Es tā īsti nespēju atcerēties, kas notika šorīt no rīta. Arī to, kas notika vakar vai aizvakar... Vispār neko. Es kaut kā eksistēju, funkcionēju, runāju, ēdu un daru visu ko, bet tas nez kāpēc nesaglabājas cietajā diskā. Ir šausmīgi jāpiepūlē smadzene, lai vispār kaut ko no turienes izvilktu. Labi, ka man vairs nav jāmācās matemātika...
Es laikam kaut kad baigi sen teicu, ka rādīšu bildes no 16. marta (man ir sajūta, ka tas bija pirms kāda mēneša). Es pat nezinu, vai kādu tas īsti interesē, jo krutāk noteikti ir delfos skatīties uz karogu aleju un ģīmjus pārgriezušiem dusmīgiem antilatviešiem, bet tobrīd es biju aizņemta ar puķīšu dalīšanu onkuļiem, tāpēc visas manas dažas bildes ir no Lestenes un diezgan garlaicīgas, jo tur antilatviešu nebija:
Tas taksis vispār bija baigais draudziņš, nāca laizīt rokas un gribēja klēpī. Un, kad mēs bijām ar viņu izspēlējušies, viņš aiztipināja līdz policijas busiņam un vienā mierā ierāpās tur iekšā, un izrādījās policijas sunis. Tas bija jauki un mēs ar Tomu sasmaidījāmies.
Kad es biju Vemtpilī, kas bija baigi sen trešdien, mēs atradām kaut kādas iestādes skatlogā uz zaļiem zīdaiņu svariem uztupinātu rotaļu lāci (aizdomīgi līdzīgu Disneja "Maugļa" Balū) ar stetoskopu ap kaklu. Tas skats diezgan konkrēti uztaisīja mums dienu un es to arī nobildēju, bet tā bilde ir otrā fotoaparātā, tāpēc kaut ka citreiz, bet es noteikti parādīšu. Vēl todien es dabūju nenormāli garšīgo Vemtpils "Diānas" picu ar daudzdaudz majonēzi un plūmēm, satiku Pļergu un nejauši arī Annu, un Toms satika Sēteru, kuram ir brilles kājām gaisā uzliktas (es nezinu, vai tu vari iedomāties, kā tas izskatās, tāpēc pateikšu priekšā - baigi dīvaini) un joprojām ir jocīgi joki. Tad pēc tam trešdien man bija nenormāli slapjas un salstošas kājas, pusotru stundu nevedās stopēšana, palika tumšs, un tagad es nevarēšu samaksāt zobārstam par manis izvarošanu mutē ar metāla objektiem, jo puse tās naudas palika pie autobusa šofera.
Es nupat pavadīju apmēram 5 minūtes saspringti domājot, ko es darīju ceturtdien, bet man nekādi nevedās. Laikam biju pie Edvarda, pavadīju tur kādas 3 stundas, kuras viņš visu laiku gulēja un es laikam tobrīd kaut ko rakstīju šeit, un tad lasīju Vonnegūta pēdējās lapas. Ā, un vēl tētis atbrauca mājās, iedzēra, piebaroja mani ar marcipānu un aizgāja gulēt, jo, kamēr mums bija astoņi vakarā, viņa organisms domāja, ka ir pusnakts (ceļot pa laika zonām laikam nav līdz galam forši). Dienas bilde ir tēta kamerā, jo es savu biju paņēmusi līdzi, bet atmiņas karte gan dusēja uz kumodes mājās. LOLFAIL.
Piektdienu es atceros diezgan labi, jo es darīju
neko uz pilnu klapi. Laikam noskatījos kādas 10 sērijas Hausa, kamēr Toms man blakus spēlēja kaut kādu datorspēli. Dienas foto ar datora ekrānu ar seksīgu kretīnu virsū gan varētu nevienu neinteresēt, jo internetā noteikti ir pieejamas kvalitatīvākas Hausa/Lorija bildes. To es uzņēmu tikai tāpēc, lai izpildītu apņemšanos par bildi dienā, jo nekā cita bildēšanas vērta man nebija tobrīd. Bet vispār, ja neskaita pārpūlētas acis vakarā, man atkal patika darīt neko visu dienu - pie tā ļoti pierod, un daudzas dienas pēc kārtas darīt daudz sarežģītu, nogurdinošu lietu ir grūti, tāpēc brīvdiena pēc tam ir kā iekāpt vecajos, mīļajos džinsos. Šorīt negribējās no tiem džinsiem kāpt ārā īpaši. Kamēr gulēju uz muguras gultā un redzēju tikai caur žalūzijām spīdošo gaismu uz sienas un spilvena, varēju lieliski iztēloties, ka ir jūnijs, ārā viss ir zaļš, es varu kāpt uz riteņa un braukt uz putnu piekliegtu mežu samīļot kādu koku. Kad piecēlos un paskatījos, ārā patiesībā izskatījās diezgan pretīgi, jo bija atkususi un drusku smirdēt sākusi visa tā draza, kas bija labi sasalusi kopš Ziemassvētkiem. Bet es saņēmos un izgāju no mājas, un izrādījās, ka saule un pavasarīgs vējiņš diezgan labi rada tādu "būs labi" sajūtu. :) Tikai maskačka izskatās apmēram šitā:
Un es nezinu, pa kuru laiku un kā, bet manas pieturas zilā plāksne ar tramvaju virsū ir pa ziemu drrrausmīgi nosmērējusies ar dubļiem.
Dators jau apgalvo, ka ir svētdiena, t.i., man jāizguļas un tad jāizdomā, kā pretīgā, netīrā vidē nofotografēt Mārtiņu, lai neredz, ka apkārt ir pretīga, netīra vide, toties redz, ka viš ir smuks un arī Justīne ir smuka, un arī ģitāra ir smuka. Ļoti iespējams, vienīgā vieta, kur to tagad dabūt gatavu, ir kaut kur ap ekvatoru vai vismaz Kiprā, bet līdz tam man vēl jāciešas 10 dienas, turklāt brāļa jau tur nemaz nebūs. Toties droši vien būs daudz citu skaistu cilvēku. Man liekas, tā būs šogad labākā vieta, kur viegli un skaisti pildīt apņemšanos fotografēt, jo bildes pašas kāps man galvā un kamerā.
Šis garais penteris man ir prasījis nenormāli daudz laika. Es šausmīgi lēni domāju, mani ir ķēris kaut kāds Igauņu sindroms. Varbūt es to norāvu jau rudenī, tikai inkubācijas periods bija garš. Anyway, ir labi, ka var salikt te bildes, citādi man droši vien būtu vēl vairāk jāraksta un tad Toms dabūtu gulēt lielajā, tīrajā, baltajā gultā viens pats. Uz to idillisko skatu es vairs ilgāk nevaru skatīties no malas, man arī gribas iekrist spilvenos, kaut es apzinos, ka te vēl daudz ko vajadzētu piebilst. Arlabunakti, susuri.
Un viņi ir tik garšīgi un nedārgi, ka es gribētu to vietu paņemt līdzi uz Kipru! Tikai darbinieki gan viņiem derētu vēl kādi, citādi grūti kafiju sagaidīt. Es tajā virtuļvietā šodien nonācu Danai pie rokas - ja viņa neparādītu, varbūt pat neuzzinātu. Beidzot izdevās sabučot to meiteni dzimšanas dienā (kas bija 13. datumā), beidzot viņa arī dabūja kūku, un man bija prieks redzēt, ka viņai prieks mani redzēt. Sarunājām arī bildēšanu pēc Kipras. 
-2.jpg)
