gaisma un skaņa

Āāāāāāārā tik burvīgi līst! Ai, es nevaru izstāstīt, cik jauki! Man sākumā šķita, ka kaut kāds trakais ir nolēmis uzrāpties uz 5. stāvu un pa logu ar zibspuldzi nofotografēt mani ar rozīgu dvieli ap galvu, bet tad es dzirdēju arī pērkonu.

Šitais nozīmē, ka varēs sēdēt uz zemes, nebaidoties no reimatismiem. Un vēl šitais, iespējams, nozīmē, ka rīt Kritiskajā masā brauksim visi ar dubļiem notašķījušies, bet kāda gan tur starpība - visiem mājās veļasmašīnas ir, neesam jau vairs gluži viduslaikos. Un vēl es šodien ballēšos ar slapjām kājām, jo man nebrauks uz māju neviens pretī, bet kedās ir caurumi. Bet no tā arī nemirst. :)

Vispār vakars ir pilnīgi citādāks, nekā es gaidīju. Tik citādāks, ka ir pelnījis pats savu bloga ierakstu, jo es jūtos tik darbīga, tik radīt un bīdīt, un organizēt griboša! Es varētu noraut jumtu ballītei, es jūtos tā, ka varētu šovakar radīt pārākās party-bildes. Un vēl es gribu parādīt, kādu kaķi es šodien satiku savā J-ielā:

Tagad atvainojiet mani, es iešu izbāzt galvu pa logu un piesmaidīt pasauli. :)

Lielie atklājumi turpinās

Lai neliktu savam vienīgajam blogam pasaulē izskatīties pēc Sema un ZTV parodijas, es beigšu citus nepārtraukti informēt par saviem muzikālajiem atklājumiem, bet tādi joprojām ir. Dažādas kvalitātes un dažādu stilu mūzika joprojām kāpj man galvā, favorītu liste aug, tāpat kā ilgas pēc visa tā, kas man būtu, ja slinkuma vietā būtu drosme, pacietība un apņēmība.

Dzīvojamā istaba ir kļuvusi par brāļa mēģinājumu telpu šodien, which is ok. Laiku pa laikam cauri manām papīra durvīm atnāk meitenes Līvas balss, which is also ok. Man vispār ir tāda sajūta, ka varētu te sēdēt un mierīgi darīt neko visu atlikušo vakaru. Lai brālis un Līva spēlē, lai Justīne dzer tējas, lai Ardāns lasa grāmatas un mamma nāk mājās, lai Zeme griežas, urlas kaujas un kaķēni dzimst, man te ir labi. Bet (vienmēr ir kāds "bet") man jāizdomā, ko lai uzdāvina puisim, kam viss jau ir, un tad jākust ballēties ar mēru. Nevis ar Šlesakovu, bet tāpēc, ka rīt ir Kritiskā masa. Es arī skaidrā un izgulējusies švaki uz sava ričuka turos, tāpēc derētu neizaicināt likteni un ierasties pieklājīgā kondīcijā.

Šķiet, būtu vietā arī kaut kā noformēties, lai nepazustu visā tajā daudzriteņu barā, bet kaut kā nenāk pie manis ģeniālas idejas. Tomam pie riteņa būs karodziņš. Es jau varētu teikt, ka pati esmu gana daiļa, bet tur būs tik daudz cilvēku, ka par mani smukākas meitenes nebūs problēmu atrast. Varētu iebāzt degunu kādā krāmu veikalā vai mammas vecajā skapī, gan tur atrastos kaut kas, ko uzmaukt sev vai velosipēdam uz galvas, lai mani pamanītu. Sataisīšos un aizdošos līdz Molam, tur varētu apvienot vīrišķīgas dāvanas un pamanāmības uzlabotāju meklējumus un, cerams, iegādi. Sliktākajā gadījumā šovakar apjautāšos iedzērušiem draugpaziņām, jācer, ka viņu reibums būs pietiekams, lai atvērtu kaut kādas radošas durtiņas zemapziņās.

