tostermaizes

Ir sakrājušās kaudzē visādas lielas un mazas darāmas lietas, kurām nepavisam negribas ķerties klāt. To, ka sakrājušās, aptvēru jau labu laiku pirms Jāņiem. To, ka negribas darīt, sapratu tagad. Māja puslīdz tīra, paēstas vēlas brokastis, vēl vēlākas otrās brokastis, ir laiks ķerties pie daudzo bilžu apstrādes. Kaut kad.
Nupat nācās pirmo reizi uz aicinājumu pabildēt sniegt atbildi "jā, bet es gribu naudu". Labi, ne tik tiešā tekstā, bet ar tik skarbu domu. Es nezinu, vai es jau esmu pelnījusi to naudu. Bet es arī nezinu, cik ilgi vēl izdzīvošu no zila gaisa un mīlestības, tāpēc kaut kas man savā (biznesa) plānā ir jāmaina. Dzīvosim - redzēsim.

Draudziņos vienā d/b grupā ir vesela diskusija, kas veltīta muzikālo atklājumu pastāstīšanai. Tur šodien atradu Deer Tick. Varbūt nekas baigi sevišķs, ja tā kritiski pieiet, bet šī nav tā tēma, kam es pieiešu kritiski šodien, man patīk. Indie folk ar lielām blues un grunge piešpricēm. Puisim laba balss, basa partijas smukas, ko tad man vairāk vajag.

Es pirms kāda laika piesēdos pie bišķiņ aizmirstā bloga, lai kaut kur atstātu pēc Jāņa Groduma piemiņas koncerta palikušās emocijas. Bet tas viegli smeldzīgais nogurums, mans visaptverošais slinkums un nespēja izdomāt tā vakara domu līdz galam, lai to sakarīgi pierakstītu, kopīgi darbojoties, atturēja mani no kaut kā publicēšanas. Tagad jau sanāk, ka tas koncerts bija sen, bet es vēl šo to atceros. Atceros, ka atradu kopības sajūtu ar simtiem svešu cilvēku, stāvot uz sola, sadevusies paceltās rokās ar Tomu un kaut kādiem nepazīstamiem puišiem, dziedot līdzi Groduma dziedātas Dzimtās valodas ierakstam. Redzēju, cik daudz man patiesībā ir domubiedru. Aptvēru, cik esmu maza lielajā pasaulē. Dzirdēju daudz, daudz skaistas mūzikas. Atcerējos, ka man taču reiz tik ļoti gribējās piedzimt kādus divdesmit gadus ātrāk, lai dzirdētu Pērkonu un Līvus, kad tie vēl bija jauni (arī Nirvana būtu manā sarakstā) - vēlme joprojām mazliet dzīva, bet tā jau tās lietas nenotiek. Un arī nemaz tik vienkārši tas nebūtu (galu galā, kurš mani no padsavienības laistu uz Nirvanas koncertu?).

Bet, atgriežoties pie koncerta, es tur satiku Daiju.
Un Katrīnu, kura, izrādās, pazīst Jurģi.
Un arī šādus tādus vislatviešus. Un tur bija daudz suņu! Un vēl vairāk bērnu. Visos vecumos. Daži sēdēja vecākiem uz pleciem, citi sēdēja kokā (noteikti redzēja labāk, nekā es), daži pavisam mazi zālītē dejoja, lēkāja un bizoja Dzelzsgriezēja pavadījumā. Ar tām bildēm man vēl jātiek galā. Tā pat, kā ar tās dienas rītu, kad biju Doma laukumā, lai iemūžinātu kādu skatu no VL! Zābaku akcijas - 100 pāri okupantu zābaku + pārdomas par to, vai tie vēl bradā un, ja jā, tad kāpēc mēs izliekamies to neredzam. Un cerība, ka Okupācijas muzejs dabūs tam pienākošās naudiņas. LETAi un Dienai arī bija bildes, manas būs stipri līdzīgas, tāpēc nav tik svarīgi.

