qwertyuiop[]

Vakar atvilkos no Labas Dabas, un vakars izvērtās brīnišķīgs. Jau sēžot mašīnā, pilnā ar negulējušiem, pohainiem un stipri smieklīgiem svešiem puišiem un pārgurušu brīvprātīgo koordinatori, izdomāju, ka visvairāk man gribas nevis gulēt, nevis nomazgāties (brīvprātīgajiem ir savas privilēģijas, pirms braukšanas biju vēsā dušā), bet gan īstu ēdienu. Vaļā acīm sapņoju par vistu Ķīnas saldskābajā mērcē ar rīsiem un svaigiem dārzeņu salātiem, un vēl lielisku baltvīnu skaistā glāzē. Un es to visu dabūju, un tās laikam ir vienas no jaukākajām vakariņām, ko savā mūžā atceros, jo mēs ar mīļo vēl ilgi un daudz pēc tam runājām, domājām un kopīgi sapņojām par visu, kas svarīgs. Bijām tomēr ļoti veselīgi viens pēc otra sailgojušies, nedēļas nogali pavadot katrs savos jaunajos, savādajos piedzīvojumos. (Varētu domāt, ka festā cilvēki parasti vairāk sajāņojas, kā paliekot Rīgā - maldīgs priekšstats. Toms paziņoja, ka kunga prātā laikam māk spēlēt klavieres, un es daudz atdotu, lai varētu no malas paskatīties, kā tas izskatījās.)

Mana šodienas mūzika (sagatavo jūtūbu, ja interesē):
> Shearwater - Hidden Lakes 
> Steve Morse (Deep Purple) - Contact Lost
> Imants Daksis - Elpo, bērns
> The Connells - '74-'75
> Deer Tick - 20 Miles

 Es cīnos ar bildēm, kuras sakrājušās gan no šīs nedēļas nogales, gan arī jau sensenā miniceļojuma uz Tallinu ar mīļo un tēta uzņēmuma Holivudskaisto praktikantu, un viņa nesmuko, ūsaino IT saidkiku, kuri abi ir no Francijas. Nezinu, no kura gala sākt, moka pēcbrīvdienu slinkums, gribas tikai lasīt Čaka Palanjuka "Lullaby" un varbūt vakarā aizpedāļot uz ezeru papeldēt.Un atrast kādu superlētu lidojumu, jo Tomam netīšām sanāca atvaļinājums augusta beigās un mums VAJAG kaut kur aizbraukt no šitā trakā pīļu dīķa. Kaut vai uz nedēļu.

Te drusku Labas Dabas.

Guļot tajā ābeļdārzā, var mēģināt mazliet sajusties kā pie Vidusjūras olīvkoku birzī.

Septiņos no rīta zirneklim māja applūdusi.

Poētiskais dīķis pie telšu pilsētas, kuru es pagājušogad vispār nepamanīju. Šogad biju ļoti pārsteigta.

Tauta ierodas.  Caur putekļu mākoņiem un drīzu saulrietu.

Jauks aicinājums, kuru pārāk daudzi neizlasīja.

Ak, es taču nevaru tādas lietas nenofotografēt.

Arī tā var runāt aklos randiņus.Uzraksts uz šķūņa (suņa skatuves) ārsienas pie fotoizstādes par Āraišiem.

Dodiet man to bērnu fotografēt!!! (Un sunīti samīļot.)

Moar suņi.

Labu apetīti!

Žēl naudas drusku bija, un vispār bail arī, bet gan jau forši tā palidot.

Rekur man ir jauni draugi, Kārlis un Zane. Viņi laikam ir viens no jaukākajiem pāriem, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Un viņi palīdzēja man nakts vidū uzcelt telti - bez viņiem es būtu vienkārši ielīdusi guļammaisā tāpat zem koka (un diez vai pamostos - jau teltī nejēgā nosalu).

Īsts stārķis.

Satiku avataru.

Trollītis Mumins Ģertrūdes ielas teātra izrādē "Svētceļnieks"

Šotglāze. Turpat.

 Degošs papīrītis. Turpat.

Šo bildi uzņēmu, stāvot rindā pēc ēdiena. Un, par spīti apģērba gabalam, tas bija vīrietis. 

Skaists bērniņš vienkārši.

Te ir kaut kāds festivāla šarms + grācija. Kas tā par meiteni, nezinu.

Man ir vēl traki daudz bilžu, bet tad jau redzēs, kad būs gatavas.