Iekšējās harmonijas un normālas ķermeņa temperatūras atgūšanas nolūkos gandrīz divas dienas sēdēju mājās, lasīju obligāto literatūru, skatījos muļķības un iedvesmas internetā. Biju diezgan nesociāla. Atkopos un atkal daļēji adaptējos straujajā, skaļajā un agresīvajā cilvēku pasaulē. Rudens (un ziemas) tumsa jau karājas pāri visam notiekošajam, tāpēc arvien mazāk gribas vispār kaut ko darīt. Glābties grāmatās, filmās un izrādēs, kur nav jādomā par sevi.
Tā ir katru gadu, bez izņēmumiem, tāpēc pašas domas, sajūtas un garastāvokļi (pārsvarā mīnusa zvaigznājā) mani vairs nepārsteidz. Žēl tikai, ka uz šo skumjo laiku nevaru pilnīgi izvairīties no jebkādas negribētas komunikācijas, liekas sabiedrisku vietu apmeklēšanas un tamlīdzīgām vienkāršām lietām, kas parasti nesagādā nekādas problēmas, bet manā pēdējo dienu stāvoklī ir diezgan mokošas. Ja man uz pieres būtu rakstīts "neņemiet vērā manas garastāvokļa maiņas, tas ir pārejoši un nav ļauni domāts", dzīve noteikti būtu vieglāka arī apkārtējiem. Diemžēl visvairāk daru pāri Tomam, bet viņš arī visvairāk ir pieradis un vislabāk saprot.
Mans dzīvesprieks mazliet atgriezīsies ap oktobra/novembra miju, tad varbūt uzpeldēs ap Ziemassvētkiem (nevar taču skumt, ja ir jāēd), un tad janvāra beigās sāks mocīt ilgas pēc pavasara, kas vilksies... nu, līdz pavasarim. Neesmu vēl atradusi universālu metodi, kā šos garos, tumšos mēnešus padarīt paciešamākus. Pat iemīlēšanās nepalīdz (jau n-to gadu no vietas pārliecinos, ka nekādi taureņi vēderā mani nepasargā no tās visaptverošās tumsas aiz loga), bet ēdiens ilgtermiņā dod tikai taukus. Pumpēju sevī kakao, velku klēpī kaķi, kūņojos segās un bastoju lekcijas, šņaucu degunu, klausos skaistu mūziku un kombinēju vēl citus neilgas iedarbības līdzekļus, lai kaut kā pārlaistu ziemu. Vajadzēja, nu vajadzēja piedzimt par lāci. Vai vismaz ezi.
Dziedējoša mūzika tādiem dvēseles stāvokļiem kā manējais tagad:
Mumford & Sons - Home (!!!)
The National - Gospel
Simon and Garfunkel - The Boxer
The Blanks - Hey Ya!
Michael Nyman - The Heart Asks Pleasure First
Sīpoli - Dvēselīte
Steve Morse - Contact Lost (šī varētu pretendēt uz titulu "Skumjākā dziesma pasaulē", turklāt bez teksta)
Zucchero - Wonderful Life
Ludovico Einaudi - Oltremare
Matthew L. Fisher - Nature
Starp citu, es pēdējā laikā aizraujos ar instrumentālu mūziku. Nav teksta - nav arī uzspiestas idejas, par ko ir dziesma, kas jājūt un jādomā. Turklāt, ja autors var mani novest līdz asarām ar klavierēm vien, visu cieņu. (Labi, dažiem nevajag pat klavieres, bet es te par mūziku tagad...)
Jebkura veida ieteikumi šajā virzienā (un mūzikā vispār) tiks pieņemti ar pateicību.