Kas ir svarīgi, Tomam jau 8 dienas ir bakalaura grāds. Cik forši ir tas? (Pateikšu priekšā - nenormāli forši.) Mēs bijām Ventspilī, tur spīdēja saule un pūta tradicionalais zivju vējš. "Muzikālus sveicienus" absolventiem sūtīja nenormāli smieklīgs puisis pelēkbaltā svītrainā "uzvalkā" ar šauro galu biksēm, pie fonogrammas dziedot Andra Ērgļa cienīgu mūziku un lēkājot apkārt tā, it kā būtu skudras salasījis ar biksēm un arī roka būtu sarauta krampī. Viņš ir Ventspils uzlecošā zvaigzne, un Andris ir viņa elks, vadonis un etalons visās lietās.
Bet izlaidums kopumā kā jau izlaidums: skaistas, garas runas, visu materiālu, krāsu un piegriezumu kleitas, sarkani diplomu vāciņi, ziedi, fotografēšanās... Nekā neparasta. Tikām ar Tomu pāris bildēs kopā - tas gan ir mazliet ārpus ikdienas. Parasti neviens sevišķi nepūlas dabūt mūs kadrā. Problēma gan slēpjas tajā apstāklī, ka tās burvīgās kopbildes man neviens nedod. Būūū... :(

Uzlikās YouTube pa riņķi tie Deer Tick un viņu 20 Miles. Drīz būs arī viņu albums War Elephant, tad būs priecīgi. Dziesma Nevada izklausās pēc Džonija Keša un man nedaudz saistās ar Agnesi. Man liekas, Agnes, Tev patiktu tā dziesma.

Ā, Agnese. Viņai vakar bija dzimšandiena. Tagad viņa vairs nav tīne (yay!). Un vēl man liekas, ka viņai varbūt ir kāda neliela paģira pēc vakardienas, jo tā nebija pati īsākā un garlaicīgākā ballīte, kādu esmju piedzīvojusi. Tas bija pat mazliet foršāk par Jāņiem, ja salīdzina laiku, ko pavadīju smejoties, iegūto jauno paziņu skaitu un, iespējams, pat alkohola saturu asinīs. Jāņu bildes ir izdarīšanas attālumā, Agneses ballītes bildes - vesela interneta attālumā (t.i., lēni, lēni, lēni, bet nāk).

Saulgriežu svinēšana izcēlās ar patīkamu garlaicīgu, vienmuļu, nekad nedzirdētu līgodziesmu trūkumu, ar lieliskiem laikapstākļiem, brīnišķīgu saulrietu un vismaz tikpat brīnišķīgu saullēktu, jūru (!!!!) un arī ar to, ka atradās viens puisis no teoloģijas fakultātes (jau redzēts LU kafejnīcā toreiz, kad tur spēlēja Anna S.), kuram bija paķērusies līdzi džamba. Lai dzīvo Līvi, ziņģes, improvizācijas, sajaukti pantiņi un ģitāras solo aizstāšana ar iedzērušu meldiņa izdziedāšanu. Fakts, ka neviens no klātesošajiem lāga nezina vārdus, nav šķērslis dziesmas dziedāšanai. Arī tas, ka dziesma neatbilst gadījumam un pat sezonai, netraucēja kādam uzraut "Ak, eglīte!" - viss normāli.

Agneses jubilejs izcēlās ar nenormālu smiešanos, ar to, ka beidzot iepazinos ar Kintiju, par kuru līdz šim bija tikai dzirdēts, ar pikniku un trādirīdi Kronvalda parkā, ar milzīgu daudzumu kūku, ar jaunkundzēm no "Prieka Vēsts", kas Agnesi svētīja (vismaz 20 reizes) un tika uzcienātas, ar 2,5l Party mojito, dejām un trādirīdi iekš Mojo Pils ielā. Lielisks pārtijs, garšīgs mojito, smaidīgi cilvēki, absurdas gandrīz vai metafiziskas teorijas par lietām no Kintijas puses. Kintija vispār man stipri atgādina Ķengaraga Sintiju, kura arī varēja brīvi liet beztēmas ūdeni jebkurā situācjā, nezaudējot nopietnu sejas izteiksmi, kamēr citi vārtās pa zemi smieklos. Turklāt viņām arī vārdi ir līdzīgi, augumā viņas ir vienādi mazas, arī runasveids un uzvedība ir diezgan līdzīga. Un abas mani vienādi apbur ar spēju priecāties. :)

