Izskatās, ka slimošana beidzot iet uz galu. :) Tikai šķaudīšana pieņemas spēkā un biežumā. Bet nav ko čīkstēt, jo mazajam brālim Albertam iet sliktāk, viņš savā pusotra mēneša vecumā mokās ar plaušu karsoni.
Rīti (vai kas nu tas skaitās, ja pieceļas pusvienos) kaut kā izdodas labāki, ja zāļu tējas vietā izvēlas kafiju, pat tad, ja sāp kakls un balsij ir iesnu skaņa. Šajā sakarā mēs ar Tomu nesen atradām šādu skaistumu:
atcerēties neaizmirst
Es nupat nospriedu, ka nekas briesmīgs jau nenotiks, ja šis blogs nevienu neinteresēs (nepārprotiet, ja kāds tiešām lasīs - welcome), bet man par skādi nenāks pašai laiku pa laikam dokumentēt savas (maz)aktivitātes. Nav teikts, ka kādreiz pasauli vairāk kā tagad interesēs mana eksistence. Bet, ja mani bērni būs tik pat cītīgi, kā mana mamma attiecībā uz viņas vecāku jaunību, tad noteikti ir vērts laiku pa laikam uzrakstīt kādu rindiņu. Atmiņa ir šaubīgs rīks, mēdz pievilt.
Jā, mana mamma pēdējā laikā ir nopietni pievērsusies nesenākās vēstures dokumentēšanai. Nemaz nerunājot par to, kas (laikam) ietilpst viņas tiešajos pienākumos, t.i. rakšanos arhīva dokumentos un visādu kādreiz Zoodārzā strādājušu tantuku un vecīšu rokā meklēšanu, viņa ar diktofonu rokā brauc uz laukiem pie saviem vecākiem un klausās. Man ne prātā nebūtu ienācis, ka viņiem tik ļoti gribas, lai viņos klausās! Un stāstīt arī viņiem sanāk tīri labi.
Mamma palūdza palīdzēt pārrakstīt vectēva stāstus no mp3 MS Word failā, un es apmēram 40 minūšu laikā esmu uzzinājusi par savu vectētiņu vairāk, nekā pēdējo 10 gadu laikā kopā. Kopš vairs nebraucu katru vasaru uz laukiem bizot plikām kājām pa pļavām un slēpties kartupeļu lakstos, kad jāpalīdz nomazgāt traukus, ir diezgan maz sanācis pavadīt laiku kopā ar viņiem. Es atceros, ka vectēvs mums visiem mazbērniem kādreiz stāstīja par nākšanu ar kājām no filtrācijas nometnes mājās vai kaut ko tamlīdzīgu. Toreiz man tas šķita samērā garlaicīgi. "Nu, vectētiņš nogāja ar kājām n-tos kilometrus, vareni, malacis..." Neko citu no tā stāsta neatceros. Tagad klausos ierakstus par to, kā viņš, puika būdams, vasarās sporta sacensības ar draugiem rīkojis, kā taisījuši lokus un bultas, ziemā pa dīķi slidojuši un ragaviņu karuseli taisījuši. Tagad es gandrīz varu aptaustīt to apziņu, ka mans 87 gadus vecais vectēvs arī kādreiz ir bijis mazs, ka viņš ir bijis arī deviņpadsmitgadīgs, ka viņš ir piedzīvojis tik ļoti daudz! Cik daudz visa kā var notikt 87 gadu laikā! Es zinu, ka nākamreiz mani būs daudz vieglāk pierunāt aizbraukt uz laukiem parunāties ar vecvecākiem. Mani šausmīgi vēlu ķēra atskārsme, ka viņiem ir tik daudz, ko teikt.
Mans vectēvs, kad vaicāts par to, kā viņa vecāki iepazinās, teica tā:
"To es nezinu. Nav stāstījuši. Nu, viņš Bučauskā un viņa Virānas Dziļupos dzīvoja, bet vai viņi satikušies un iepazinušies kādā zaļumballē vai kaut kur mājās, to es nezinu. To viņi nestāstīja, un es arī neprasīju. Es tagad ļoti nožēloju, ka neizprasīju ne tēvam, ne mammai par viņu bērnību un jaunības dienām. Man ļoti žēl. Bet tajā laikā tas vispār neienāca prātā, likās, ka viņi dzīvos mūžīgi un gan jau es vēl pajautāšu."
Droši vien mana laiku pa laikam uzpeldošā vēlme kaut ko no notikušā pierakstīt vai regulārā vajadzība nofotografēt nozīmē, ka man gribētos, kaut ko atstāt aiz sevis, kaut ko vairāk par atkritumiem un piedraņķotu gaisu, lai pasaule par mani atceras. Ja tā, man gribētos arī atcerēties šo to par cilvēkiem, kuru dēļ es esmu te.
