istaba smaržo pēc hennas

Vakar es visu dienu nodzīvoju pa māju ar kreklu uz kreiso pusi. Neviens man neko neteica, bet tas nekas, jo no tā jau nemirst, tāpat kā no dažādu krāsu zeķēm. Uz vakardienas fona, šodiena bija neparasti darbīga. Es vareni iepirkos, bet iztērēju tikai Ls18. Turklāt mana apņemšanās iet tikai uz humpalām smagi izgāzās, jo otrās rokas veikaliem ir viens būtisks trūkums - parasti nav mana izmēra. Pēc tam, kad bez rezultātiem izgāju jau no vismaz trešās bodes, atmetu ar roku un turpmāk gāju iekšā visos veikalos pēc kārtas. Gan mazos bezvārda ūķos, gan Tērbatas ielas ZARĀ, kur satiku bijušo klasesbiedreni un jauki parunājos. Beigās lielāko daļu pirkšanas izdarīju kubusā, un tagad jūtos tā, ka varētu bezmaz savu stila un modes blogu taisīt, jo man tagad ir glītas drēbes.

Stereomood.com šovakar esmu izvelējusies noskaņu reading, lai gan patiesībā vienīgais, ko šodien lasīju, bija TVizklaide pie brokastīm. Bet tas bija tā vērts - cienījamais Naumaņa kungs ir izcili dzēlīgs, gandrīz atteicies no sava smalkā sarkasma un pa taisno uzlicis dažai filmai kārtīgu kluci. Nevar viņam pārmest, šis tas tajā kino piedāvājumā ir stipri šaubīgs. Piemēram, tā Vampīru Sūcfilma, par kuru arī parasti daiļrunīgā Dita Rietuma saka, ka prasās rupji pārteikties nosaukumā. Agneses daudz reklamēto Inception gan es kaut kad noskatīšos, bet laikam ne kinoteātrī, jo nauda tikko palika lupatu veikalā (ak, es, materiāliste!).

Ā, bet es noskatījos The Fourth Kind. Tas bija diezgan baisi. Tādam rūdītam 21. gadsmita jaunietim, kas pieradis ziņās lasīt par skolasbiedru slepkavībām un vismaz reizi mēnesī noskatās kādu kārtīgu šausmeni ar gaļas skatiem, tam jau varbūt nekas. Arī tiem, kas psiholoģiskus trillerus iecienījuši, šis varbūt ir kā pīlei ūdens. Bet es dzīvoju skaistā, rožainā pasaulē, kur lido tauriņi, par šausmu filmām neinteresējos, tāpēc šis uz reāliem video un audio ierakstiem balstītais stāsts par psihiatres dzīves pārvēršanos lupatās bez zinātniski izskaidrojamiem iemesliem mani iespaidoja. Taja pašā laikā, es esmu zinātniskās fantastikas nūģe un citplanētiešiem ticu arī bez šādām pseido-dokumentālam filmām, tāpēc nezinu, vai manam viedoklim ir kāda paliekoša vērtība kaut kur ārpus šī bloga un maniem smadzeņu apvalkiem. Bet vismaz man viedoklis ir, arī tas ir gana daudz. Un es arī zinu, par ko balsošu, bet to laikam varētu uzminēt katrs mans puslīdz regulāri satikts paziņa vai cītīgs stalkeris. (:

Šovakar es dalīšos ar diezgan svaigām bildēm ar māsīcu Katrīnu un viņas meitiņu Gerdu galvenajās lomās. Arī viņu abu kopīgais vīrietis uz dažiem kadriem pievienojās. Rezultāts mani visumā apmierina tā uz kādiem 70%, man liekas, ka es māku arī smukāk. Mēģināsim kaut kad drīz vēlreizīti.

now playing...

Man tik ļoti patīk stereomood.com, ka man tagad tur ir profils. Ak, Sunbears! - I'm Alive! Dienas lieliskuma iemesls! Man šorīt likās, ka nebūs labi, ka būs sērīga diena, jo ārā slapjš, bet nē. Ir labi un forši. Ir tik pilns puncis ar garšīgām brokastīm un lielu kafiju, ka pusdienas kādu brīdi vēl negribēsies. Ir labi pagulēts un redzēti daži sapnīši, viens par otru dīvaināki.

Atradu Joanna Newsom dziesmai Clam, Crab, Cockle, Cowrie jauku kaveru Ryan Walsh izpildījumā. Džoanna, protams, ir diezgan tuvu absolūtam lieliskumam, bet viņas spalgā balss reizēm griežas galvā kā zobārsta urbītis. Tādos gadījumos aizstāt to spindzoņu ar vīrieša balsi, bet saglabāt dziesmas sajūtu un noskaņu ir ļoti noderīgi. Piezīme sev: pameklēt, vai šis cienījamais vīrietis ir saņēmies vēl kādam Džoannas kaveram.

