Rakstu.

Es rakstu nelielas esejas un piezīmes par katru izrādi, katru filmu, ko noskatos. Man vēl nekas tāds nav uzdots. Es gan zinu, ka noteikti tiks, un tad es varēšu izpausties arī datorrakstā nevis tikai kaut kādās kladītēs vai uz lapiņām ar krāsainiem zīmuļiem / kas-nu-gadās-pa-rokai. Es vienkārši aptvēru, ka tā kultūra man gāžas virsū tik baisā ātrumā, ka viss sajuks kā vecpuiša zeķes, un pēc tam ieviest skaidrību būs vēl grūtāk.

Vispārējam apjukumam pievienojas saraksts ar kursa darba tēmu variantiem - līdz pirmdienai jābūt idejai. Apskatījos un gribējās vicināt rokas un kliegt, ka MĒSVISIMIRSIM vai kaut ko no tās zortes. Un pēc tikai divu dienu nebūšanas uz lekcijām jau liekas, ka jādabū visi materiāli, jānoraksta, jānokopē, jāiegrāmato, jo semestra beigās es vispār neko vairs nesapratīšu. Tipiskā semestra/gada sākuma apņemšanās "šoreiz jau nu gan visu izdarīt laikā" pat netika pieminēta, jo jau pirmajā nedēļā palaidu garām pusi lekciju Homo Novus dēļ - labs sākums! Šogad mana apņemšanās skan vairāk kā "turpini peldēt". Nelaist neko pārāk tuvu pie sirds, censties pēc labākās sirdsapziņas, bet ne līdz spēku izsīkumam, saudzēt savus un mīļo cilvēku nervus. Lasīt obligāto literatūru, nevis SestDienu un Diena.lv!

Klausos joprojām Phonomik, kad nu vispār gribās kaut kādu papildus skaņu līdzās konstantajai galvas un apkārtējās pasaules zumēšanai. Nedēļas nogalē un līdz vakardienai bija ezis kaklā un spainis galvā iekāpis, nekādas varenās brīvdienas nesanāca, bet tagad gribas staigāt. Pastaigāties, pavazāties, pašļūkt, lumpačot, klimst, vilkties, iet un tādā garā. Ar Tomu un fotoaparātu. Atkal smuko rudeni un tādas klišejiskas lietas, vienīgi jāsatinas šallēs - es vēl neesmu līdz galam atkopusies. Uz Siguldu bijām pagājšgad, varbūt jāatrod vēl kāda jauka vieta rudenīgām pastaigām. Idejas?

Bildē sekundes četrsimtdaļa pieturā pēc lietus un pirms trolejbusa pienākšanas. Video - badass honey badger.