Carry That Weight

Iekšējās harmonijas un normālas ķermeņa temperatūras atgūšanas nolūkos gandrīz divas dienas sēdēju mājās, lasīju obligāto literatūru, skatījos muļķības un iedvesmas internetā. Biju diezgan nesociāla. Atkopos un atkal daļēji adaptējos straujajā, skaļajā un agresīvajā cilvēku pasaulē. Rudens (un ziemas) tumsa jau karājas pāri visam notiekošajam, tāpēc arvien mazāk gribas vispār kaut ko darīt. Glābties grāmatās, filmās un izrādēs, kur nav jādomā par sevi.

Tā ir katru gadu, bez izņēmumiem, tāpēc pašas domas, sajūtas un garastāvokļi (pārsvarā mīnusa zvaigznājā) mani vairs nepārsteidz. Žēl tikai, ka uz šo skumjo laiku nevaru pilnīgi izvairīties no jebkādas negribētas komunikācijas, liekas sabiedrisku vietu apmeklēšanas un tamlīdzīgām vienkāršām lietām, kas parasti nesagādā nekādas problēmas, bet manā pēdējo dienu stāvoklī ir diezgan mokošas. Ja man uz pieres būtu rakstīts "neņemiet vērā manas garastāvokļa maiņas, tas ir pārejoši un nav ļauni domāts", dzīve noteikti būtu vieglāka arī apkārtējiem. Diemžēl visvairāk daru pāri Tomam, bet viņš arī visvairāk ir pieradis un vislabāk saprot.

Mans dzīvesprieks mazliet atgriezīsies ap oktobra/novembra miju, tad varbūt uzpeldēs ap Ziemassvētkiem (nevar taču skumt, ja ir jāēd), un tad janvāra beigās sāks mocīt ilgas pēc pavasara, kas vilksies... nu, līdz pavasarim. Neesmu vēl atradusi universālu metodi, kā šos garos, tumšos mēnešus padarīt paciešamākus. Pat iemīlēšanās nepalīdz (jau n-to gadu no vietas pārliecinos, ka nekādi taureņi vēderā mani nepasargā no tās visaptverošās tumsas aiz loga), bet ēdiens ilgtermiņā dod tikai taukus. Pumpēju sevī kakao, velku klēpī kaķi, kūņojos segās un bastoju lekcijas, šņaucu degunu, klausos skaistu mūziku un kombinēju vēl citus neilgas iedarbības līdzekļus, lai kaut kā pārlaistu ziemu. Vajadzēja, nu vajadzēja piedzimt par lāci. Vai vismaz ezi.

Dziedējoša mūzika tādiem dvēseles stāvokļiem kā manējais tagad:
Mumford & Sons - Home (!!!)
The National - Gospel
Simon and Garfunkel - The Boxer
The Blanks - Hey Ya!
Michael Nyman - The Heart Asks Pleasure First
Sīpoli - Dvēselīte
Steve Morse - Contact Lost (šī varētu pretendēt uz titulu "Skumjākā dziesma pasaulē", turklāt bez teksta)
Zucchero - Wonderful Life
Ludovico Einaudi - Oltremare
Matthew L. Fisher - Nature

Starp citu, es pēdējā laikā aizraujos ar instrumentālu mūziku. Nav teksta - nav arī uzspiestas idejas, par ko ir dziesma, kas jājūt un jādomā. Turklāt, ja autors var mani novest līdz asarām ar klavierēm vien, visu cieņu. (Labi, dažiem nevajag pat klavieres, bet es te par mūziku tagad...)
Jebkura veida ieteikumi šajā virzienā (un mūzikā vispār) tiks pieņemti ar pateicību.