Tagad man ir beigušies attaisnojumi bilžu nesakārtošanai. Tu tikmēr vari paskatīties uz jasmīniem.

dzīvoties

Blakus guļ Toma kaķis - silts, melns kamoliņš ar purniņu paslēptu ķepās. Pats Toms ir galīgi slims, ar sāpošu galvu un asarojošām acīm cenšas uztvert kaut kādu informāciju. Nezinu, kā sanāk. Šņaukājas gan baigi. Un mums rīt jāstopē uz Ventspili...

Man bija raiba sestdiena - iemūžināju veselas divas skaistas meitenes! Svētdien atbrauca tētis (un mazie brāļi) no kārtējās Kipras. Puikas ir nenormāli izauguši - Edvards jau var aizsniegt sava divriteņa pedāļus bez jebkādām grūtībām, bet Albertam vairs neder nevienas drēbes. Turklāt izskatās, ka ausis Albertam aug ātrāk, nekā viss pārējais - jācer, viņš nesāks izskatīties pēc mana pamatskolas klasesbiedra Rolanda (mēs viņu saucām par Dambo un Satelītu).

Vēl Edvardam ir jauni vilcieni, arī Bakugani (uzgūglē "bakugan" - kaut kas jauns no Cartoon Network, apmēram Poke-Digi-Beibleidu stilā), un liela vēlme izstāstīt visiem visu par visu. :) Man esot viņa vecumā bijis tāpat, laikam esam radinieki.

Katrīna kopš vakardienas sver par vienu gadu vairāk un sūdzas, ka būt par tīni esot bijis jaukāk. Tas mani sevišķi neuzmundrina manis pašas dzimšanas dienas sakarā, jo liek justies kaut kā vecai. Iespējams, es tik tālu nebūtu nemaz aizdomājusies, bet man apkārt cilvēki pēkšņi ir sākuši nesvinēt dzimšanas dienas un aizbildināties, ka tur tak nav ko svinēt, novecot nav jauki un vispār nav ko atzīmēt tadas nevajadzīgas dienas. Te nu man jāsaka viens: muti ciet un būdā iekšā! Cilvēki dzimšanas dienas svin gadu desmitiem un simtiem ilgi. Arī trīsdesmitgadnieki, arī tie, kam pāri piecdesmit, sešdesmit un septiņdesmit. Ja tradīcijas šķiet tāds nieks vien, kā būtu ar Jāņu vai Ziemassvētku nesvinēšanu? Arī viens gads pagājis, esam atkal visi VECI
- āāāā, ko nu?! Zeme griežas, cilvēki dzimst, aug, attīstās, nobriest, noveco un nomirst. Ak, nē! O_o
Kad es biju maza, biju gatava savu brāli pārdot (piedod, Mārtiņ!), lai ātrāk būtu liela! Tagad, kad es esmu diezgan droša, ka varu sevi saukt par lielu (vismaz tajā nozīmē, kuru domāju, kad man bija seši gadi), es uzskatu par nepieciešamu priecāties, par to. Es te esmu, es dzīvoju, man arī nav ko sūdzēties par dzīves kvalitāti... Man ir draugi, ģimene, ir skaistas vietas apkārt. Ir arī nauda sviestmaizei un aliņam. Vai ir kāds par dzimšanas dienu vēl labāks iemesls visu to, kas man ir, nosvinēt? Visi ir priecīgi, gatavi izpildīt gandrīz jebkuru tavu vēlēšanos savu iespēju robežās, tu esi aprūpēts, mīlēts un sabučots. Tik slikti?

Var, protams, nepatikt cilvēku bari. Var nepatikt troksnis un nekārtība, un pēc tam mazgāt trauku kalnu arī nav forši. Varbūt negribas, lai citi tērē naudu un laiku sarūpējot dāvanu. Bet aiziet uz kafejnīcu un parunāties pie kafijas krūzes, pastaigāt pa parku vai aizbraukt apēst kādu piknika sviestmaizi tuvākajā pļaviņā ir tieši tik pat viegli, cik pateikt mīļajiem, ka negribi dāvanas, tikai viņu klātbūtni.

