Man šodien ir mājāsēdēšana, un arī vakar vakarā bija mājāsēdēšana, kas it kā ir diezgan apnicīgi, un man drusku aptrūkās, ko darīt. Bet no otras puses, es izlasīju gandrīz visu februāra Rīgas laiku (izņemot rakstu par ekonomiku, jo man bija sajūta, ka tas būs kaut kas mežonīgi garlaicīgs), pielādēju vinampu ar Voltaire un Stinga diskogrāfijām un drusku pakomunicēju ar visādiem mājas cilvēkiem (gan pastāvīgajiem iemītniekiem, gan regulārajiem ciemiņiem). Varbūt nav nemaz tik traki - es patiesībā varētu līdz pavasarim sēdēt mājās, dzert tējas un lasīt grāmatas. Īpaši tāpēc, ka neatceros, kad pēdējoreiz kaut ko izlasīju līdz galam, ja neskaita... ām, nav pat nekā tāda, ko neskaitīt. Bet tagad plānā paredzēts izlasīt iesākto aizkustinošo Mis Mārplas stila krimiķi par mācītāju ("Wisdom of Father Brown"), tad ķerties pie Vonnegūta daudzajiem burvīgajiem un sarkastiskajiem meistardarbiem un kaut kad arī atgriezties pie Rokupācijas, kurai grāmatzīme 87. lappusē nu jau droši vien ir atstājusi nospiedumu.
O, nupat atcerējos, ka mamma gaida bildes no Rīgas jūgendstila centra otrdien. Ja patīk gaumīgi interjeri un ziedu motīvi, ja gribas nostaļģiski nopūsties un secināt, ka šo to līdzīgu esi redzējis (vec)vecvecāku mājās kaut kad bērnībā, tur ir vērts iegriezties (bet, ja gribas fotografēt, paņem statīvu - gaismas maz). Februārī vēl var paspēt paķert pretējā dzimuma kompanjonu un tikt iekšā ar pārīša atlaidi, un pafotografēties ar bezgalskaistām cepurēm (tikai kameru ņemiet savējo). Kaut gan man nešķita, ka mani baigi aizrauj tādas lietas, un es gāju vairāk tāpēc, lai nedaudz padzīvotos ar mammu, viss pasākums izvērtās galīgi jauki. :)
Vispār jocīgi, man atliek tikai uzsākt rakstīt kaut kādu blogu, bet jau ir sajūta, ka viss būs labi un forši vienmēr. Kā tāda apņemšanās skaistākai, labākai dzīvei. Un te netraucē ne tas, ka kakls sāp un mugura sapūsta, ne tas, ka ārā ziema. Man tikai liekas, ka viss būs kārtībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru