Es nupat nospriedu, ka nekas briesmīgs jau nenotiks, ja šis blogs nevienu neinteresēs (nepārprotiet, ja kāds tiešām lasīs - welcome), bet man par skādi nenāks pašai laiku pa laikam dokumentēt savas (maz)aktivitātes. Nav teikts, ka kādreiz pasauli vairāk kā tagad interesēs mana eksistence. Bet, ja mani bērni būs tik pat cītīgi, kā mana mamma attiecībā uz viņas vecāku jaunību, tad noteikti ir vērts laiku pa laikam uzrakstīt kādu rindiņu. Atmiņa ir šaubīgs rīks, mēdz pievilt.
Jā, mana mamma pēdējā laikā ir nopietni pievērsusies nesenākās vēstures dokumentēšanai. Nemaz nerunājot par to, kas (laikam) ietilpst viņas tiešajos pienākumos, t.i. rakšanos arhīva dokumentos un visādu kādreiz Zoodārzā strādājušu tantuku un vecīšu rokā meklēšanu, viņa ar diktofonu rokā brauc uz laukiem pie saviem vecākiem un klausās. Man ne prātā nebūtu ienācis, ka viņiem tik ļoti gribas, lai viņos klausās! Un stāstīt arī viņiem sanāk tīri labi.
Mamma palūdza palīdzēt pārrakstīt vectēva stāstus no mp3 MS Word failā, un es apmēram 40 minūšu laikā esmu uzzinājusi par savu vectētiņu vairāk, nekā pēdējo 10 gadu laikā kopā. Kopš vairs nebraucu katru vasaru uz laukiem bizot plikām kājām pa pļavām un slēpties kartupeļu lakstos, kad jāpalīdz nomazgāt traukus, ir diezgan maz sanācis pavadīt laiku kopā ar viņiem. Es atceros, ka vectēvs mums visiem mazbērniem kādreiz stāstīja par nākšanu ar kājām no filtrācijas nometnes mājās vai kaut ko tamlīdzīgu. Toreiz man tas šķita samērā garlaicīgi. "Nu, vectētiņš nogāja ar kājām n-tos kilometrus, vareni, malacis..." Neko citu no tā stāsta neatceros. Tagad klausos ierakstus par to, kā viņš, puika būdams, vasarās sporta sacensības ar draugiem rīkojis, kā taisījuši lokus un bultas, ziemā pa dīķi slidojuši un ragaviņu karuseli taisījuši. Tagad es gandrīz varu aptaustīt to apziņu, ka mans 87 gadus vecais vectēvs arī kādreiz ir bijis mazs, ka viņš ir bijis arī deviņpadsmitgadīgs, ka viņš ir piedzīvojis tik ļoti daudz! Cik daudz visa kā var notikt 87 gadu laikā! Es zinu, ka nākamreiz mani būs daudz vieglāk pierunāt aizbraukt uz laukiem parunāties ar vecvecākiem. Mani šausmīgi vēlu ķēra atskārsme, ka viņiem ir tik daudz, ko teikt.
Mans vectēvs, kad vaicāts par to, kā viņa vecāki iepazinās, teica tā:
"To es nezinu. Nav stāstījuši. Nu, viņš Bučauskā un viņa Virānas Dziļupos dzīvoja, bet vai viņi satikušies un iepazinušies kādā zaļumballē vai kaut kur mājās, to es nezinu. To viņi nestāstīja, un es arī neprasīju. Es tagad ļoti nožēloju, ka neizprasīju ne tēvam, ne mammai par viņu bērnību un jaunības dienām. Man ļoti žēl. Bet tajā laikā tas vispār neienāca prātā, likās, ka viņi dzīvos mūžīgi un gan jau es vēl pajautāšu."
Droši vien mana laiku pa laikam uzpeldošā vēlme kaut ko no notikušā pierakstīt vai regulārā vajadzība nofotografēt nozīmē, ka man gribētos, kaut ko atstāt aiz sevis, kaut ko vairāk par atkritumiem un piedraņķotu gaisu, lai pasaule par mani atceras. Ja tā, man gribētos arī atcerēties šo to par cilvēkiem, kuru dēļ es esmu te.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru