Ēdu saldējumu, dzeru tēju, kafiju un kakao, mazgāju traukus, sēžu nesaklātā gultā starp papīriem, pērlītēm, šņorītēm un grāmatām. Dažas diezgan interesantas, bet pārējās saucas, piemēram, "Liepāja no baroka līdz klasicismam" vai "Antīkā un viduslaiku filozofija". Jā, nav gluži tā, ka drīksti kritizēt Dž-dž-dž-džeru, ja neesi to lasījis (un interpretējis, un atreferējis).
Joks, joks, patiesībā man tiešām ir diezgan interesanti mācīties, tikai slinkums baigais. Man bērnībā neviens nestāvēja ar koku blakus, kad bija jāpilda mājasdarbi. Pirmās nepatikšanas par neizdarītiem darbiem bija jau otrajā vai trešajā klasē, kad novembrī atklājās, ka man nav ~90% mājasdarbu latviešu valodā. Fakts, ka bija jāmāk tikai pareizi uzrakstīt tādus vārdus kā "mežs", "gulbis" un "vectētiņš" ( un pēdējais bija "cietā rieksta" kategorijā), nemazināja nepatikšanu apmēru, jo bez jebkādas žēlastības tiku vairākas dienas atstāta pēc stundām, kamēr viss nokavētais bija izdarīts. Šodien man liekas, ka varbūt vajadzēja pēc stundām atstāt vēl dažus tūkstošus manu vienaudžu, varbūt tad šī paaudze mācētu pareizi rakstīt (bet es diemžēl nēsmu gatava uzņemties skolotājas misiju, lai labotu šo skādi nākotnē). Ak, ne jau par savu paaudzi es te sūdzos, tikai par to, ka nemāku mācīties. Varu tagad vainot pirmo klašu skolotājas, vecākus, žīdmasonus un Putinu, bet es vienkārši nespēju saņemties apsēsties un uzrakstīt vienu smirdīgu eseju. Nav pašdisciplīnas, pienākuma apziņas (pret sevi), analītiskās domāšanas, nav drosmes izdarīt kaut ko nepareizi. Es pat nezinu, kā tādas lietas iemāca (iemācās?), un liekas, arī manā bērnībā man apkārt esošie pieaugušie to nezināja.
Tas nu ir novedis pie tā, ka prokrastinēju pāri visām pieļaujamajām robežām un ceru, ka pēc iespējas daudzos eksāmenos atzīmi varēs dabūt, iemācoties no galvas lekcijās stāstīto (iekalt no galvas es māku gluži labi - kaut kā taču vidusskolu pabeidzu). Arī darāmo darbu sarakstus rakstu vienu pēc otra, tā vietā, lai vienkārši izdarītu darbus. Katru gadu arvien trakāk. Ceru drīz dzīvot kopā ar Tomu - viņš gan mēdz man ļoti palīdzēt arī slinkošanā, bet dažreiz ir ļoti noderīgi, ja kāds ir blakus un neļauj pārāk aizsēdēties tādos laika rijējos kā we heart it. Gadās, ka vajadzīgs tikai viegli nosodošs skatiens un atgādinājums par pagājušo (pavasara) sesiju.
