Pēdējās pāris dienas raudiens nāk par pilnīgi jebko. T.i., vēl vairāk kā parasti. Piemēram, vairumā gadījumu es mierinu sevi ar domu, ka ir ļaudis, kas nekad nesapratīs atšķirību starp "maut" un "dziedāt", lai kādus piemērus viņiem karinātu deguna priekšā. Šodien publiska piezīme manā virzienā, turklāt bez iespējas aizstāvēties, bija pārāka par manu veselo saprātu (labi zinu, ka jēgas skaidrot un pārdzīvot nav nekādas). Gāju pa ielu un pinkšķēju. Labi, ka tumšs un līst.
Vispārējam noskaņojumam "palīdzēja" arī manā priekšā uz zemes nosviests izsmēķis. Vainīgais - tīri pieklājīga paskata vīrietis - uz manu piezīmi, ka viņam izkrita, izlikās, ka viss ir baigi normāli. Nemaz nejutās sakaunējies, ka stiept mājās vairākus kilogramus ar rijamo viņam ir spēks, bet aiznest benāru dažus metrus līdz miskastei - nē. Nemaz nerunāsim par smirdoņu. Kādu laiku no manas pususes sekos īpaši nikna attieksme pret nedraudzīgiem, egoistiskiem smēķētājiem, kuri savas smakas un atkritumus izgāzīs publiskajā telpā manā apkātnē. (Protams, protams, viss bija drusku citādi, kad es pati smēķēju. Taisnības labad jāsaka, ka sevišķi neatceros no savas puses tīšu riebīgu rīcību, bet jebkuru izarīto noteikti atzīstu un nožēloju. Un, galu galā, es taču labojos. No tā man arī tas īpašais pretīgums, jo pēc atmešanas cigarešu dūmi ož vēl briesmīgāk kā vienkāršam nesmēķētājam. Arī pēc nepilniem 4 gadiem - vairs nepierod. Pēkšņās uzpīpēt-gribēšanas nervu lēkmes ātri pāriet, jo dūmi gan iekšā, gan ārā ir manam organismam tā kā par daudz.)
Pēdējo dienu atziņām pievienojas kāda pavisam skarba. Nevienu neinteresē tava dzīve. Tava, mana, Jānīša, Ilzītes, Vlaģika... Vienīgais, kuru reāli interesē tava dzīve, esi tu pats. Pārējos - tikai tik daudz, cik tas dod kādu labumu viņiem pašiem. (Un vēl tādiem labākajiem draugiem/draudzenēm, kā Harijā Poterā.) Vērtīga mācība ceļā uz pašpietiekamību. Varbūt tas neliktos tik dramatiski, ja man kā kārtīgai meitenei būtu persona, ko dēvēt par labāko draudzeni. Laiku pa laikam pieķeru sevi tādā kā vientulībā. Man ir puisis un labākais draugs vienā personā (katram tādu laimi), bet viņš tomēr ir puisis, un mums mēdz arī atšķirties no dzimuma neatkarīgas intereses. Kam es atrādīšu savu neseno atgriešanās-pie-filmiņfoto eksperimentu, kur dzirdēšu viedokli matu krāsas jautājumos, muļķīgu strīdu reizē paraudāšu uz pleca un paprasīšu nekam nederīgu, bet tomēr sirdi sildošu attiecību padomu? Vai es to visu izgāzīšu pār to kursabiedreni, kurai todien gadās sēdēt blakus? Skat. atziņu par to, kurus cilvēkus un kāpēc interesē mūsu dzīves. Ir jau vēl tās jaukās dāmas, kuras vienmēr prieks satikt, bet randiņi tiek sarunāti apmēram reizi 3-6 mēnešos. Ir opcija katru reizi čīkstēt citai. Bet tad ir risks izbesīt vairākiem cilvēkiem vienlaikus - pretējs rezultāts vēlamajam.
Toms vienreiz pa jokam teica: "Zvani krīzes centram." Pamatskolā (un arī vidusskolā, ja godīgi) mēs smējāmies par ideju, ka tu zvani no taksofona kaut kādiem svešiem cilvēkiem un sūdzies, kā tev neiet. Tagad... Dzīvot jau var, nav miriens (vienmēr jau paliek mamma). Bet smiekli īpaši nenāk. Varētu ielikt sludinājumu: "meklēju sirdsdraudzeni kā filmās".
Manas mizantropijas un raudulības lēkmes parasti diezgan ātri pāriet. Jācer, šī mani nemocīs līdz nākamajam pavasarim. Negribētu visu ziemu justies tā, kā koks bildē.
2 komentāri:
Ja Tu domāsi, ka nevienam neinteresē Tava dzīve, tad drīz to arī panāksi.
Jo interesē. Vien citus tā nevar interesēt visu laiku, kā Tevi. Tāpat kā ir intereses par teātri, grāmatām un dzīvniekiem, tā ir interese par draugiem, tā uzrodas, ir iedvesma, citreiz noplok, bet nekad jau neizgaist. Ir tak tā, ka katram no mums kādi aizņemtie dzīves posmi.
Bet interesē un izmēz to negatīvismu (:
Bučas no vientuļnieku salas!
P.S. Ja Toms nebūtu Tavs labākais draugs, nekas Jums nemaz nesanāktu. Puisim visu pirms ir jabūt draugam un tikai tad - mīļotajam. (:
Protams, protams, pašsuģestija. Es zinu. Bet man vairāk gribas iemācīties mācēt būt vienai. Kad mācēšu būt ar sevi, varēšu mācīties būt ar citiem.
Bet paldies. :)
Ierakstīt komentāru