Neviens, ko es esmu dzirdējusi sūdzamies par vecumu, nav sasniedzis pat 50. Gribas tādiem burkšķētājiem uzdāvināt vienu lielu pļauku un pajautāt, ko, sasodīts, viņi zina par vecumu? Īdēt mēs visi protam, ja vajag. Bet priecāties! Priecāties vajag mācēt! Vienīgie, kuriem varētu būt par maz draugu (t.i. neviens), lai nosvinētu savu dzimšanas dienu, varētu būt Zaķis un Pētersons. Pirmais ir vienkārši ārprātīgi egoistisks un, šķiet, izbauda to, ka citi viņu nevar ciest, bet otrs izturas pārāk biedējoši, lai es varētu iedomāties, ka kāds grib ar viņu iepazīties tuvāk. Un arī viņi to noteikti kaut kā atzīmē (kaut vai paspēlējot mīļāko datorspēli vai nobiedējot mazu bērnu)!

Es gribu svinēt savu dzimšanas dienu. Es gribu, lai man apkārt ir cilvēki, kuri priecājas, ka man ir dzimšanas diena. Es gribu, lai cilvēki svin savējās, johaidī! Dzīve ir grūta, ziņās rāda tik briesmīgas lietas, strādāt ir grūti, atrast darbu vēl grūtāk, sesija atņem miegu, naudas nav, atvaļinājumi un brīvdienas tik īsi... Bet dzimšanas dienā var priecāties! Ja tu tam atrodi laiku 24. decembrī un 23. jūnijā, tad atradīsi laiku vēl vienai dienai gadā. Un nekādas čīkstēšanas!





Fū, tvaiks nolaists. Tagad paskaties uz manām glītajām modelēm un ej ieplāno sev šogad burvīgas dzimšanas dienas svinības. :)

Līva:




Anna:

zemenītes

Vakar pirmo reizi šogad ēdu zemenes mājās (pirms tam jau Kiprā uzēdām, bet tās nebija ne pašas garšīgākās, ne atmiņā paturamākās). Pilna bļodiņa, pa virsu karote saldējuma... Ņam! Laikam sapnī arī redzēju kaut kādas odziņas, bet lāga neatceros vairs.

Gribas savākt čupiņā brīvas dienas un aizbraukt uz laukiem. Pēc pāris nedēļām Diečos Jāņu svinamais kalniņš būs apaudzis ar meža zemenītēm no vienas vietas. Un mammas puķu dobēs noteikti tagad zied pilnīgi viss. 16. datumā brauc mammas vīrietis atkal, līdz tam drusku jāievieš tur kārtība - vēlākais, nākamnedēļ, es aizbraukšu. Kaut uz divām dienām.

Diena tik gara kā Annas mati.

Un Annai ir gari mati. Ne jau man, Annai S. Un ar "gari" es domāju gari.

Vakar aizgāju gulēt tieši ap to laiku, kad miegs vairs lāgā nenāca. Miega pele bija uz mani apvainojusies un vilka sapnīšus kādam citam. Noripinājos pa gultu garas 40 minūtes. Un cēlos es šorīt trīsreiz. Pirmajā reizē nespēju piespiest sevi atvērt acis ilgāk par to laika sprīdi, kas vajadzīgs modinātāja pārlikšanai 15 minūtes vēlāk. Otrajā reizē izturēju, lai pārliktu vēl 20 minūtes vēlāk. Apmēram pusdesmitos beidzot piecēlu savu organismu, lai uzvarītu kafiju. Kad bija gan uzvārīta, gan ielieta krūzē, no vecmāmiņas 1. stāva īsziņu atsūtīja Anna (kura tur palika pa nakti, jo man negribējās likt viņu blakus mammai, ja lejā bija brīva gulta), ka mani gaidot tur brokastīs. Nekas cits neatlika kā ņemt vien savu krūzi, iekāpt kaut kādās čībās un kāpt 4 stāvus zemāk. Tiesa gan, es tik agri neko lāga nevaru ieēst, jo ir pierasts brokastot ātrākais ap vienpadsmitiem. Tas, ka brokastīs vajadzēja ēst vairāk, man neienāca prātā līdz pat četriem, kad bija jau sācies koncerts LU kafejnīcā, bet naudas līdzi nebija (virtuves smaržas palīdzēja vēderam rūkt gandrīz tik pat skaļi, cik teologu džambām). Nākamreiz zināšu - ja brokastis tiek ēstas divas stundas agrāk nekā parasti, arī pusdienlaiks jāpieskaņo divas stundas agrāk. Kad atvilkos mājās, ar sajūsmu apēdu mammas vārītos pelmeņus - sen nebija bijuši tik garšīgi!

