Mana otrā sesija Kultūras akadēmijā briesmīguma ziņā ierindojas 1. vietā līdzšinējo mūžā piedzīvoto sesiju sarakstā. Man vairākas reizes šķita, ka es vienkārši nomiršu ar seju konspektos. Dīvainā kārtā es tomēr izrādījos šausmīgi gudra un visu izdarīju, kaut arī nācās vienu eksāmenu pārcelt, lai tiktu pie papildus diennaktīm, kurās izlasīt visu to lugu blāķi (jā, es izlasīju un uzrakstīju pati, nevis vienkārši iekopēju savā darbā materiālu no interneta). Turklāt, mani kursabiedri neizrādījās tādi einšteini, kā man no malas izskatījās, tādēļ pēc rotācijas rezultātiem joprojām esmu budžetā, turklāt godpilnā 3. vietā no augšas sekmju ziņā. Juhū!
Jāņi nebija gluži alus strūklakas, pīrādziņu pilis un 777 jaunavas, kas puskailas sien ķimeņu sieru, bet bija diezgan jauki. Pa ilgiem laikiem pinu sev vainagu un sapratu, ka tas tomēr prasa treniņu. Gadus divus vai pat trīs nebiju to darījusi. Manas no dibena augošās rokas pirmo trešdaļu darba tā arī nesaprata, kas notiek, tad mazliet iejutās, bet ap to laiku jau bija jāsavieno gali un viss smuki jānobeidz, tāpēc atkal apjuku. Beigu beigās, kaut kas no tā vainaga man sanāca, uz ausīm turējās un kukaiņus pārlieku nepievilināja. Win.
Man vispār ir sajūta, ka vasara ir sākusies tikai tagad, kopš manas dzimšanas dienas. Pēdējais eksāmens bija 22. jūnijā, Jāņu svinamās vietas izvēle vispār arī nebija nekāda atpūta, laukos naktī gar ausīm zumzēja odi, tāpēc es nespēju gulēt, kamēr nebiju vinus visus nositusi, bet no rīta modināja lapsenes, kas bija izlēmušas, ka virs mūsu galvām ir viņu sapņu pūžņa ideālā atrašanās vieta. Atlikušās jūnija dienas pavadīju, cenšoties atgūt visus neizgulētos miegus un, ha-ha, lasot. Tā inerce ir baigā. Es noteikti nebūtu uz savu roku izlasījusi visas tās lugas, ko man mācību gada laikā sastūma galvā, bet daudzas no viņām ir nereāli labas, un tagad man gribas, lai VISI viņas izlasa. Tenesī Viljamsa "Orfejs nokāpj pazemē" ir vienkārši šedevrs, piemēram, lai gan "Ilgu tramvajs" skaitās krutāks.
Labi, es vispār tagad esmu šausmīgi intelektuāla. Tik intelektuāla, ka brīvajā laikā lasu Ž.P. Sartra bērnības atmiņas un skumstu pēc sēdēšanas teātrī. Sāku pat domāt, vai neesmu hipsters, bet drīzāk jau vienkārši studente. Un diezgan apzinīga, patiesībā. Nesen sadomājos, ka galīgi nemāku ballēties bez bremzēm, sēžu tikai un sūcu savus aliņus, līdz ar katru glāzi sarunājoties arvien skaļāk, par arvien absurdākām tēmām (pārsvarā politiku, jo tāda kompānija) un dziedot arvien šķībāk. Galīgi ne ballīšu zvēra imidžs. Un ne jau, ka man imidžs rūp, bet man ir sajūta, ka ir kaut kas šajā dzīvē, kas man iet gar degunu. Pierakstos rindā uz Maiju, Annu un Mairitu! Dāmas, es zinu, ka jūs mākat - iemāciet man arī! :)
Kāds man varētu arī iemācīt izteikties ar vārdiem tā, kā man to gribētos. Līdz galam nemāku, tāpēc nāksies skatīties bildītes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru