šļūciens pa spirāli uz leju
Es esmu tepat, tikai dziļāk. Tāda pati, bet cita.
Mēģinu saprast, tieši cik traki ir, bet man liekas, kad cilvēki saprot, ko viņi dara, tas izskatās citādi nekā šitais.
nederīgums
Tā sajūta, ka es tā īsti neko neprotu, un laikam arī negribu prast, ja jau neesmu tam saņēmusies vēl. Kārtējā akadēmiskā krīze, vairāk neizdarītu darbu kā jebkad agrāk, bet es to visu nostumju malā kā nevajadzīgu. Negribētos sarūgtināt vecākus, ka esmu par slinku, lai uzrakstītu dažus darbus. Izdarāms jau tas ir, citi taču tiek galā. Es tik tāda, neieinteresēta.
Iepazīšanās
Mīliet, cieniet un uz ielas atpazīstiet - tā ir Gundega, viņa ir piecas dienas veca:
.jpg)
.jpg)
.jpg) |
| Mūsu pirmā kopbilde Kritiskajā masā. |
Polica
Mūzika ar:
* diviem buņģieriem;
* vienu basu;
* nulli ģitāristu;
* vienu balsi;
* daudziem efektiem;
* dabiņu;
* mākslīgiem dūmiem;
* seksu.
(Ir arī video bez seksa, bet mūsdienās jau ar to uzmanību nepiesaistīt...)
* diviem buņģieriem;
* vienu basu;
* nulli ģitāristu;
* vienu balsi;
* daudziem efektiem;
* dabiņu;
* mākslīgiem dūmiem;
* seksu.
(Ir arī video bez seksa, bet mūsdienās jau ar to uzmanību nepiesaistīt...)
netīšām pavasaris
Nejauši atradu melnrakstu ar dažām jaunās apkārtnes pavasara bildēm. Kādu mēnesi vēlāk tās beidzot tiek jauši publicētas. Labāk vēlu...
Gaiss.
Apsveru domu vispār atteikties no rakstīšanas te. Tāds slinkums, pirksti sametas, vārdi vairs nevirknējas lāga. Ne pa īstam. Bildes arī man tādas slinkas. Viss nonāk te vienīgi brīžos, kad neko negribas darīt. Būtībā, šo var mierīgi pārsaukt par manu prokrastinācijas protokolu.
Bildes liecina, ka atklājām stopēšanas sezonu, vēlreiz noprovējāk dīvānsērfošanu un bijām smukā Lietuvā ar Tomu. Galvenais iespaids - tur ir vārnas un krauķi! DAUDZ! Un kur Rīgā un pie-Rīgā ir kaut viens koku puduris ar 5-7 ligzdām katrā kokā? Nav. Visi noslēpušies aiz Lietuvas robežas.
Kauņas zoodārzs varētu būt viena no skumjākajām vietām, kur man nācies būt. Ne rakstu galiņa angliski, pusi zvēru tā arī neatradām, bet tie skaistie, kurus tomēr atradām, vada savas dienas niecīgos aplociņos. Būtu uzņēmība, iemācītos lietuviešu valodu, pazubrītos menedžmentu, pedagoģiju un vēl šo to, ietu uzlikt tai būdai jumtu. Varbūt kādreiz.
Bildes liecina, ka atklājām stopēšanas sezonu, vēlreiz noprovējāk dīvānsērfošanu un bijām smukā Lietuvā ar Tomu. Galvenais iespaids - tur ir vārnas un krauķi! DAUDZ! Un kur Rīgā un pie-Rīgā ir kaut viens koku puduris ar 5-7 ligzdām katrā kokā? Nav. Visi noslēpušies aiz Lietuvas robežas.
Kauņas zoodārzs varētu būt viena no skumjākajām vietām, kur man nācies būt. Ne rakstu galiņa angliski, pusi zvēru tā arī neatradām, bet tie skaistie, kurus tomēr atradām, vada savas dienas niecīgos aplociņos. Būtu uzņēmība, iemācītos lietuviešu valodu, pazubrītos menedžmentu, pedagoģiju un vēl šo to, ietu uzlikt tai būdai jumtu. Varbūt kādreiz.
miega pilnas acis
Pēc tik darbīgas un produktīvas nedēļas nogales esmu mazs, noguris Snifs un negribu iet uz skolu. Negribu un neiešu. Jo tiešām ir traki grūti koncentrēties uz tik daudzām lielām lietām vienlaikus. To laikam sauc par būšanu pieaugušam, un es tam vēl neesmu gatava. Sākšu mēģināt no rītdienas, aizejot uz visām lekcijām, bet šodien...
kafijas pauze
Es spēju vienlaikus koncentrēties tikai uz vienu lielu uzdevumu. Tāpēc skolas darbiem galīgi par labu nenāk tas, ka mēs atradām dzīvokli!!! *Khm, atgūstu normālu sirds ritmu* Vārdu sakot, man galvā ir vannas krāsa, grīdas špaktele un krāsa, jauna gulta, alus glāzes, spoguļi, smukas (un vienādas!) krūzes un tādas lietas, nevis 16. aprīlī nododams kursa darbs. Bet ir tik labi!
Vakar redzēju dokumentālo filmu Absolute Wilson par diezgan īpatnēju teātra režisoru Robertu Vilsonu (neslinko, pagūglē), un tagad man galva ir pilna ar tāāāādām idejām un iedvesmām, ka man vajadzētu veselu blokmāju savā īpašumā, lai izpaustos! Bet pagaidām iztikšu ar īrētu dzīvoklīti un izpaudīšos pavisam mēreni, lai nepārbiedētu īpašnieci (tipiska tante vulgaris ar attiecīgu izpratni par gaumīgu dzīvokli). Sākumam esmu apņēmusies nopirkt spoguļgabaliņus (iedomājies tādus, no kā diskobumbas taisa, tikai lielākus) - man neiziet no galvas viens kadrs no tās filmas, un ir sajaucies arī ar vienu citu kadru no Skins 5. sezonas beigām. Un gribas vasaru, lai netraucē džemperi un šalles, man ir miljons ideju krellēm.
Manis pēc ziema varētu beigties šodien pat, esmu izbaudījusi šī gadalaika piedāvāto. Mēs ar Tomu uzcēlām lielu (~2m garu)sniega sievu, viņa dažas dienas pastāvēja, tad salīka, tad dekapitējās (atkusnis lika viņai zaudēt galvu), un tagad par mūsu divu stundu darbu tajā vēlajā vakarā liecina vien izcilnis pagalma sniedziņā. Vienu reizi sezonā arī iemetu Tomam ar sniega piku (mēģināju vairākas reizes, bet trāpīju tikai vienu), gana izslidojos uz Maskačkas grumbuļainajām spoguļietvēm, pa savas istabas logu apmainījos neveikliem smaidiem ar puisi, kas uz tuvu esošās pretējās mājas jumta tīrīja sniegu... Par garlaicību nesūdzos nemaz.
Vakar redzēju dokumentālo filmu Absolute Wilson par diezgan īpatnēju teātra režisoru Robertu Vilsonu (neslinko, pagūglē), un tagad man galva ir pilna ar tāāāādām idejām un iedvesmām, ka man vajadzētu veselu blokmāju savā īpašumā, lai izpaustos! Bet pagaidām iztikšu ar īrētu dzīvoklīti un izpaudīšos pavisam mēreni, lai nepārbiedētu īpašnieci (tipiska tante vulgaris ar attiecīgu izpratni par gaumīgu dzīvokli). Sākumam esmu apņēmusies nopirkt spoguļgabaliņus (iedomājies tādus, no kā diskobumbas taisa, tikai lielākus) - man neiziet no galvas viens kadrs no tās filmas, un ir sajaucies arī ar vienu citu kadru no Skins 5. sezonas beigām. Un gribas vasaru, lai netraucē džemperi un šalles, man ir miljons ideju krellēm.