Paldies, Annas un draugu koncerts bija okei. Diemžēl tikai okei, jo kafejnīca, lai cik glīta un ar bildītēm pie sienām, tomēr nav koncertzāle. Akustika nekāda, "skatuvei" priekšā dīvāni, kurus nekādā gadījumā nedrīkstot kustināt... Droši vien tāpēc, ka viņi bijuši slinki un zem tiem sēžamajiem dažus gadus nav slaucījuši, tāpēc tagad negrib, lai kāds pamana. Tas beidzās ar to, ka mūziķi sēdēja gandrīz kā aiz sienas. Gaismas arī tur nekādas - blāvas. Cītīgi apgaismoja sienu spēlmaņiem aiz muguras, ļaujot man nobildēt vien miglainus siluetus, kaut uz glīta fona. Ja man būtu smalks fotoaparāts, lielisks objektīvs un vēl smalkāka zibspuldze (nevis šāda tāda iebūvēta), tad varbūt man tur būtu sanākušas glītākas bildes, bet nevar jau gribēt visu. Sauksim rezultātu par atmosfēriski miglainu un būs jāņem par labu. Līdz gatavām bildēm gan vēl jātiek, man šonakt tam vairs nebūs spēka.

Nu jā, bet nevar jau arī pavisam čīkstēt - Anna dziedāja jauki, Baiba zina, ko darīt ar mandolīnu un elektrisku ģitāru, un vēl tur bija Marta, kas mācēja spēlēt čellu un bija arī bezgala glīta. Paņēmu numuriņu (hi hi), apsveru domu braukt uz Valmieru viņu fotografēt. Tie mati, tas čells... Uh! To nevar laist garām. Vasara var izrādīties par īsu.

Starp mazajām, jaukajām brokastīm un garo, savādīgo koncertu aizvedu Annu uz Zaķusalu. Iespiedu rokās ģitāru, nosēdināju akmeņos (pēc tam zālē, tad krūmos) un teicu: "Tu. Spēlēt. Es. Šaut." Sanāca smuki. Rezultāti draudziņos, butterfly-weird.deviantart.com un arī rekur (es tak teicu, ka gari mati...) :

realitāte

Es uzvārīju zaļu tēju, saliku uz šķīvīša zaļas un sarkanas marmelādes un pāris dzērveņu zefīrus un zini, kas notika? Dzīve pēkšņi kļuva pulka skaistāka.

Sasmēlos iedvesmas no svešiem blogiem. Firefox gramatzīmju rindiņā mape "blogi" nu jau ir tik pilna, ka sāku baiļoties, ka man drīz vairs nebūs pašai savas dzīves, jo visu laiku pavadīšu, pētot, kā izklaidējas citi. Bet no tās domas es cenšos atkratīties, jo šādi sevi mokot es arī lietas labākas nepadarīšu. Jātiek vienkārši beidzot pie kāda sakarīga dienas režīma, tad pārējais notiks pats no sevis - jo vairāk ir darba, jo vairāk var paspēt izdarīt.

Rīt, cerams, arī varēs daudz izdarīt. Rīt atbrauc Anna no Sabiles - jāizmitina māksliniece. :) Dzersim tēju vakarā, dungosim, klausīsimies, kā viņa spēlē, skatīsimies manas bildes, smaidīsim un... Kas to lai zina, ko vēl.
Annai un vēl citiem talantīgiem cilvēkiem ceturtdien būs jauks koncerts LU kafejnīcā. Ar ģitārām, vijolēm un citām stīgām uz garīguma nots.