Āķis lūpā
Ticu reitterapijai. Ticu meža, smaržu, krāsu, klusuma ārstējošam spēkam. Nav tā, ka iepriekš neticēju, bet vakar uz savas ādas varen' iedarbīgi pārbaudīju. Redzēju vāveri, jenotsuņus, mežacūkas, vilksuņus, lāčus, lapsas, stirnas, lūsi, ūpjus un pūces, un pa gabaliņu arī aļņus. Brēca sīļi un lidinājās kraukļi. Čabēja lapas, zirgi vicināja astes un elpoja, elpoja... Viss mežs elpoja kopā, vienā ritmā.
Tā dāvana mammai vārda dienā izvērtās par dāvanu sev pašai.
Tā dāvana mammai vārda dienā izvērtās par dāvanu sev pašai.
mizantropija un citi zvēri
Ak, es, hormonālais skuķis!
Pēdējās pāris dienas raudiens nāk par pilnīgi jebko. T.i., vēl vairāk kā parasti. Piemēram, vairumā gadījumu es mierinu sevi ar domu, ka ir ļaudis, kas nekad nesapratīs atšķirību starp "maut" un "dziedāt", lai kādus piemērus viņiem karinātu deguna priekšā. Šodien publiska piezīme manā virzienā, turklāt bez iespējas aizstāvēties, bija pārāka par manu veselo saprātu (labi zinu, ka jēgas skaidrot un pārdzīvot nav nekādas). Gāju pa ielu un pinkšķēju. Labi, ka tumšs un līst.
Vispārējam noskaņojumam "palīdzēja" arī manā priekšā uz zemes nosviests izsmēķis. Vainīgais - tīri pieklājīga paskata vīrietis - uz manu piezīmi, ka viņam izkrita, izlikās, ka viss ir baigi normāli. Nemaz nejutās sakaunējies, ka stiept mājās vairākus kilogramus ar rijamo viņam ir spēks, bet aiznest benāru dažus metrus līdz miskastei - nē. Nemaz nerunāsim par smirdoņu. Kādu laiku no manas pususes sekos īpaši nikna attieksme pret nedraudzīgiem, egoistiskiem smēķētājiem, kuri savas smakas un atkritumus izgāzīs publiskajā telpā manā apkātnē. (Protams, protams, viss bija drusku citādi, kad es pati smēķēju. Taisnības labad jāsaka, ka sevišķi neatceros no savas puses tīšu riebīgu rīcību, bet jebkuru izarīto noteikti atzīstu un nožēloju. Un, galu galā, es taču labojos. No tā man arī tas īpašais pretīgums, jo pēc atmešanas cigarešu dūmi ož vēl briesmīgāk kā vienkāršam nesmēķētājam. Arī pēc nepilniem 4 gadiem - vairs nepierod. Pēkšņās uzpīpēt-gribēšanas nervu lēkmes ātri pāriet, jo dūmi gan iekšā, gan ārā ir manam organismam tā kā par daudz.)
Pēdējo dienu atziņām pievienojas kāda pavisam skarba. Nevienu neinteresē tava dzīve. Tava, mana, Jānīša, Ilzītes, Vlaģika... Vienīgais, kuru reāli interesē tava dzīve, esi tu pats. Pārējos - tikai tik daudz, cik tas dod kādu labumu viņiem pašiem. (Un vēl tādiem labākajiem draugiem/draudzenēm, kā Harijā Poterā.) Vērtīga mācība ceļā uz pašpietiekamību. Varbūt tas neliktos tik dramatiski, ja man kā kārtīgai meitenei būtu persona, ko dēvēt par labāko draudzeni. Laiku pa laikam pieķeru sevi tādā kā vientulībā. Man ir puisis un labākais draugs vienā personā (katram tādu laimi), bet viņš tomēr ir puisis, un mums mēdz arī atšķirties no dzimuma neatkarīgas intereses. Kam es atrādīšu savu neseno atgriešanās-pie-filmiņfoto eksperimentu, kur dzirdēšu viedokli matu krāsas jautājumos, muļķīgu strīdu reizē paraudāšu uz pleca un paprasīšu nekam nederīgu, bet tomēr sirdi sildošu attiecību padomu? Vai es to visu izgāzīšu pār to kursabiedreni, kurai todien gadās sēdēt blakus? Skat. atziņu par to, kurus cilvēkus un kāpēc interesē mūsu dzīves. Ir jau vēl tās jaukās dāmas, kuras vienmēr prieks satikt, bet randiņi tiek sarunāti apmēram reizi 3-6 mēnešos. Ir opcija katru reizi čīkstēt citai. Bet tad ir risks izbesīt vairākiem cilvēkiem vienlaikus - pretējs rezultāts vēlamajam.