Manis pēc ziema varētu beigties šodien pat, esmu izbaudījusi šī gadalaika piedāvāto. Mēs ar Tomu uzcēlām lielu (~2m garu)sniega sievu, viņa dažas dienas pastāvēja, tad salīka, tad dekapitējās (atkusnis lika viņai zaudēt galvu), un tagad par mūsu divu stundu darbu tajā vēlajā vakarā liecina vien izcilnis pagalma sniedziņā. Vienu reizi sezonā arī iemetu Tomam ar sniega piku (mēģināju vairākas reizes, bet trāpīju tikai vienu), gana izslidojos uz Maskačkas grumbuļainajām spoguļietvēm, pa savas istabas logu apmainījos neveikliem smaidiem ar puisi, kas uz tuvu esošās pretējās mājas jumta tīrīja sniegu... Par garlaicību nesūdzos nemaz.
 |
| Mūsu lielā, cēlā sniega dāma. |
 |
| Un šeit tas, kas no viņas palika pāri. |
 |
| Minētais sniegtīrītājs. Vairs nesmaida, atkal strādā. |
 |
| Un par pavasari liecina mūsu egle. Jā, mājās joprojām ir egle. Jā, no Ziemassvētkiem. Nē, vairs nav izrotāta un nav arī nobirusi / nokurināta / atstāta pie miskastes. Jo viņa dzīvo |
zils un sarkans
Man patīk mana matu krāsa, ir pareizajā spilgtumā. Bet nesen ienāca prātā, ka varētu zilus... Un tagad es cīnos ar sevi, jo labi zinu, ka man galīgi nevajag zilus, bet varētu taču... Man liekas, ar zaļām acīm lāga neiet kopā. Un sejas āda arī droši vien neizskatās veselīgāka tādā "rāmī".
Lai kaut kā tomēr izklaidētos bez matu neatgriezeniskas sabojāšanas, uztaisīju eksperimentu "ja man būtu īsi mati". Secinājums - nemaz nav tik traki, kādu mēnesi būtu forši, bet pēc tam gribētos atpakaļ garos. Tāpēc izņemu sprādzīti, sabužinos, saķemmējos un turpinu domāt, ko lai izdara ar sen apnikušu frizūru. Galu galā, nekādu īpašu izmaiņu griezumā nav bijis kopš 11 gadu vecuma. Un tas ir ļoti ilgi.
Bet zilo krāsu atstāšu sapnīšiem. Baidos, ka šie nebūs mani mati nekad, lai cik skaisti.
(Zilo matu bildes no internetiem - ja kādam dikti vajag avotus, var meklēt manā sirsniņā.)
Lai kaut kā tomēr izklaidētos bez matu neatgriezeniskas sabojāšanas, uztaisīju eksperimentu "ja man būtu īsi mati". Secinājums - nemaz nav tik traki, kādu mēnesi būtu forši, bet pēc tam gribētos atpakaļ garos. Tāpēc izņemu sprādzīti, sabužinos, saķemmējos un turpinu domāt, ko lai izdara ar sen apnikušu frizūru. Galu galā, nekādu īpašu izmaiņu griezumā nav bijis kopš 11 gadu vecuma. Un tas ir ļoti ilgi.
Bet zilo krāsu atstāšu sapnīšiem. Baidos, ka šie nebūs mani mati nekad, lai cik skaisti.
(Zilo matu bildes no internetiem - ja kādam dikti vajag avotus, var meklēt manā sirsniņā.)
pilnmēness
mēs tagad nerunāsim
mēs tagad neelposim
mēs lielajam sāļajam ūdenim
aizmigt un aizsalt dosim
bez lielām dziesmām
žigli tik tikko vāri
saskatīsimies un pārtecēsim
tai nelaimei pāri
kamēr nav vēju
kamēr vēl pasaule klusē
mēs mazi susuriņi
paķiķināsim tajā pusē
/Knuts Skujenieks
vispārākā pakāpe
Šodienas temperatūra ir ārpus manas tolerances. Knapi tiku mājās - no tramvaja skriešus, lai glābtu grūtāk apsildāmās ķermeņa daļas (roku un kāju pirksti, seja utml.) no neatgriezeniskiem bojājumiem. Un es biju ļoti, ļoti silti saģērbusies, neesmu taču stulba.
