Man bija raiba sestdiena - iemūžināju veselas divas skaistas meitenes! Svētdien atbrauca tētis (un mazie brāļi) no kārtējās Kipras. Puikas ir nenormāli izauguši - Edvards jau var aizsniegt sava divriteņa pedāļus bez jebkādām grūtībām, bet Albertam vairs neder nevienas drēbes. Turklāt izskatās, ka ausis Albertam aug ātrāk, nekā viss pārējais - jācer, viņš nesāks izskatīties pēc mana pamatskolas klasesbiedra Rolanda (mēs viņu saucām par Dambo un Satelītu).
Vēl Edvardam ir jauni vilcieni, arī Bakugani (uzgūglē "bakugan" - kaut kas jauns no Cartoon Network, apmēram Poke-Digi-Beibleidu stilā), un liela vēlme izstāstīt visiem visu par visu. :) Man esot viņa vecumā bijis tāpat, laikam esam radinieki.
Katrīna kopš vakardienas sver par vienu gadu vairāk un sūdzas, ka būt par tīni esot bijis jaukāk. Tas mani sevišķi neuzmundrina manis pašas dzimšanas dienas sakarā, jo liek justies kaut kā vecai. Iespējams, es tik tālu nebūtu nemaz aizdomājusies, bet man apkārt cilvēki pēkšņi ir sākuši nesvinēt dzimšanas dienas un aizbildināties, ka tur tak nav ko svinēt, novecot nav jauki un vispār nav ko atzīmēt tadas nevajadzīgas dienas. Te nu man jāsaka viens: muti ciet un būdā iekšā! Cilvēki dzimšanas dienas svin gadu desmitiem un simtiem ilgi. Arī trīsdesmitgadnieki, arī tie, kam pāri piecdesmit, sešdesmit un septiņdesmit. Ja tradīcijas šķiet tāds nieks vien, kā būtu ar Jāņu vai Ziemassvētku nesvinēšanu? Arī viens gads pagājis, esam atkal visi VECI
- āāāā, ko nu?! Zeme griežas, cilvēki dzimst, aug, attīstās, nobriest, noveco un nomirst. Ak, nē! O_o
Kad es biju maza, biju gatava savu brāli pārdot (piedod, Mārtiņ!), lai ātrāk būtu liela! Tagad, kad es esmu diezgan droša, ka varu sevi saukt par lielu (vismaz tajā nozīmē, kuru domāju, kad man bija seši gadi), es uzskatu par nepieciešamu priecāties, par to. Es te esmu, es dzīvoju, man arī nav ko sūdzēties par dzīves kvalitāti... Man ir draugi, ģimene, ir skaistas vietas apkārt. Ir arī nauda sviestmaizei un aliņam. Vai ir kāds par dzimšanas dienu vēl labāks iemesls visu to, kas man ir, nosvinēt? Visi ir priecīgi, gatavi izpildīt gandrīz jebkuru tavu vēlēšanos savu iespēju robežās, tu esi aprūpēts, mīlēts un sabučots. Tik slikti?
Var, protams, nepatikt cilvēku bari. Var nepatikt troksnis un nekārtība, un pēc tam mazgāt trauku kalnu arī nav forši. Varbūt negribas, lai citi tērē naudu un laiku sarūpējot dāvanu. Bet aiziet uz kafejnīcu un parunāties pie kafijas krūzes, pastaigāt pa parku vai aizbraukt apēst kādu piknika sviestmaizi tuvākajā pļaviņā ir tieši tik pat viegli, cik pateikt mīļajiem, ka negribi dāvanas, tikai viņu klātbūtni.
Neviens, ko es esmu dzirdējusi sūdzamies par vecumu, nav sasniedzis pat 50. Gribas tādiem burkšķētājiem uzdāvināt vienu lielu pļauku un pajautāt, ko, sasodīts, viņi zina par vecumu? Īdēt mēs visi protam, ja vajag. Bet priecāties! Priecāties vajag mācēt! Vienīgie, kuriem varētu būt par maz draugu (t.i. neviens), lai nosvinētu savu dzimšanas dienu, varētu būt Zaķis un Pētersons. Pirmais ir vienkārši ārprātīgi egoistisks un, šķiet, izbauda to, ka citi viņu nevar ciest, bet otrs izturas pārāk biedējoši, lai es varētu iedomāties, ka kāds grib ar viņu iepazīties tuvāk. Un arī viņi to noteikti kaut kā atzīmē (kaut vai paspēlējot mīļāko datorspēli vai nobiedējot mazu bērnu)!
Es gribu svinēt savu dzimšanas dienu. Es gribu, lai man apkārt ir cilvēki, kuri priecājas, ka man ir dzimšanas diena. Es gribu, lai cilvēki svin savējās, johaidī! Dzīve ir grūta, ziņās rāda tik briesmīgas lietas, strādāt ir grūti, atrast darbu vēl grūtāk, sesija atņem miegu, naudas nav, atvaļinājumi un brīvdienas tik īsi... Bet dzimšanas dienā var priecāties! Ja tu tam atrodi laiku 24. decembrī un 23. jūnijā, tad atradīsi laiku vēl vienai dienai gadā. Un nekādas čīkstēšanas!
Fū, tvaiks nolaists. Tagad paskaties uz manām glītajām modelēm un ej ieplāno sev šogad burvīgas dzimšanas dienas svinības. :)
Līva:
Anna:
1 komentārs:
Sarkanmatainā meitene ir ļoti karsta
Ierakstīt komentāru