Kad es kaut ko nesaprotu, kad ir grūti, viss ir nepareizi un neviens nesaprot, ko es gribu teikt un kāpēc, man vajag lai Tu atkal paņem mani aiz rokas, aizved uz vannasistabu un aizver durvis, lai ir pilnīga, absolūta tumsa. Man vajag, lai mani apskauj, nosauc par skaistu, mīļu un lielisku, un man nav vairs jāutraucas par to, ka Zeme griežas, ārā ir auksts un slapjš un es nemāku izstāstīt, kā jūtos. Man gribas, lai Tu skūpsti man rokas, ieelpo manus matus un apsoli vienmēr būt blakus.
Citādi es nelieku ar sevi galā, man ir par daudz lietu apkārt, par daudz cilvēkiem no manis vajag un nekā nevajag reizē. Par daudz cilvēkiem šķiet, ka viņu viedokļi ir pareizāki vai man ir svarīgi. Man nekas nav svarīgi, ja es neesmu mierā ar sevi. Un šobrīd es neesmu, tāpēc pasaule var iet bojā.
1 komentārs:
Anna, Tu esi tik skaists cilvēks.
Ta dvesele.. vina lido. Bet ir dienas, un es zinu so sajutu, kad tai samirkusi sparni, un ta vien gribas, lai kāds tos izzave un sasilda.
Man prieks, ka esmu iepazinusies ar Tevi. Patiesi prieks.
Ar skatu nakotne un cerību, ka pumpurs turpinās attistities un plaukt..
a.
Ierakstīt komentāru