Ne sevišķi daiļrunīga un iedvesmota, bet kopumā priecīga atmiņu (foto)atskaite

Satinusies siltās drēbēs, iekūņojusies starp šallēm un kāju sausumu noglabājusi gumijas zābakos, biju purvā-mežā. Ķemeru dabas taka izrādījās novākta (tikai brīdinājuma zīmes izliktas tik neērtās vietās, ka tās pamanījām jau atpakaļceļā - izrādās, viss bija rakstīts uz plakātiem ~2,5m augstumā paralēli taciņai), tāpēc gājām staigāt turpat blakus pa mežiņu un pēc tam pie Ķemeru sanatorijas esošo mazo dabas taku un parku. Rudens smaržas, krāsas un gaismas labi. Priecīga kompānija un apkārt šiverējoši citu staigātāju suņi, galīgi apreibuši no krāšņajām smaržu gammām. Dzirdējām un redzējām dzeņus, klausījāmies vēl citus putnus, skatījāmies, kur likt kāju, lai neiekristu kādā satrunējušo dēļu spraugā, un pēcpusdienā nokļuvām mājās patīkami saguruši.

Jābrauc/jāiet elpot un ķert sauli, kamēr šīs ekstras vēl dod bez pārlieku briesmīga aukstuma piedevām. Ziemā pastaigāties nemaz vairs negribēsies. Bet Toms mani tikko mierināja, ka ziemai ir arī plusi - ēdīsim mandarīnus.