Jā, mana mamma pēdējā laikā ir nopietni pievērsusies nesenākās vēstures dokumentēšanai. Nemaz nerunājot par to, kas (laikam) ietilpst viņas tiešajos pienākumos, t.i. rakšanos arhīva dokumentos un visādu kādreiz Zoodārzā strādājušu tantuku un vecīšu rokā meklēšanu, viņa ar diktofonu rokā brauc uz laukiem pie saviem vecākiem un klausās. Man ne prātā nebūtu ienācis, ka viņiem tik ļoti gribas, lai viņos klausās! Un stāstīt arī viņiem sanāk tīri labi.
Mamma palūdza palīdzēt pārrakstīt vectēva stāstus no mp3 MS Word failā, un es apmēram 40 minūšu laikā esmu uzzinājusi par savu vectētiņu vairāk, nekā pēdējo 10 gadu laikā kopā. Kopš vairs nebraucu katru vasaru uz laukiem bizot plikām kājām pa pļavām un slēpties kartupeļu lakstos, kad jāpalīdz nomazgāt traukus, ir diezgan maz sanācis pavadīt laiku kopā ar viņiem. Es atceros, ka vectēvs mums visiem mazbērniem kādreiz stāstīja par nākšanu ar kājām no filtrācijas nometnes mājās vai kaut ko tamlīdzīgu. Toreiz man tas šķita samērā garlaicīgi. "Nu, vectētiņš nogāja ar kājām n-tos kilometrus, vareni, malacis..." Neko citu no tā stāsta neatceros. Tagad klausos ierakstus par to, kā viņš, puika būdams, vasarās sporta sacensības ar draugiem rīkojis, kā taisījuši lokus un bultas, ziemā pa dīķi slidojuši un ragaviņu karuseli taisījuši. Tagad es gandrīz varu aptaustīt to apziņu, ka mans 87 gadus vecais vectēvs arī kādreiz ir bijis mazs, ka viņš ir bijis arī deviņpadsmitgadīgs, ka viņš ir piedzīvojis tik ļoti daudz! Cik daudz visa kā var notikt 87 gadu laikā! Es zinu, ka nākamreiz mani būs daudz vieglāk pierunāt aizbraukt uz laukiem parunāties ar vecvecākiem. Mani šausmīgi vēlu ķēra atskārsme, ka viņiem ir tik daudz, ko teikt.
Mans vectēvs, kad vaicāts par to, kā viņa vecāki iepazinās, teica tā:
"To es nezinu. Nav stāstījuši. Nu, viņš Bučauskā un viņa Virānas Dziļupos dzīvoja, bet vai viņi satikušies un iepazinušies kādā zaļumballē vai kaut kur mājās, to es nezinu. To viņi nestāstīja, un es arī neprasīju. Es tagad ļoti nožēloju, ka neizprasīju ne tēvam, ne mammai par viņu bērnību un jaunības dienām. Man ļoti žēl. Bet tajā laikā tas vispār neienāca prātā, likās, ka viņi dzīvos mūžīgi un gan jau es vēl pajautāšu."
Droši vien mana laiku pa laikam uzpeldošā vēlme kaut ko no notikušā pierakstīt vai regulārā vajadzība nofotografēt nozīmē, ka man gribētos, kaut ko atstāt aiz sevis, kaut ko vairāk par atkritumiem un piedraņķotu gaisu, lai pasaule par mani atceras. Ja tā, man gribētos arī atcerēties šo to par cilvēkiem, kuru dēļ es esmu te.
Laba diena (banānzivīm)
Reku es centīšos būt moderna un vienlaikus pati. Man nesen ieteica taisīt savu mājaslapu un sākt pārdot savas bildes, bet tas izklausās kaut kā baigi nopietni un sarežģīti, man līdz tam vēl jāpaaugas, manuprāt. Un vēl man ieteica taisīt savu blogu un, tā teikt, parādīt pasaulei, ka es te esmu. Tas, savukārt, izklausās drusku vieglāk realizējams, un tāpēc es te tagad esmu. :)
Man šodien ir mājāsēdēšana, un arī vakar vakarā bija mājāsēdēšana, kas it kā ir diezgan apnicīgi, un man drusku aptrūkās, ko darīt. Bet no otras puses, es izlasīju gandrīz visu februāra Rīgas laiku (izņemot rakstu par ekonomiku, jo man bija sajūta, ka tas būs kaut kas mežonīgi garlaicīgs), pielādēju vinampu ar Voltaire un Stinga diskogrāfijām un drusku pakomunicēju ar visādiem mājas cilvēkiem (gan pastāvīgajiem iemītniekiem, gan regulārajiem ciemiņiem). Varbūt nav nemaz tik traki - es patiesībā varētu līdz pavasarim sēdēt mājās, dzert tējas un lasīt grāmatas. Īpaši tāpēc, ka neatceros, kad pēdējoreiz kaut ko izlasīju līdz galam, ja neskaita... ām, nav pat nekā tāda, ko neskaitīt. Bet tagad plānā paredzēts izlasīt iesākto aizkustinošo Mis Mārplas stila krimiķi par mācītāju ("Wisdom of Father Brown"), tad ķerties pie Vonnegūta daudzajiem burvīgajiem un sarkastiskajiem meistardarbiem un kaut kad arī atgriezties pie Rokupācijas, kurai grāmatzīme 87. lappusē nu jau droši vien ir atstājusi nospiedumu.