Vēl atradu lielisku lapu, kurā smelties iedvesmu savam īpašajam tetovējumam vai varbūt tieši otrādi - nolemt, ka nemūžam tādu nevēlies. Vai arī vienkārši papriecāties par skaistumu un izdomas bagātību.
http://www.jesslovesfred.com/2010/08/world-is-divided.html

Dalīšos arī ar šo video no Everynone - skaties un mēģini tikt līdzi vārdiem un asociācijām. Skatījos vairākas reizes, katru reizi pamanīju ko tādu, kas pirms tam palika neievērots.

WORDS from Everynone on Vimeo.

Veselas miesas nav, kāds tur gars!

Šodiena un vakardiena noteikti nebija labākās dienas manā mūžā. Darīju jaukas lietas, bet visu pavadīja galvassāpes, pievienojās arī 37.2° temperatūra un kakla sāpes. Grūti priecāties par dzīvi, kad pašas organisms traucē. Es vispār jūtos kā aizsērējusi caurule - kopš vidusskolas sporta vienīgās aktivitātes, ko piekopju, ir šāda tāda riteņbraukšana. Laiks vingrot! Tiklīdz zināšu lekciju sarakstu, meklēšu kādu jogu vai ko tādu. Mierīgi, harmoniski, noderīgi. Liekas, kad mazliet izkustēšos, arī galva strādās labāk. Rīt gan mēģināšu ķert iedvesmas tāpat vien, no gaisa, jo māsīca grib fotografēties kopā ar savu smuko, vēl nedzimušo meitiņu. Būs labi.

Padalīšos ar dažām bildēm no pirmdienas Uguns ceļa pie Brīvības pieminekļa. Tur bija daudz skaistu Latvijas patriotu, vairāki ieinteresēti tūristi un daži gļēvulīgi, nedraudzīgi indivīdi, kam neviens nepievērsa uzmanību. Bet svarīgākais, protams, bija svecītes. Divās pilnīgi taisnās rindās, vienlaikus mājīgi un svinīgi. Trīs skaistas sievietes Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautastērpos, trīs karogi. Dziesmas, piederības sajūta un vakarā patīkams nogurums. Būs prieks atcerēties un gaidīt nākamo gadu.

vakari kļūst tumši

Skan Mumford & Sons un gribas skatīties seriālus. Bet First Wave, kas mums ar Tomu tagad ir galvenais seriāls, ir viņa datorā, bet viņa dators ir imantā, kamēr es sēžu maskačkā. Nav taču godīgi, vai ne? Un visas atlikušās neredzētās Hausa sērijas palika manā ārējā cietajā diskā - tas gaida rītdienas operācijas, kuru laikā varbūt mani dati no tā knapi mēnesi vecā lūžņa tiks saglābti. Iedomājies, tas verķis vienu dienu vienkārši ņēma un salūza. Ne sists, ne slapināts, bet neveras vaļā... Un es, muļķīte, nospriedu, ka tādā pavisam jaunā iekārtā ir diezgan droši turēt visas filmas un arī visas pēdējos 3 gados uzņemtās bildes. Tagad atliek grauzt nagus un cerēt, ka tas viss neaizies pie tēviem - man pat to disku vairs nevajag, tikai labās lietas saglābt.

Bet manā downloads mapītē gozējas visādi sci-fi ražojumi, ko kādā iedvesmas brīdī man savilkās Toms. Piemēram, man ir 1988. gada filma They Live, ko es nespēju nodēvēt citādi, kā "cheesy". Citējot IMDB: "Nada, a down-on-his-luck construction worker, discovers a pair of special sunglasses. Wearing them, he is able to see the world as it really is: people being bombarded by media and government with messages like "Stay Asleep", "No Imagination", "Submit to Authority". Even scarier is that he is able to see that some usually normal-looking people are in fact ugly aliens in charge of the massive campaign to keep humans subdued." Tam visam ir iedotas 7 balles un mēs ar Tomu vairākās vietās skaļi smējāmies, un vēl dažās vietās vienkārši raucām pieres un uzacis. Bet varēja būt sliktāk.

Vēl man ir Forbidden Planet, kas vēl nav redzēta, bet tas ir 1956. gads, tāpēc es jau esmu diezgan droša, ka arī tas būs smiekls. Ir arī K-Pax, par kuru es neko nezinu, jo man bija slinkums meklēt IMDB, un pagājšgad iznākusī The Fourth Kind ar Milu Jovoviču galvenajā lomā, kuras treileri es jau ziemā noskatījos vismaz 8 reizes. Bet man joprojām gribas tikai seriālus! Sasodīts!

