savā īpašumā, lai izpaustos! Bet pagaidām iztikšu ar īrētu dzīvoklīti un izpaudīšos pavisam mēreni, lai nepārbiedētu īpašnieci (tipiska tante vulgaris ar attiecīgu izpratni par gaumīgu dzīvokli). Sākumam esmu apņēmusies nopirkt spoguļgabaliņus (iedomājies tādus, no kā diskobumbas taisa, tikai lielākus) - man neiziet no galvas viens kadrs no tās filmas, un ir sajaucies arī ar vienu citu kadru no Skins 5. sezonas beigām. Un gribas vasaru, lai netraucē džemperi un šalles, man ir miljons ideju krellēm.

Manis pēc ziema varētu beigties šodien pat, esmu izbaudījusi šī gadalaika piedāvāto. Mēs ar Tomu uzcēlām lielu (~2m garu)sniega sievu, viņa dažas dienas pastāvēja, tad salīka, tad dekapitējās (atkusnis lika viņai zaudēt galvu), un tagad par mūsu divu stundu darbu tajā vēlajā vakarā liecina vien izcilnis pagalma sniedziņā. Vienu reizi sezonā arī iemetu Tomam ar sniega piku (mēģināju vairākas reizes, bet trāpīju tikai vienu), gana izslidojos uz Maskačkas grumbuļainajām spoguļietvēm, pa savas istabas logu apmainījos neveikliem smaidiem ar puisi, kas uz tuvu esošās pretējās mājas jumta tīrīja sniegu... Par garlaicību nesūdzos nemaz.

Mūsu lielā, cēlā sniega dāma.

Un šeit tas, kas no viņas palika pāri.

Minētais sniegtīrītājs. Vairs nesmaida, atkal strādā.
Un par pavasari liecina mūsu egle. Jā, mājās joprojām ir egle. Jā, no Ziemassvētkiem. Nē, vairs nav izrotāta un nav arī nobirusi / nokurināta / atstāta pie miskastes. Jo viņa dzīvo puķu egļu podā un mēs viņu dažreiz arī aplaistām. Un pirms pāris dienām brālis prokrastinējot ievēroja, ka viņa rāda pavasari. :)

zils un sarkans

Man patīk mana matu krāsa, ir pareizajā spilgtumā. Bet nesen ienāca prātā, ka varētu zilus... Un tagad es cīnos ar sevi, jo labi zinu, ka man galīgi nevajag zilus, bet varētu taču... Man liekas, ar zaļām acīm lāga neiet kopā. Un sejas āda arī droši vien neizskatās veselīgāka tādā "rāmī".
Lai kaut kā tomēr izklaidētos bez matu neatgriezeniskas sabojāšanas, uztaisīju eksperimentu "ja man būtu īsi mati". Secinājums - nemaz nav tik traki, kādu mēnesi būtu forši, bet pēc tam gribētos atpakaļ garos. Tāpēc izņemu sprādzīti, sabužinos, saķemmējos un turpinu domāt, ko lai izdara ar sen apnikušu frizūru. Galu galā, nekādu īpašu izmaiņu griezumā nav bijis kopš 11 gadu vecuma. Un tas ir ļoti ilgi.




Bet zilo krāsu atstāšu sapnīšiem. Baidos, ka šie nebūs mani mati nekad, lai cik skaisti.




(Zilo matu bildes no internetiem - ja kādam dikti vajag avotus, var meklēt manā sirsniņā.)

pilnmēness


mēs tagad nerunāsim
mēs tagad neelposim
mēs lielajam sāļajam ūdenim
aizmigt un aizsalt dosim
bez lielām dziesmām
žigli tik tikko vāri
saskatīsimies un pārtecēsim
tai nelaimei pāri
kamēr nav vēju
kamēr vēl pasaule klusē
mēs mazi susuriņi
paķiķināsim tajā pusē

/Knuts Skujenieks

vispārākā pakāpe

Šodienas temperatūra ir ārpus manas tolerances. Knapi tiku mājās - no tramvaja skriešus, lai glābtu grūtāk apsildāmās ķermeņa daļas (roku un kāju pirksti, seja utml.) no neatgriezeniskiem bojājumiem. Un es biju ļoti, ļoti silti saģērbusies, neesmu taču stulba.

Bet vakar man laikam atvērās kāda čakra un, kā zinādama, nopirku vēl vienu supersiltu džemperi. Ar 80% vilnas, bumbuļiem, kapuci 'n stuff. Kakao krājumi arī nesen tika papildināti, tāpēc, kamēr turos mājās, esmu drošībā. Tuvākajās dienās esmu atcēlusi visas ārpus mājas aktivitātes, Toms pēc darba brauc pie manis, un man vairs nav, par ko sūdzēties. Pat visas pēdējo dienu bildes ir tikai no manas istabas: ķeru pa logu gaismiņas, pagājšnedēļ ar Tomu un Maiju K. mācījāmies jaunu mūziku, sūtu visiem citās valstīs esošajiem draudziņiem "thumbs up" sveicienus ar spoguļa palīdzību, nevajag ārpasauli. Varbūt vienīgi māsīcas Jaunzēlande derēja, bet to gan jau kādreiz.

Šie man liekas tik pat vērtīgi kā tie, kurus kroņos ķibina iekšā - gaismiņas spēlējas vienlīdz skaisti.



Saules gļuki arī man dažreiz.

Šeit mana istaba izskatās gandrīz tik pat smuki kā visas tās, ko esmu internetos redzējusi. Plus Maija, plus Toms... Iiiiiiddeāli.

Mana studenta dzīve, savukārt, ir nonākusi tik tālu, ka oficiāli uz skolu ir jāiet tikai trīs dienas nedēļā, toties teātrī un kino droši vien jāpavada vismaz astoņas. Un vēl, man mājās ir veseli divi Sv.Augustīna "Atzīšanās" eksemplāri. Esmu episki centīga.

Biju bildēt izstādes Maize.Identitāte? atklāšanu Arsenāla izstāžu zālē.
Deva maizi, nefiltrētu "Brāli", kaņepju sviestu un, ja vajadzēja, arī izskrieties.
Izstāde, starp citu, ļoti jauka un mājīga (cik nu tas iespējams slimnīcas baltuma telpā). Tiešām smaržo pēc maizes, un citi labumi.

Svētdien labprātīgi izlīdīšu no migas, lai dotos uz Piebalgu, jo jāsvin vectēva 89. gadu dzimšanas diena. Un tā lauku torte ir tā vērta, lai nestos uz Latvijas aukstuma epicentru, kur naktī ir -31°C, bet es tomēr priecātos, ja būtu mazdrusciņ siltāks. Tad es varbūt nobildēšu kādu ziemīgu ainavu un būšu kārtīgs teenager with an overpriced camera, kaut arī vairs neesmu gluži teenager.