Ou, boi! Man šodien bija baigais eksāmens, kuram es nejēgā gatavojos - 16h no vietas ar roku rakstīju konspektus. 16 lapas no abām pusēm sīkā rokrakstā un katrā rūtiņā. Aizgāju, man pateica, ka varu neko neatbildot dabūt 8, jo semestrī esmu bijusi malacis. Beigās, lai nejustos velti zubrījusies un no Imantas kratījusies, atbildēju izvilkto biļeti un aizgāju ar 9. It kā forši, bet reizē tomēr drusku stulbi. Nu nebūtu es bijusi tik izmisīgi cītīga, ja būtu zinājusi.
Toties par to, ka es tomēr biju tik cītīga, mēs ar Tomu gājām ēst picu. Jutos nopelnījusi kaut vai tik simboliskus svētkus. Vēl viens grūts eksāmens un viena traki apjomīga ieskaite. Tad sadzeršos tekilu ar kursabiedriem un braukšu mājās no Vecrīgas ar taksi. Un tad varēšu kādu laiku naktīs beidzot gulēt kā visi normāli cilvēki. Labs plāns. :)
Man nav pēdējā laikā nekādu lāga bilžu. Gan sesija maisās, gan vienkārši slinkums līst aukstumā no mājas lieki ārā. Bet vienreiz pa ceļam no vienām mājām uz otrām abi ar Tomu piestājām kanālmalā pīles pabarot. Bija priecīgas. Izņemot, priecīgas laikam nebija tās, kuras kāvās. Viena pīļu māte vienkārši knāba citām pīlēm acī, astē, sānā vai jebkur, kur tik varēja trāpīt, ja tās pienāca tuvāk par 20cm. Divi tēviņi vispār saplēsās tā, ka spalvas gāja pa gaisu, ņirbēja tāds kāju un knābju un astu kamols, ka saprast neko nevarēja. Tikai vienā brīdī ievēroju, ka viens ieķēries rauj otram kāju nost. Neizdevās gan, bet trobelis milzīgs. Maizes mums bija gana daudz, tā ka viņi tur kaut ko citu nevarēja sadalīt - kakājamo stūrīti, siltāko sniega pleķi gulēšanai vai kas nu tādām centra pīlēm ir svarīgi dzīvē.
Es centīšos pēc sesijas vairāk atgriezties pie savas dzīves dokumentēšanas gan foto, gan teksta formātā, citādi tagad man nav ne jausmas, kas notika starp šodienu un 27. decembri. Nu, ar dažiem izņēmumiem gan, bet nav tā, ka es tik sparīgi ballējos, ka nav laika nekam. Vienkārši slinkums. Nav laika, jo man ir jāslinko. Tā muļķīgi. Ja nu es pēc desmit gadiem gribēšu zināt, ko darīju 2011. gada pirmajās 13 dienās? :)