Bildē nesens Daugavpils ielas kaķītis. Jauku nakti.

kāmju krājumi

Man nav, ko teikt šodien.

living is easy with eyes closed

Ko darīt, kad sāp galva, ārā ir drēgns un neko negribas? Klausīties bītlus un pūst burbuļus, protams. Ir vajadzīga iedvesma dzīvošanai šodien.

par kūkām un popmūziku

Brālis un mīļais jau otro dienu ģitāro un dzied Britnijas Hit Me Baby One More Time. Ja tu arī gribi to dzirdēt, piektdien vakarpusē ej blandīties pa Rīgas svētkiem, viņi tur uz kāda stūra būs. Un man liekas, ka tu gribi to dzirdēt. Tiešām. Un paņem kādu latiņu līdzi. Viņiem repertuārā ir arī Backstreet Boys un arī šis tas no vērtīgākas mūzikas, arī valsts valodā.

Bija ciemiņi šodien. Līva un Laura pēc nelielas blandīšanās pa Jersikas ielu beidzot atradās, atnesa vīnoga un atgādināja man, ka dzīvoju 30. nevis 31. dzīvoklī. Tiešām, ja gadiem ilgi nav bijis vajadzības pēc dzīvokļa numura zināšanas, tādas lietas arī aizmirstas. Es tik tagad domāju, cik daudzus dokumentus esmu pēdējā laikā aizpildījusi, un vai ierakstīju tur pareizo skaitli. Diez vai viņi visi man tagad pēkšņi gribēs sūtīt vēstules, bet nekad jau neko nevar zināt. Enīvei, es šodien atkal cepu kūku. Man jau ir mazliet apnicis pašai. Ja ne cept, tad ēst noteikti. Nākamais jubilār, tu dzimšanas dienā dabūsi kaut ko citu, man šitā recepte mazliet piegriezās. Jāļaujas taču attīstībai un progresam. Bet šo kūku es vēl nofotografēt paspēju, pirms apēdās. Ja es tā būtu izdarījusi ar visām iepriekšējām arī, man tagad būtu tāda prāva kolekcija ar garšīgām bildēm. Bet to vilcienu es esmu nokavējusi, tagad tikai jāatceras nobildēt savus turpmākos kulinārijas brīnumus, cik nu man tas padodas. (Štrunts par garšu, galvenais, lai labi izskatās...)

uzliec Bītlus

Šodien ciemos bija atnācis tētis. Mums bija kaut kā otrādi - sestdien viņam bija dzimšanas diena, bet viņš nāk ciemos pie manis, nevis es pie viņa. Bet tas tāpēc, ka sestdien viņš sēdēja laivā, un laiva peldēja pa Mēmeli. Un vēl tāpēc, ka piektdien pienāca laiks manam ikgadējam kritienam no divriteņa, un es vispār esmu diezgan dzīva, bet man ārste teica, lai pāris nedēļas padzīvoju mierīgi. Tātad, lai nebūtu pārpratumu ar jēdzieniem: sēsties uz riteņa un vest tētim uz Mēmeli šokokūku, kad gaisa temperstūra ir aptuveni 32° nav mierīgi dzīvot.

Tiesa gan, mierīgi dzīvot nav arī braukt uz laukiem uz nedēļas nogali. Bet forši gan tas ir - pāris stundas karstumā dzīvoties pa superīgu gadatirgu "Izvēlies Piebalgu", izdalīt vairāk kā 100 karoglentītes priecīgiem cilvēkiem, pretī par to dabūt 2 garus gurķus, vēl siltas maizītes, garšvielu maisījumu, un gandrīz arī kabaci Alberta lielumā, kā arī koka nazīti. Ēst vecmammas taisītas pusdienas un vakariņas. Brist pa džungļiem, lai aizietu Gaujā nopeldēties tieši tajā vietā, kur vienmēr gājām, kad biju vēl maza. Celt telti starp ābelēm dārzā, kur visas bērnības vasaras pavadītas. Izstaigāt visas spēļu vietas, atcerēties savus un māsīcas slepenos stūrīšus, nedarbus šķūnītī, slēpšanos kartupeļu lakstos, kad bija jāmazgā trauki...

Gulēju tonakt blakus Tomam teltī un klausījos, kā pret telts audumu laiku pa laikam nobūkšķ pa ābolam. Mazliet traucēja sāpoša galva, savilkti kakla muskuļi, nobrāztais elkonis un plecs, arī sadauzītās ribas mazliet spieda, bet nevar jau gribēt, lai vecvecāku ābeļdārza zāliens būtu tik gluds un mīksts ka dīvāns mājās. Skaisti bija tik un tā.