Visas manas vakardienas bildes bija neglītas.

mans vakars ir uztaisīts (100%)

Ja nu kāds grib, lai es klausos Lady Gaga, lieciet viņai darīt tā, kā to dara Lissie. Es to meiteni atradu internetos jau tad, kad viņa pālī virtuvē spēlēja Metallica - Nothing Else Matters, vokāli izpildot ģitāras solo un izskatoties pilnīgi nojūgusies. Bet viņai ne tikai ir iekšas un citādāka pieeja mūzikai, viņai tagad ir arī savs albums un, galvenais, tāda balss, par ko es dvēseli pārdotu. Lissie izpildījumā es laikam būtu ar mieru klausīties pilnīgi jebko, bet arī Gāgai es tagad kādu brīdi pievērsīšu uzmanību, varbūt vēl kāda pērle atrodas.
(pats labums sākas pēc 3:50)

Vispār šai dziesmai ķērušies klāt ir arī 30 Seconds To Mars un Paramore fantastiskā meitene Hayley Williams, un arī tie divi nemaz nav slikti, bet šim pieder manas iekšas šovakar un laikam arī nākamnedēļ. (:

two hundred drums

Harris Tweed - The Taxi Song
Genesis - No Son Of Mine
Kārtējā ekskursija pa YouTube.
Filu Kolinsu vajadzētu publiski pasludināt par ģēniju. Vispār ir daudz mūziķu, kurus, manuprāt, vajadzētu pasludināt par ģeniāliem. Man pašai, esot pilnīgi mūziku neradošai būtnei, nav līdz galam skaidrs, kā cilvēks var vienkārši uzrakstīt notis, kas citus noved līdz asarām, tirpām pār muguru, eiforijai, sirdssāpēm... No kurienes tas skaistums nāk?
Anna S. man pateiktu, no kurienes. Varbūt es pati zinu, no kurienes.

Pie Yiruma - River Flows In You atradu komentāru: "this song makes you want to get up and dance with somebody you love" - man liekas, tas ir skaistākais, ko par dziesmu vispār var pateikt.

dzīve ir skaista, dažreiz

Riteņošanas sezona ir atklāta. Par to liecina ne tikai mans sāpošais dibens, bet sapūsts kakls, divi jauni zilumi uz labās kājas un mežonīgi netīra džinsu labā stara, jo Toms bija tik lielisks, ka pirms ripināšanās manu velo cītīgi sapumpēja un saeļļoja. Bet nav ļaunuma bez labuma, es tagad esmu apčamdījusi šogad ne tikai Vidus-, bet arī Baltijas jūru (auksts gan vēl baigi). Putniņi dzied, lapas spraucas, ūdens skalojas, zāle aug griezdamās, cilvēki pa veloceliņu brauc smaidīdami... Ak, pavasaris! :)

Rīt droši vien kaut kur aizripināsim ar zaļMāru. Jācer, ka viņai skola beigsies ātri, un mēs pagūsim kaut kādu pieRīgas pavasari arī aplūkot un tēju iedzert, jo tik, tik ļoti gribas pagūt uz Eināra Cilinska lekciju par 4. maiju VL birojā, bet tur jau pusseptiņos sākas! Un dziesmu vakarā arī mēnesi nav būts, kas vairs zina, vai es vēl māku kaut ko papīkstēt... :)

Vispār, ļauži, jābrauc uz laukiem, tur tagad ir daudzdaudz skaistāk, nekā pelēkā, putekļainā Rīgā. Es to zinu, jo sestdien ar mammu talkoju viņas Diečos, un tur bija neizstāstāmi labi. Bet pēc lielākas strādāšanas gan tur prasās, mēs jau divas vien pa 4 stundām neko lāga nepaspējām izdarīt. Jāsaņem drosme un jāsarīko nopietnāka talka tur - vai tad man strādīgu draugu maz?! Pateiks mammai, lai iepērk grābekļus un citus rīkus, maija pirmie datumi visiem brīvi (izņemot Annu B., kura Gaujā lies alu), mašīnā sasēdināt var vismaz četrus, vilcienā vispār vienalga, cik. Brīvprātīgie paceļ rokas un piezvana man. Es apsolu uz ugunskura vārītu zupu un lielu gandarījumu tiem, kas pieteiksies. :)

rock'n'roll ain't noise pollution

Skan Laura Marling - Night Terror un ir tik skaisti, ka sirds sāp gandrīz.
Es beidzot pēc 3 nedēļu pārtraukuma redzu savu istabu. Un vakar Toma kaķis bija tik, tik priecīgs, ka mēs esam atpakaļ! Šorīt, kamēr es vēl gulēju, nāca un glaudās gar roku, gar vaigu, ņurcīja segu un gūlās blakus, murrāja un ņaudēja, un man bija tik labi, ka es labprāt būtu pavadījusi visu dienu starp baltiem palagiem un melnu minci.

