Sētiņā(i) laba dzīve

Nesen Nabaklabā uzstājās tāda grupa Phonomik no Dānijas. Apšaubu, ka kāds no viņiem bija īsti etnisks dānis, jo pārāk dienvidnieciski izskatījās, bet viņiem ir rokmetāls (man ir reāls slinkums mēģināt piedienīgi klasificēt mūziku, tāpēc vienkārši visu tajā virzienā dēvēju par rokmetālu) ar bekvokāliem, un dziesma Life Lies ir baigi labā. Bet joprojām visiem darbiem, lai tā būtu istabas revidēšana vai bilžu šķirošana, fonā vislabāk piestāv Iron Maiden. Viņi gan varētu sākt domāt jau par nākamo albumu, no līdzšinējiem 15 man kāda puse drusku apnika.

In other news, man ir jauns fotoaparāts, tāpēc es tagad atkal bildēju pilnīgi jebko un visu laiku. Visādas baikeru spontānās sapulces pie jūras, klišejiskus Toma siluetus uz saulrietaina ūdens fona, bungas Seno ugunskuru naktī Vakarbuļļu pludmalē un tamlīdzīgas lietas.

Šodien bija Nacionālās apvienības tikšanās ar potenciālajiem vēlētājiem Mārupes kultūras namā. To vietu knapi var atrast, jo Google kartē tā vieta izskatās pēc... Nekā viņa neizskatās, jo tur, pēc tās kartes spriežot, nav nevienas pašas mājas kilometra rādiusā. Ja uzspiež satelītbildi, pēkšņi tās mājas tur uzrodas, bet tas jau nepalīdz. Citu karšu īpaši nebija, braucām uz aklo, bet atradām un pat nenokavējām. Patīkami bija fotografēt gaišās telpās ar īsto gaismu, bez pretīgās spuldžu zilās piesmakas. Un iemēģināju kameru šādām vajadzībām. Secinājums: jāsāk krāt pieklājīgam objektīvam. Nebija gan īpaši ilūziju par komplektā nākošo štruntiņu, bet tā tak nevar dzīvot. Kā ar Nokia gudro telefonu - nav jau tā, ka nav, bet tomēr sūdīgi. Pirmās pasaules problēma, tā teikt.

Bet tajā Mārupē bija viens bezgaljauks moments. Pa starpu runām un jautājumiem uzstājās arī vīru kopa Vilki, tikai tādā šaurākā sastāvā (3gab.). Pēc Trīnītes un kādām strēlnieku dziesmām mazs puisītis, atvilkts kādai tantei līdzi, pajautāja, vai Div' dūjiņas dziedās. Viņam par godu nodziedāja arī (vai tad varēja nedziedāt?), puika stāvēja un dziedāja priekšā kopā ar vīriem un, zini, stāja viņam bija varena!

Vēl šodien iepazinos ar kaķeni Niku. Viņa ir maza, kož un skrāpējas, klūp virsū visam kas kustas, tajā skaitā kāju pirkstiem. Un vēl viņai nav astes, toties ir bailes no fotoaparāta. Pa starpu Nikas biedēšanai, ļaušanai ar nagiem un zobiem uzart sev roku un mēģinājumiem viņu nobildēt, salasīju ābolus mammas ievārījumun gatavošanas vajadzībām un sabridos pa dārzu.

Atskaiti beidzu. (:

laipnības

Kad apnika Bon Iver un Radical Face, ķēros pie neizpētītām teritorijām. Šķiet, šodien (ar to es domāju pirmdienu) būšu noklausījusies gandrīz visu, ko jūtūbā var sameklēt no The National. Labi, bet baigais fans laikam nebūšu, varbūt vienīgi pāris dziesmām. Toties tās - līdz kaulam.

Vēl viens muzikāls atklājums ir Coheed and Cambria. Paskatījos dažus video un, kā vairumam šī virziena mūzikas, man tos bez ciniska smaida grūti skatīties, bet piecu progmetālrokmūzikas albumu dziesmu tekstu vienotība zinātniskās fantastikas stāstā jau kā koncepts vien mani sajūsmina. Sīkāk te.

Es neesmu tā īsti izdarījusi visu, ko šodien gribēju, bet galva vairs arī lāga nestrādā. Sēdēju mājās, činīju kaut kādas sen aizmirstas bildes no visādām vasarīgām padarīšanām, un šausmīgi nosalu. Ārā bija 17°C, bet man kaut kā likās muļķīgi augustā slēgt apkuri. Sēdēt augustā mājās ar vilnas zeķēm un kakao arī ir muļķīgi, toties lētāk. Pretīgajam laikam par godu Rimi nopirku gumijniekus. Melnus, bez liekiem pribambasiem, spīguļiem, zīmējumiem un tā. Es jau drīz būtu saņēmusies un iztērējusi šausmīgi lielu naudu par krokšu (tās ir tās pretīgās gumijplastmasīgās dārza čības, ar ko daži [cenzūra] dodas pat uz ielas) ražotajiem gumijas zābakiem. Tie vismaz vienkārši un jaukās, priecīgās krāsās. Labi, ka Rimi bija pa ceļam!

Vispār, man bija Mammas vakars. Tas ir tā kā Mātes diena, bet ne obligāti maijā un ne obligāti visu cauru dienu. Tas ir tā, ka aiziet divatā ar mammu uz kādu labu filmu, aiziet uzēst kūkas, pastaigāt pa humpalām ar vai bez kādas īpašas vajadzības, varbūt arī vienkārši kopā uztaisīt brokastis, pusdienas vai vakariņas diviem vai arī pieciem cilvēkiem. Tādas komunikācijas saliņas divu savās gaitās skrienošu cilvēku ikdienas jūrā. Var izstāstīt visas dienas un nedienas darba/mācību/jebkurā citā sakarā, pasūdzēties, paklačoties, padalīties idejās, plānos un sapņos, tad ir īstais brīdis atzīties kādās bērnības blēņās vai varbūt mazāk senos grēkos. Galvenais, vajag klausīties, runāt un vēlreiz klausīties. Mammas laiks salabo visus mazos ikdienas pārpratumus, klusus aizvainojumus, nesaprašanās. Izlīdzina tās dienas, kad nesatiekamies, pat nesazvanāmies, kaut gan it kā dzīvojam vienā dzīvoklī. Dažreiz to ieplānojam iepriekš, nopērkot kādas teātra, kino vai izstādes biļetes, bet gadās arī kā šodien - sarunājām tikšanos Molā, jo daudz bija jānopērk. Satikāmies un secinājām, ka nav jau spēka pat pēc piena aiziet, jo pa dienu lāga nav ēsts, tāpēc aizsēdējāmies Gan Bei, tiesājot vistiņas ar Indijas riekstiem, pikantas jūrasdzīvnieku zupiņas un suši. Visu, kas dienas piedāvājumā, un grenadīntēju ar augļiem pa virsu! Pēc tam bija spēks aizstiept mājās visu to ēdienu nākamajai nedēļai, un arī visi sakrājušies komunikācijas caurumi aizpildīti (daži pat avansā). Mammu vajag mīlēt. :)

Rīt no rīta mājās no sava eirotripa brauc brālis, tāpēc man tagad jāsaņemas likties uz auss, lai varētu piecelties un pavisam nejauši viņu satikt autoostā. Brāli arī vajag mīlēt. 

Rekur diesmiņa, ko tviterī ieteica Dzintars Rasnačs, nāciet otrdien 20.00 uz Brīvības pieminekli, būs svecīšu ceļš un skaisti!

qwertyuiop[]