Toms vienreiz pa jokam teica: "Zvani krīzes centram." Pamatskolā (un arī vidusskolā, ja godīgi) mēs smējāmies par ideju, ka tu zvani no taksofona kaut kādiem svešiem cilvēkiem un sūdzies, kā tev neiet. Tagad... Dzīvot jau var, nav miriens (vienmēr jau paliek mamma). Bet smiekli īpaši nenāk. Varētu ielikt sludinājumu: "meklēju sirdsdraudzeni kā filmās".
Manas mizantropijas un raudulības lēkmes parasti diezgan ātri pāriet. Jācer, šī mani nemocīs līdz nākamajam pavasarim. Negribētu visu ziemu justies tā, kā koks bildē.
Pēdējās pāris dienas raudiens nāk par pilnīgi jebko. T.i., vēl vairāk kā parasti. Piemēram, vairumā gadījumu es mierinu sevi ar domu, ka ir ļaudis, kas nekad nesapratīs atšķirību starp "maut" un "dziedāt", lai kādus piemērus viņiem karinātu deguna priekšā. Šodien publiska piezīme manā virzienā, turklāt bez iespējas aizstāvēties, bija pārāka par manu veselo saprātu (labi zinu, ka jēgas skaidrot un pārdzīvot nav nekādas). Gāju pa ielu un pinkšķēju. Labi, ka tumšs un līst.
Vispārējam noskaņojumam "palīdzēja" arī manā priekšā uz zemes nosviests izsmēķis. Vainīgais - tīri pieklājīga paskata vīrietis - uz manu piezīmi, ka viņam izkrita, izlikās, ka viss ir baigi normāli. Nemaz nejutās sakaunējies, ka stiept mājās vairākus kilogramus ar rijamo viņam ir spēks, bet aiznest benāru dažus metrus līdz miskastei - nē. Nemaz nerunāsim par smirdoņu. Kādu laiku no manas pususes sekos īpaši nikna attieksme pret nedraudzīgiem, egoistiskiem smēķētājiem, kuri savas smakas un atkritumus izgāzīs publiskajā telpā manā apkātnē. (Protams, protams, viss bija drusku citādi, kad es pati smēķēju. Taisnības labad jāsaka, ka sevišķi neatceros no savas puses tīšu riebīgu rīcību, bet jebkuru izarīto noteikti atzīstu un nožēloju. Un, galu galā, es taču labojos. No tā man arī tas īpašais pretīgums, jo pēc atmešanas cigarešu dūmi ož vēl briesmīgāk kā vienkāršam nesmēķētājam. Arī pēc nepilniem 4 gadiem - vairs nepierod. Pēkšņās uzpīpēt-gribēšanas nervu lēkmes ātri pāriet, jo dūmi gan iekšā, gan ārā ir manam organismam tā kā par daudz.)
