urrā!

Sveiciet ar aplausiem, šis ir 100. bloga ieraksts. :) Tas ir veltīts kārtējai prokrastinēšanas lēkmei. 0,5l tējas krūze izrādās par mazu un blakus uz radiatoriem rindojas Skrīveru gotiņas papīrīši - rokas par īsu, lai līdz papīrgrozam aizsniegtos, bet dibens par smagu, lai tik tālu ietu. Vispār, ņemot vērā manu šodienas saldumu patēriņu es sāku apsvērt domu iegādāties svarus. Varbūt laiku pa laikam saņemtos uz baseinu, jogu vai kādu danci aiziet. T.i., nevis tad, kad vairs nevaru pati sev muguru pakasīt, bet tad, kad acīmredzami pāris kilogrami uzrāpušies klāt. Citādi man pat tā foršā dejošana, kas divus latus maksā, pagaidām ir izdevusies tikai vienu reizi. Pēc tam nāca brāļa vārda diena un mēģinājumi valsts svētku pasākumiem... Tadā - tūlīt jau novembris būs cauri!

Garajā nedēļas nogalē lielākā daļa manas enerģijas aizgāja... Ē, nekāda enerģija nekur neaizgāja, es tikai planēju pa pasauli tādā kā transā. Kopš 18. novembris ir pagājis, ir grūti pieķerties tām pasaulīgajām lietām. Skola, mājasdarbi, testi, termiņi. Pat piedāvājums vadīt SP informācijas komiteju, bet es katram gadījumam atsakos, jo man iekšējais sliņķis saka, ka jau tagad knapi varu savām lietām saņemties. Turklāt man tīri labi patīk mana ārpusskolas dzīve. Piektdien es pavadīju vakaru ar Maiju I Love You un Transilvānijā. Bija paredzēts novērtēt, kā Dambis dīdžejo, bet, nogaidījušās līdz pusdesmitiem, to pēdējo pusstundu vairs nespējām izturēt un, nākamās alus glāzes meklējumos uzskrējām daudz apdziedātajam, puslīdz svaigajam klubam ("svaigs" skan tā drusku neadekvāti, ja interjerā lielu lomu spēlē zārciņi, līķīši un zirnekļu tīkli) ar mājienu uz vampīriem. Nekādu Krēslas motīvu, visa veida Brengulis un mūzika, ko Dambis pie viegla indīroka pieradušajiem ILY apmeklētājiem diez vai celtu galdā.

Es pamatīgi feiloju ar savu apņemšanos katru dienu kaut ko nofotografēt. Varbūt, ja nebūtu aizdevusi māsīcai ziepjutrauku, tas veiktos labāk, bet lielo aparātu man, goda vārds, nav iekšā staipīt uz akadēmiju un teātri. Vispār man gribas atkal nopirkt melnbalto filmiņu un kaut ko tā drusku pabildēt ar veco-labo. Ne to vien gribas - jāuztaisa iepirkumu saraksts un rītdien nedēļas nauda jānotriec dāvanu materiālos un pribambasos interjera elementiem. No diviem līdz sešiem pirmdienā laiks ir, kaut tik būtu spēciņš pa veikaliem staigāt!

Piezīme - jāpietaupa piecītis, ko sestdien paliku Tomam parādā, kad gājām uz padomju laiku tematisko sālsmaizi. Rīgas melnais balzams, upeņu sula trīslitru burkā un leišu saldumi Nomeda, piedevām pasūtītais saimniecībā noderīgais gaļas āmurs. Pirms dāvanas pasniegšanas gan izcēlāmies, jaunajai saimniecei dodot īstu gaļas āmuru, proti, šķiņķa gabalu mednieku desas kātā, kas sākotnēji izraisīja vispārēju sajūsmu, bet mazliet vēlāk nostiprināja sāta sajūtu dažos vēderos. Labs baļļuks par piecīti, turklāt bonusā arī privātais transports uz 1km attālajām mājām mūsu draudzīgajā maskačkā. :) Starp citu, mēs mājās bijām ap pusnakti - baļļukiem nav jāvelkas līdz nākamajam rītam, lai tie būtu forši.