Bet vakar man laikam atvērās kāda čakra un, kā zinādama, nopirku vēl vienu supersiltu džemperi. Ar 80% vilnas, bumbuļiem, kapuci 'n stuff. Kakao krājumi arī nesen tika papildināti, tāpēc, kamēr turos mājās, esmu drošībā. Tuvākajās dienās esmu atcēlusi visas ārpus mājas aktivitātes, Toms pēc darba brauc pie manis, un man vairs nav, par ko sūdzēties. Pat visas pēdējo dienu bildes ir tikai no manas istabas: ķeru pa logu gaismiņas, pagājšnedēļ ar Tomu un Maiju K. mācījāmies jaunu mūziku, sūtu visiem citās valstīs esošajiem draudziņiem "thumbs up" sveicienus ar spoguļa palīdzību, nevajag ārpasauli. Varbūt vienīgi māsīcas Jaunzēlande derēja, bet to gan jau kādreiz.
Mana studenta dzīve, savukārt, ir nonākusi tik tālu, ka oficiāli uz skolu ir jāiet tikai trīs dienas nedēļā, toties teātrī un kino droši vien jāpavada vismaz astoņas. Un vēl, man mājās ir veseli divi Sv.Augustīna "Atzīšanās" eksemplāri. Esmu episki centīga.
Izstāde, starp citu, ļoti jauka un mājīga (cik nu tas iespējams slimnīcas baltuma telpā). Tiešām smaržo pēc maizes, un citi labumi.
Svētdien labprātīgi izlīdīšu no migas, lai dotos uz Piebalgu, jo jāsvin vectēva 89. gadu dzimšanas diena. Un tā lauku torte ir tā vērta, lai nestos uz Latvijas aukstuma epicentru, kur naktī ir -31°C, bet es tomēr priecātos, ja būtu mazdrusciņ siltāks. Tad es varbūt nobildēšu kādu ziemīgu ainavu un būšu kārtīgs teenager with an overpriced camera, kaut arī vairs neesmu gluži teenager.
Bet vakar man laikam atvērās kāda čakra un, kā zinādama, nopirku vēl vienu supersiltu džemperi. Ar 80% vilnas, bumbuļiem, kapuci 'n stuff. Kakao krājumi arī nesen tika papildināti, tāpēc, kamēr turos mājās, esmu drošībā. Tuvākajās dienās esmu atcēlusi visas ārpus mājas aktivitātes, Toms pēc darba brauc pie manis, un man vairs nav, par ko sūdzēties. Pat visas pēdējo dienu bildes ir tikai no manas istabas: ķeru pa logu gaismiņas, pagājšnedēļ ar Tomu un Maiju K. mācījāmies jaunu mūziku, sūtu visiem citās valstīs esošajiem draudziņiem "thumbs up" sveicienus ar spoguļa palīdzību, nevajag ārpasauli. Varbūt vienīgi māsīcas Jaunzēlande derēja, bet to gan jau kādreiz.
 |
| Šie man liekas tik pat vērtīgi kā tie, kurus kroņos ķibina iekšā - gaismiņas spēlējas vienlīdz skaisti. |
 |
| Saules gļuki arī man dažreiz. |
 |
| Šeit mana istaba izskatās gandrīz tik pat smuki kā visas tās, ko esmu internetos redzējusi. Plus Maija, plus Toms... Iiiiiiddeāli. |
Mana studenta dzīve, savukārt, ir nonākusi tik tālu, ka oficiāli uz skolu ir jāiet tikai trīs dienas nedēļā, toties teātrī un kino droši vien jāpavada vismaz astoņas. Un vēl, man mājās ir veseli divi Sv.Augustīna "Atzīšanās" eksemplāri. Esmu episki centīga.
 |
| Biju bildēt izstādes Maize.Identitāte? atklāšanu Arsenāla izstāžu zālē. |
 |
| Deva maizi, nefiltrētu "Brāli", kaņepju sviestu un, ja vajadzēja, arī izskrieties. |
Svētdien labprātīgi izlīdīšu no migas, lai dotos uz Piebalgu, jo jāsvin vectēva 89. gadu dzimšanas diena. Un tā lauku torte ir tā vērta, lai nestos uz Latvijas aukstuma epicentru, kur naktī ir -31°C, bet es tomēr priecātos, ja būtu mazdrusciņ siltāks. Tad es varbūt nobildēšu kādu ziemīgu ainavu un būšu kārtīgs teenager with an overpriced camera, kaut arī vairs neesmu gluži teenager.
Abonēt:
Ziņas (Atom)