Pēdējo dienu atziņām pievienojas kāda pavisam skarba. Nevienu neinteresē tava dzīve. Tava, mana, Jānīša, Ilzītes, Vlaģika... Vienīgais, kuru reāli interesē tava dzīve, esi tu pats. Pārējos - tikai tik daudz, cik tas dod kādu labumu viņiem pašiem. (Un vēl tādiem labākajiem draugiem/draudzenēm, kā Harijā Poterā.) Vērtīga mācība ceļā uz pašpietiekamību. Varbūt tas neliktos tik dramatiski, ja man kā kārtīgai meitenei būtu persona, ko dēvēt par labāko draudzeni. Laiku pa laikam pieķeru sevi tādā kā vientulībā. Man ir puisis un labākais draugs vienā personā (katram tādu laimi), bet viņš tomēr ir puisis, un mums mēdz arī atšķirties no dzimuma neatkarīgas intereses. Kam es atrādīšu savu neseno atgriešanās-pie-filmiņfoto eksperimentu, kur dzirdēšu viedokli matu krāsas jautājumos, muļķīgu strīdu reizē paraudāšu uz pleca un paprasīšu nekam nederīgu, bet tomēr sirdi sildošu attiecību padomu? Vai es to visu izgāzīšu pār to kursabiedreni, kurai todien gadās sēdēt blakus? Skat. atziņu par to, kurus cilvēkus un kāpēc interesē mūsu dzīves. Ir jau vēl tās jaukās dāmas, kuras vienmēr prieks satikt, bet randiņi tiek sarunāti apmēram reizi 3-6 mēnešos. Ir opcija katru reizi čīkstēt citai. Bet tad ir risks izbesīt vairākiem cilvēkiem vienlaikus - pretējs rezultāts vēlamajam.
Toms vienreiz pa jokam teica: "Zvani krīzes centram." Pamatskolā (un arī vidusskolā, ja godīgi) mēs smējāmies par ideju, ka tu zvani no taksofona kaut kādiem svešiem cilvēkiem un sūdzies, kā tev neiet. Tagad... Dzīvot jau var, nav miriens (vienmēr jau paliek mamma). Bet smiekli īpaši nenāk. Varētu ielikt sludinājumu: "meklēju sirdsdraudzeni kā filmās".
Manas mizantropijas un raudulības lēkmes parasti diezgan ātri pāriet. Jācer, šī mani nemocīs līdz nākamajam pavasarim. Negribētu visu ziemu justies tā, kā koks bildē.
Ne sevišķi daiļrunīga un iedvesmota, bet kopumā priecīga atmiņu (foto)atskaite
Satinusies siltās drēbēs, iekūņojusies starp šallēm un kāju sausumu noglabājusi gumijas zābakos, biju purvā-mežā. Ķemeru dabas taka izrādījās novākta (tikai brīdinājuma zīmes izliktas tik neērtās vietās, ka tās pamanījām jau atpakaļceļā - izrādās, viss bija rakstīts uz plakātiem ~2,5m augstumā paralēli taciņai), tāpēc gājām staigāt turpat blakus pa mežiņu un pēc tam pie Ķemeru sanatorijas esošo mazo dabas taku un parku. Rudens smaržas, krāsas un gaismas labi. Priecīga kompānija un apkārt šiverējoši citu staigātāju suņi, galīgi apreibuši no krāšņajām smaržu gammām. Dzirdējām un redzējām dzeņus, klausījāmies vēl citus putnus, skatījāmies, kur likt kāju, lai neiekristu kādā satrunējušo dēļu spraugā, un pēcpusdienā nokļuvām mājās patīkami saguruši.
Jābrauc/jāiet elpot un ķert sauli, kamēr šīs ekstras vēl dod bez pārlieku briesmīga aukstuma piedevām. Ziemā pastaigāties nemaz vairs negribēsies. Bet Toms mani tikko mierināja, ka ziemai ir arī plusi - ēdīsim mandarīnus.
Jābrauc/jāiet elpot un ķert sauli, kamēr šīs ekstras vēl dod bez pārlieku briesmīga aukstuma piedevām. Ziemā pastaigāties nemaz vairs negribēsies. Bet Toms mani tikko mierināja, ka ziemai ir arī plusi - ēdīsim mandarīnus.
Abonēt:
Ziņas (Atom)