No rīta ēdām vecmammas ceptas pankūkas. Pa dienu vēl visur kur braucām pa bumsīgiem zemes ceļiem, kas manai sadauzītajai galvai laikam necik par labu nenāca. Bet viss vēl bija pavisam labi, kamēr nepārplīsa riepa. Lai saplīsušo noņemtu, tika apstādinātas kopā laikam vismaz piecas mašīnas (tas, ka nekurienes vidū tik daudz vispār atradās, ir brīnums). Pie pirmās skrūves salūza skrūvgriezis, tāpēc es braucu svešā mašīnā uz Ērgļiem, lai benzīntankā nopirktu jaunu un tad stopēju atpakaļ. Tikmēr kāds bija izpalīdzējis ar saviem instrumentiem, un mani savāca atpakaļ mašīnā, un tad mēs ēdām saldējumu un dzērām aukstu kolu. Arī to tātad vairs nevar saukt par nelaimi - mammai tagad mašīnā ir jauns noderīgs darbarīks, un visi dabūja šokolādes saldējumu.

Bija gan pa tām divām dienām arī citi sliktumi, mammai bija galīgi melnā strīpa, bet viss atkal ir kārtībā, tiklīdz ir pārkāpts pār mājas slieksni.

Vai, un vakar mēs gājām uz teātri! Es zaļā kleitā, mamma - sarkanā, brālis kedās un baltā kreklā, Toms kedās un pelēkā kreklā. Skaistums neizstāstāms! Un "Marija Stjuarte", lai arī nepierastā noformējumā (četrstūraina arēna skatuves vietā, un visās pusēs apsēdināti skatītāji apkārt), ļoti laba. Pilnīgi liekas, ka luga būtu jāizlasa, cik forši bija. Starp citu, tuvākajā laikā man nāksies ne tādas vien lugas lasīt, uz teātri biežāk iet, un vispār stipri kulturālākai kļūt. Esmu atkal studente, šoreiz Latvijas Kultūras akadēmijā un par valsts naudu. Audiovizuālās un skatuves mākslas teorija, es nāku!




Kūka man vēl mājās ir, rīt cepšu vēl vienu... Nāciet ciemos, mīļie! Man pāris nedēļas pikniki un bāri nepienākas, mīliet mani tāpat! Es apsolu cienāt ar smaidu un šokolādi.

dzīve ar garšu

Es šogad pirmo reizi īpaši pievērsu uzmanību zvaigžņu lietum. Ar Tomu, velo un visādiem citiem cilvēkiem bijām uz Vecāķiem. Paguvām arī uz saulrietu - bija bezgala skaisti. Bet es neņēmu fotoaparātu. Gribējās par to nedomāt. Sēdējām smiltīs, ēdām līdzpaņemto provīziju, uzspēlējām Alias, daži mētāja lidojošo šķīvīti, kamēr vairs nevarēja redzēt vispār neko. Tomam bija ģitāra, dziedājām mūziku. Gan savā, gan angļu valodā. Gājām arī peldēt pavisam melnā jūrā, sāļā un diezgan siltā. Un, protams, skatījāmies zvaigznēs! ZaļMāra saskaitīja veselas 45, bet man bija galva aizņemta ar dziedāšanu, man tik daudz nesanāca. Tik daudz zvaigžņu, cik es tonakt redzēju, no pārgaišajām Rīgas ielām nekad nav iespējams saskatīt. Visas nevajadzīgās reklāmas un visai noderīgās ielu lampas nomāc to skaistumu, kas liekas pašsaprotams.

Kādu citu gadu es varbūt pievērsīšos krītošu zvaigžņu iemūžināšanas mēģinājumiem, šoreiz bilde no citiem avotiem.

cukurplūmes

Jau pusi dienas (nemaz nerunājot par vakardienu) sēžu pie datora, mēģinot saņemties te kaut ko ierakstīt. Kā vienmēr, kad kaut kas jāizdara, uznāk iedvesma darīt visu ko citu. Piemēram, piecēlos vēlā rītā un atradu virtuvē mammas kulinārijas brīnumu.

Glīti, vai ne? Garšīgs arī bija. Vispār mans dienas sākums (es zinu, ka ir jau pāri pieciem) ir nosaucams par garšīgu. Atradu blogu, kurā mākslinieks, būdams reizē arī tēvs, publicē idejas un rotaļlietas, kuras pats taisa saviem bērniem. Bur-vī-gi! madebyjoel.blogspot.com

Sapriecājos arī par saules gaismas punktiņiem, kas spiežas cauri žalūzijām, uznāca visādas iedvesmas. Gribas tagad visu darīt uzreiz. Gribas iziet no mājas ar fotoaparātu un vakar zoodārzā iegādāto burbuļpūšamo. Es laikam tā arī izdarīšu. :)

P.S. Štrunts par visu notikušo, ko gribētos atspoguļot - kad uznāks iedvesmas, tad atskaitīšos. Tagad jādzīvo, laika maz.