Otro reizi aizbēgt ir grūtāk. Ko varēju pirms 3 gadiem, nevaru tagad. Ir mainījušies visi apstākļi, bet man joprojām ir 16, un tas vairs nav smieklīgi. Un es joprojām domāju, kā atšķiras mīkstčaulība no depresijas.

šļūciens pa spirāli uz leju

Es esmu tepat, tikai dziļāk. Tāda pati, bet cita. Mēģinu saprast, tieši cik traki ir, bet man liekas, kad cilvēki saprot, ko viņi dara, tas izskatās citādi nekā šitais.

nederīgums

Tā sajūta, ka es tā īsti neko neprotu, un laikam arī negribu prast, ja jau neesmu tam saņēmusies vēl. Kārtējā akadēmiskā krīze, vairāk neizdarītu darbu kā jebkad agrāk, bet es to visu nostumju malā kā nevajadzīgu. Negribētos sarūgtināt vecākus, ka esmu par slinku, lai uzrakstītu dažus darbus. Izdarāms jau tas ir, citi taču tiek galā. Es tik tāda, neieinteresēta.

Iepazīšanās

Mīliet, cieniet un uz ielas atpazīstiet - tā ir Gundega, viņa ir piecas dienas veca:

Mūsu pirmā kopbilde Kritiskajā masā.

jo man patīk velo, bet nepatīk, ka man ar to jābraukājas būrītī

Polica

Mūzika ar:
* diviem buņģieriem;
* vienu basu;
* nulli ģitāristu;
* vienu balsi;
* daudziem efektiem;
* dabiņu;
* mākslīgiem dūmiem;
* seksu.

 (Ir arī video bez seksa, bet mūsdienās jau ar to uzmanību nepiesaistīt...)

 

netīšām pavasaris

Nejauši atradu melnrakstu ar dažām jaunās apkārtnes pavasara bildēm. Kādu mēnesi vēlāk tās beidzot tiek jauši publicētas. Labāk vēlu...

Gaiss.

Apsveru domu vispār atteikties no rakstīšanas te. Tāds slinkums, pirksti sametas, vārdi vairs nevirknējas lāga. Ne pa īstam. Bildes arī man tādas slinkas. Viss nonāk te vienīgi brīžos, kad neko negribas darīt. Būtībā, šo var mierīgi pārsaukt par manu prokrastinācijas protokolu.

Bildes liecina, ka atklājām stopēšanas sezonu, vēlreiz noprovējāk dīvānsērfošanu un bijām smukā Lietuvā ar Tomu. Galvenais iespaids - tur ir vārnas un krauķi! DAUDZ! Un kur Rīgā un pie-Rīgā ir kaut viens koku puduris ar 5-7 ligzdām katrā kokā? Nav. Visi noslēpušies aiz Lietuvas robežas.

Kauņas zoodārzs varētu būt viena no skumjākajām vietām, kur man nācies būt. Ne rakstu galiņa angliski, pusi zvēru tā arī neatradām, bet tie skaistie, kurus tomēr atradām, vada savas dienas niecīgos aplociņos. Būtu uzņēmība, iemācītos lietuviešu valodu, pazubrītos menedžmentu, pedagoģiju un vēl šo to, ietu uzlikt tai būdai jumtu. Varbūt kādreiz.

miega pilnas acis

Pēc tik darbīgas un produktīvas nedēļas nogales esmu mazs, noguris Snifs un negribu iet uz skolu. Negribu un neiešu. Jo tiešām ir traki grūti koncentrēties uz tik daudzām lielām lietām vienlaikus. To laikam sauc par būšanu pieaugušam, un es tam vēl neesmu gatava. Sākšu mēģināt no rītdienas, aizejot uz visām lekcijām, bet šodien...

PavasaRīga