ap-, sa-, ie- ceres.

Šodien apceru, kā būtu, ja es būtu mājsaimniece. Ja manas dienas aizņemtu veļa, trauki, ēdiena gatavošana, mīļotā sagaidīšana mājās un ne sevišķi regulāra iešana uz kino, teātri un kādu kokteilīti Vecrīgā. Ja vienā brīdī tam visam pievienotos pamperu mainīšana, negulētās naktis un pārējais tam piederīgais. Nē, es neplānoju ņemt "mūžīgo akadēmisko", sākt stumt ārā bērnus no saviem sieviešorgāniem un lasīt salkanus romāniņus sārtos papīra vākos ar vintage elementiem. Tikai domāju par un ap.

Līdz tam es aizdomājos, jo, kopš tēva biroja vadītāja ir atpakaļ no atvaļinājuma, man vairs nav jāsēž birojā. Līdz septembrim nekas sevišķi nav pat jāmācās. Toma mamma līdz nākamnedēļas beigām ir ārzemēs, arī mana mamma nedēļa nogalē dodas laivu braucienā. Uz laiku palieku viens skuķis uz divām mājām, diviem vīriešiem (Toms un brālis), vienu kaķi un diviem degu. Tiesa gan, fakts, ka ir divas manas-pa-pusei-mājas, kuras abas kopā neveido manas mājas, bet tikai kaut ko attāli līdzīgu, mazliet izjauc to idillisko saimniekošanas noskaņu, jo maskačka un imanta ir nepieklājīgi tālu viena no otras. Lai notīrītu divas plītis, pa vidu jāaizminas 9km ar velo - tas taču nav nopietni!

Jā, arī par savu un Toma kādreizējo kopīgo dzīvesvietu es daudz domāju. Mēs abi, patiesībā. Jau zinām, kādas krūzītes mums virtuves plauktiņā stāvēs (vienādas!!!), bet pie apvāršņa vēl lāga neredz ne to naudu, kas vajadzīga, ne laiku, kad tā reiz būs. It kā tāda sapņošana vien ir pagaidām, bet tik vērienīga, ka tās domas vienreiz materializēsies, es to jūtu. Mētāties starp diviem dzīvokļiem, laiku pa laikam vajadzīgās mantas aizmirstot "otrās mājās", apzinoties, ka mūsu dienas gaitas neizbēgami ietekmē divas mammas un viņu naudas makus, plānojot brokastis un vakariņas... Neērti. Gan fiziski, gan morāli. Un nogurdina arī mūžīgi ieslēgts televizors vienā, mūžīgi ieslēgta mūzika - otrā mājā. Nogurdina atšķirīgi trauku mazgāšanas paradumi un tas, ka manai mammai gribas likt glāzes vietā, kur man tas nepavisam nešķiet ērti. Es esmu liela meitene, man sāk nopietni vajadzēt savu dzīves telpu. Savu kaķi arī, bet līdz tam es vēl varu paciesties.

Ārpus kaķu un vīriešu barošanas un lielo meiteņu pārdomām, es "uz aklo" ķēros pie grāmatas, kuru saņēmu vārda dienā kā dāvanu. Alesandro Bariko Okeāns Jūra. Tā kā neesmu gluži pirmajās skatītāju rindās, kad ir runa par mūsdienu literatūru, man tas uzvārds ne ar ko īpašu nesaistās. Arī lieliem burtim rakstītais, ka šis vīrs ir superturbomegagigajaukiņā romāna Zīds autors, man neko neizsaka. No tā varu vien secināt, ka latviešu valodas izdevums droši vien maksāja vismaz 8 latus (tāda ir aptuvenā vidējā cena lasīt-vērtām grāmatām latviešu valodā - to ievēroju, klīstot pa grāmatnīcu vakar). Vakar iesāku, šodien esmu pāri pusei. LABI. Pirmā daļa (no trim) tik maiga, viegla un plūstoša, ka pēc lasīšanas tramvajā gandrīz aizlidoju līdz mājai - kājas pie zemes neskārās. Otrā ar joprojām apskaužamu vieglumu iebliež pa galvu ar naturālismu. Līdz trešajai vēl neesmu tikusi. Nezinu, kad tikšu līdz kādai citai šī autora grāmatai, jo man stāv liela grēda istabā, kas lūdzas, lai sāku to samazināt, bet šī ir garšīga.
Iešu lasīt tālāk.