Es tur būšu, jo man uzdots pafotografēt. Annas un draugu koncertos man vienmēr prieks to darīt, jo par to baudījumu ausīm un sirdij, ko saņemu, gribas kaut ko dot pretī, un bildes ir labākais, ko varu piedāvāt. Naudu viņi neprasa un naudas izteiksmē to nemaz nevar izteikt.

Lai tev jaukāka diena, paskaties uz manu skaisto māsīcu Dārtu. Es vispār tiku pie iespējas ar dienas pārtraukumu sabildēt divas no trijām māsīcām (Irbe bija pirmā) - tā bieži negadās. Trešā princese ar laimīgu piektā grūtniecības mēneša punci arī tā kā stāv rindā, bet mums ne pa kam neizdodas sabīdīt laikus. Kad tas būs padarīts, man liekas, ka māsu kopīgā fotosesija arī ir kaut kas, ko vajadzētu organizēt, kamēr vēl ir vasara. Ā, un mana māmiņa izteica vēlmi fotografēties tautastērpā - tas noteikti būs bezgala skaisti, tikai jāsalabo mašīna un jātiek uz laukiem. (Kāda jēga no fotografēšanās tādās drēbēs pie kaut kādiem stikla biroju monstriem? Lai gan... Šo domu es arī varētu attīstīt...:))



Burvīgu vakaru, cilvēki. Dzīve ir skaista arī tad, ja līst!

Sargāsim bērnus kleitās.

Jūnijs jau pirmajā dienā izskatās kā tādi Jāņi. Mazliet stulbi, jo mēs ar mammu un Tomu sadomājām braukt uz laukiem uz pāris dienām. Plāns vēlāk dažādu iemeslu dēļ saruka līdz vienas dienas braucienam pie mammas vecākem. Šorīt skatījāmies pa logu, vaktējām laika ziņas un tomēr nolēmām braukt. Paņēmām kaudzīti ar lietussargiem, sadabūjām Tomam mazāk ūdenscaurlaidīgus apavus, sakāpām mašīnā, sākām braukt... un pie Ģertrūdes baznīcas griezāmies atpakaļ uz māju, jo mašīnai sapisies (pardon) kaut kāds bremžu klucis, kas visur strīķējas un beržas. Tad nu mēs esam atkal mājās. Novilku keržus, paņēmu segu un nolikos uz dīvāna gulēt tālāk - galu galā, ja tevi pieceļ nakts vidū astoņos, tu taču esi pelnījis vismaz diendusu. Pamodos tikko. Pulkstenis rāda 13:17 un ir mazliet sajūta, ka ir pazaudēta diena. Es gan vēl visu ko varu paspēt izdarīt, turklāt daļa vainas nemaz nav manējā šodien, jo ne jau es mašīnu saplēsu un lietu pasūtīju. Vismaz uz dziesmu vakaru es varētu aizbraukt, ja jau man ir maģiski izbrīvējies laiks ap septiņiem. Slinkums gan jebko darīt ir milzīgs, jo visa darbīgā apņemšanās izplēnēja līdz ar atgriešanos mājās. :(

Bet jābrauc uz dziesmu vakaru kleitā. Ja tu vēl nezini, 1. jūnijs šogad ir ne tikai bērnu aizsardzības diena, bet arī "Wear A Dress Day". To pēdējo esot izdomājusi kāda sieviete ASV, bet ar feisbuka palīdzību par to padzirdējušas dāmas arī citās valstīs, tai skaitā Latvijā. Fonā nav nekādas politiskas ideoloģijas, nav nekādu materiālu vajadzību, nav nekas jāziedo un neviens jāpiemin īpaši, tā vienkārši ir ideja, ka sievietes tā izskatās skaisti, tāpēc vajag kleitas valkāt biežāk. Un nav taču svarīgi, kas to pirmais pateica skaļi - gribas meitenēm būt skaistām! Tā ka, ja esi meitene un tev vēl ir iespēja pārģērbties, uzvelc kleitu šodien! :)

Bet arī bērnus sargāsim vairāk kā parasti, labi?