Vakar atvilkos no Labas Dabas, un vakars izvērtās brīnišķīgs. Jau sēžot mašīnā, pilnā ar negulējušiem, pohainiem un stipri smieklīgiem svešiem puišiem un pārgurušu brīvprātīgo koordinatori, izdomāju, ka visvairāk man gribas nevis gulēt, nevis nomazgāties (brīvprātīgajiem ir savas privilēģijas, pirms braukšanas biju vēsā dušā), bet gan īstu ēdienu. Vaļā acīm sapņoju par vistu Ķīnas saldskābajā mērcē ar rīsiem un svaigiem dārzeņu salātiem, un vēl lielisku baltvīnu skaistā glāzē. Un es to visu dabūju, un tās laikam ir vienas no jaukākajām vakariņām, ko savā mūžā atceros, jo mēs ar mīļo vēl ilgi un daudz pēc tam runājām, domājām un kopīgi sapņojām par visu, kas svarīgs. Bijām tomēr ļoti veselīgi viens pēc otra sailgojušies, nedēļas nogali pavadot katrs savos jaunajos, savādajos piedzīvojumos. (Varētu domāt, ka festā cilvēki parasti vairāk sajāņojas, kā paliekot Rīgā - maldīgs priekšstats. Toms paziņoja, ka kunga prātā laikam māk spēlēt klavieres, un es daudz atdotu, lai varētu no malas paskatīties, kā tas izskatījās.)

Mana šodienas mūzika (sagatavo jūtūbu, ja interesē):
> Shearwater - Hidden Lakes 
> Steve Morse (Deep Purple) - Contact Lost
> Imants Daksis - Elpo, bērns
> The Connells - '74-'75
> Deer Tick - 20 Miles

 Es cīnos ar bildēm, kuras sakrājušās gan no šīs nedēļas nogales, gan arī jau sensenā miniceļojuma uz Tallinu ar mīļo un tēta uzņēmuma Holivudskaisto praktikantu, un viņa nesmuko, ūsaino IT saidkiku, kuri abi ir no Francijas. Nezinu, no kura gala sākt, moka pēcbrīvdienu slinkums, gribas tikai lasīt Čaka Palanjuka "Lullaby" un varbūt vakarā aizpedāļot uz ezeru papeldēt.Un atrast kādu superlētu lidojumu, jo Tomam netīšām sanāca atvaļinājums augusta beigās un mums VAJAG kaut kur aizbraukt no šitā trakā pīļu dīķa. Kaut vai uz nedēļu.

Te drusku Labas Dabas.

Guļot tajā ābeļdārzā, var mēģināt mazliet sajusties kā pie Vidusjūras olīvkoku birzī.

Septiņos no rīta zirneklim māja applūdusi.

Poētiskais dīķis pie telšu pilsētas, kuru es pagājušogad vispār nepamanīju. Šogad biju ļoti pārsteigta.

Tauta ierodas.  Caur putekļu mākoņiem un drīzu saulrietu.

Jauks aicinājums, kuru pārāk daudzi neizlasīja.

Ak, es taču nevaru tādas lietas nenofotografēt.

Arī tā var runāt aklos randiņus.Uzraksts uz šķūņa (suņa skatuves) ārsienas pie fotoizstādes par Āraišiem.

Dodiet man to bērnu fotografēt!!! (Un sunīti samīļot.)

Moar suņi.

Labu apetīti!

Žēl naudas drusku bija, un vispār bail arī, bet gan jau forši tā palidot.

Rekur man ir jauni draugi, Kārlis un Zane. Viņi laikam ir viens no jaukākajiem pāriem, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Un viņi palīdzēja man nakts vidū uzcelt telti - bez viņiem es būtu vienkārši ielīdusi guļammaisā tāpat zem koka (un diez vai pamostos - jau teltī nejēgā nosalu).

Īsts stārķis.

Satiku avataru.

Trollītis Mumins Ģertrūdes ielas teātra izrādē "Svētceļnieks"

Šotglāze. Turpat.

 Degošs papīrītis. Turpat.

Šo bildi uzņēmu, stāvot rindā pēc ēdiena. Un, par spīti apģērba gabalam, tas bija vīrietis. 

Skaists bērniņš vienkārši.

Te ir kaut kāds festivāla šarms + grācija. Kas tā par meiteni, nezinu.

Man ir vēl traki daudz bilžu, bet tad jau redzēs, kad būs gatavas.