Pasaule aiz loga ir pelēcīga un mazliet slapja. Es šodien redzēju dažus plaukstošus koku zarus un man ir tā diezgan priecīgi, jo es laikam esmu atgriezusies uz pareizo gadalaiku. Būs gan vēl jāpaciešas, pirms varēšu valkāt Kiprā iegādātos baltos bruncīšus, bet who cares, ja man būs riktīgi daudz pavasara bilžu! Un nav arī svarīgi, vai pagūšu kaut ko aizsūtīt Delfiem, man ir pavasaris un es esmu mājās.

Tagad labi ātri sākšu uz lapas atkal rakstīt laikus, datumus, cilvēkus un notikumus, ko nevajadzētu aizmirst vai nokavēt, jo neesmu droša, vai mana galva to visu spēj saturēt iekšā. Es gan šorīt godīgi izēdu bļodiņu biezpiena, bet tas tik ātri droši vien nedarbojas. :)

Kipras bildes stāv datorā un uz mani nosodoši skatās, bet es rakņājos pa jūtūbu, meklēju jaukus kaverus labām mūzikām, priecājos par wizard rock (ja nezini, kas tas ir, esi ļoti daudz palaidis/-usi garām), atrodu vecas klasesbiedrenes draugos un daru visu citu, kas mani attur no bilžu kārtībā savešanas, jo ir TĀDS slinkums...

Rekur es atradu šitādu jocīgu. Tajā brīdī, kad izslēdz nejēdzīgus stereotipus par gejiem, saldajiem vai kā nu kurš tādus sauc, ir skaidrs, ka šim puisim ir iekšā kaut kas liels.

atgūt dzīvi

Bāc, kas te viss nav noticis, kamēr man bija karsti! Es pat nesaprotu, ko man tagad darīt, pavadīt vakaru un nakti, lasot ziņas, draugu blogus un apzvanot mīļos vai tomēr savākt ceļojuma bildes & pierakstus, kamēr viss svaigā atmiņā. Dienā vienu, naktī otru laikam. Bet šī pirmā nakts miegam, jo celties divos uz lidmašīnu, ja gulēt iets vienpadsmitos, tomēr nav nekāda medusmaize.
Māra gulēja slimnīcā (un es pat nezinu, kāpēc :( ), poļiem vairs nav prezidenta, Danai bija vārda diena (kuru es tomēr pēc laiciņa atcerējos), brālim arī kaut kādi joki notiek, man ir aizmirsusies skaipa parole, kas sarežģī komunikāciju (apdeits: jau atgūta, bet laikam biezpiens jāiekļauj ēdienkartē biežāk), Delfos atkal ir fotokonkurss, bet man ir tikai 5 dienas, lai izpaustos...
Ceļot ir jauki, bet es esmu tagad pārāk izkritusi no aprites. Un vēl, man šodien nosala ausis. Tā sen nebija bijis.

Es apsolu, es ne par vienu neesmu aizmirsusi un visu gribu zināt, kā kuram iet. Bet tu man varētu palīdzēt, ja skaipā vai draugos atrakstītu un pastāstītu, kas jauns. :)

brr, šļak, bummm, pī, murr, ņeh, vau

Man Kiprā nedod sevišķi daudz interneta, tikai pa karotei dienā (priekšapmaksas mobilais internets FTW!). Un dzīve arī nebūt te nav vieglāka. Aukstumu ir nomainījuši saules apdegumi, lielais-mazais brālis mēdz būt neiespējami niķīgs (ne obligāti pa dienu), visi vietējie, gan briti, gan turki, gan kiprieši, ir traki draudzīgi un man, izrādās, garšo baklava (arī Rīgā reizēm dabūjams turku saldums ar medu un vēl es nezinu ko).

Tā kā tējkarote interneta ir diezgan pamaz un arī laika ērti apsēsties ir maz, es esmu dažas reizes bijusi draudziņos, uzrakstījusi pāris e-pastus mammai un šodien arī Toma vadībā palasījusi dažus pajaunus it-made-my-day. Bet rekur vesela viena bilde, kas man pirmā skrēja pretī no Kipras bilžu mapes:

P.S. Es mājās būšu svētdien, sakarīga – pirmdien. Tad es pievērsīšos normālai dzīvei un centīšos atpūsties no Edvarda. Atsūtiet man kādu vēstuli vai sms, lai es zinu, ka mani gaida mājās.