O, nupat atcerējos, ka mamma gaida bildes no Rīgas jūgendstila centra otrdien. Ja patīk gaumīgi interjeri un ziedu motīvi, ja gribas nostaļģiski nopūsties un secināt, ka šo to līdzīgu esi redzējis (vec)vecvecāku mājās kaut kad bērnībā, tur ir vērts iegriezties (bet, ja gribas fotografēt, paņem statīvu - gaismas maz). Februārī vēl var paspēt paķert pretējā dzimuma kompanjonu un tikt iekšā ar pārīša atlaidi, un pafotografēties ar bezgalskaistām cepurēm (tikai kameru ņemiet savējo). Kaut gan man nešķita, ka mani baigi aizrauj tādas lietas, un es gāju vairāk tāpēc, lai nedaudz padzīvotos ar mammu, viss pasākums izvērtās galīgi jauki. :)
Vispār jocīgi, man atliek tikai uzsākt rakstīt kaut kādu blogu, bet jau ir sajūta, ka viss būs labi un forši vienmēr. Kā tāda apņemšanās skaistākai, labākai dzīvei. Un te netraucē ne tas, ka kakls sāp un mugura sapūsta, ne tas, ka ārā ziema. Man tikai liekas, ka viss būs kārtībā.
Man šodien ir mājāsēdēšana, un arī vakar vakarā bija mājāsēdēšana, kas it kā ir diezgan apnicīgi, un man drusku aptrūkās, ko darīt. Bet no otras puses, es izlasīju gandrīz visu februāra Rīgas laiku (izņemot rakstu par ekonomiku, jo man bija sajūta, ka tas būs kaut kas mežonīgi garlaicīgs), pielādēju vinampu ar Voltaire un Stinga diskogrāfijām un drusku pakomunicēju ar visādiem mājas cilvēkiem (gan pastāvīgajiem iemītniekiem, gan regulārajiem ciemiņiem). Varbūt nav nemaz tik traki - es patiesībā varētu līdz pavasarim sēdēt mājās, dzert tējas un lasīt grāmatas. Īpaši tāpēc, ka neatceros, kad pēdējoreiz kaut ko izlasīju līdz galam, ja neskaita... ām, nav pat nekā tāda, ko neskaitīt. Bet tagad plānā paredzēts izlasīt iesākto aizkustinošo Mis Mārplas stila krimiķi par mācītāju ("Wisdom of Father Brown"), tad ķerties pie Vonnegūta daudzajiem burvīgajiem un sarkastiskajiem meistardarbiem un kaut kad arī atgriezties pie Rokupācijas, kurai grāmatzīme 87. lappusē nu jau droši vien ir atstājusi nospiedumu.
O, nupat atcerējos, ka mamma gaida bildes no Rīgas jūgendstila centra otrdien. Ja patīk gaumīgi interjeri un ziedu motīvi, ja gribas nostaļģiski nopūsties un secināt, ka šo to līdzīgu esi redzējis (vec)vecvecāku mājās kaut kad bērnībā, tur ir vērts iegriezties (bet, ja gribas fotografēt, paņem statīvu - gaismas maz). Februārī vēl var paspēt paķert pretējā dzimuma kompanjonu un tikt iekšā ar pārīša atlaidi, un pafotografēties ar bezgalskaistām cepurēm (tikai kameru ņemiet savējo). Kaut gan man nešķita, ka mani baigi aizrauj tādas lietas, un es gāju vairāk tāpēc, lai nedaudz padzīvotos ar mammu, viss pasākums izvērtās galīgi jauki. :)
Vispār jocīgi, man atliek tikai uzsākt rakstīt kaut kādu blogu, bet jau ir sajūta, ka viss būs labi un forši vienmēr. Kā tāda apņemšanās skaistākai, labākai dzīvei. Un te netraucē ne tas, ka kakls sāp un mugura sapūsta, ne tas, ka ārā ziema. Man tikai liekas, ka viss būs kārtībā.
Abonēt:
Ziņas (Atom)