saule

Vecmamma man vienmēr paldiesojas, kad es aiznesu viņas vārīto putru kaimiņu-alokoholiķu sunim. It kā es jau nesaņemtu simtkārtīgu "Paldies!" katru reizi, kad mani sagaida sajūsmā neprātīgi luncināta aste. Neviens cilvēks nemāk tā pateikties, kā suns. Tās brūnās, mīlestības un sabiedrības alkstošās acis, kad pēc vienīgās dienas maltītes sabužinu viņu aiz abām ausīm, ir viss, kas vajadzīgs, lai es saņemtos līst ārā aukstumā, dažreiz tumsā, un aiznestu visparastāko biezputru, kādu desu un maizes gabalu. Ja varētu (patiesībā, ja nebūtu tik pat iesērējusi, slinka un egoistiska, kā vairums pārējo), es darītu vairāk.