Nupat nācās pirmo reizi uz aicinājumu pabildēt sniegt atbildi "jā, bet es gribu naudu". Labi, ne tik tiešā tekstā, bet ar tik skarbu domu. Es nezinu, vai es jau esmu pelnījusi to naudu. Bet es arī nezinu, cik ilgi vēl izdzīvošu no zila gaisa un mīlestības, tāpēc kaut kas man savā (biznesa) plānā ir jāmaina. Dzīvosim - redzēsim.
Draudziņos vienā d/b grupā ir vesela diskusija, kas veltīta muzikālo atklājumu pastāstīšanai. Tur šodien atradu Deer Tick. Varbūt nekas baigi sevišķs, ja tā kritiski pieiet, bet šī nav tā tēma, kam es pieiešu kritiski šodien, man patīk. Indie folk ar lielām blues un grunge piešpricēm. Puisim laba balss, basa partijas smukas, ko tad man vairāk vajag.
Es pirms kāda laika piesēdos pie bišķiņ aizmirstā bloga, lai kaut kur atstātu pēc Jāņa Groduma piemiņas koncerta palikušās emocijas. Bet tas viegli smeldzīgais nogurums, mans visaptverošais slinkums un nespēja izdomāt tā vakara domu līdz galam, lai to sakarīgi pierakstītu, kopīgi darbojoties, atturēja mani no kaut kā publicēšanas. Tagad jau sanāk, ka tas koncerts bija sen, bet es vēl šo to atceros. Atceros, ka atradu kopības sajūtu ar simtiem svešu cilvēku, stāvot uz sola, sadevusies paceltās rokās ar Tomu un kaut kādiem nepazīstamiem puišiem, dziedot līdzi Groduma dziedātas Dzimtās valodas ierakstam. Redzēju, cik daudz man patiesībā ir domubiedru. Aptvēru, cik esmu maza lielajā pasaulē. Dzirdēju daudz, daudz skaistas mūzikas. Atcerējos, ka man taču reiz tik ļoti gribējās piedzimt kādus divdesmit gadus ātrāk, lai dzirdētu Pērkonu un Līvus, kad tie vēl bija jauni (arī Nirvana būtu manā sarakstā) - vēlme joprojām mazliet dzīva, bet tā jau tās lietas nenotiek. Un arī nemaz tik vienkārši tas nebūtu (galu galā, kurš mani no padsavienības laistu uz Nirvanas koncertu?).
Bet, atgriežoties pie koncerta, es tur satiku Daiju.
Un Katrīnu, kura, izrādās, pazīst Jurģi.
Un arī šādus tādus vislatviešus. Un tur bija daudz suņu! Un vēl vairāk bērnu. Visos vecumos. Daži sēdēja vecākiem uz pleciem, citi sēdēja kokā (noteikti redzēja labāk, nekā es), daži pavisam mazi zālītē dejoja, lēkāja un bizoja Dzelzsgriezēja pavadījumā. Ar tām bildēm man vēl jātiek galā. Tā pat, kā ar tās dienas rītu, kad biju Doma laukumā, lai iemūžinātu kādu skatu no VL! Zābaku akcijas - 100 pāri okupantu zābaku + pārdomas par to, vai tie vēl bradā un, ja jā, tad kāpēc mēs izliekamies to neredzam. Un cerība, ka Okupācijas muzejs dabūs tam pienākošās naudiņas. LETAi un Dienai arī bija bildes, manas būs stipri līdzīgas, tāpēc nav tik svarīgi.
Kas ir svarīgi, Tomam jau 8 dienas ir bakalaura grāds. Cik forši ir tas? (Pateikšu priekšā - nenormāli forši.) Mēs bijām Ventspilī, tur spīdēja saule un pūta tradicionalais zivju vējš. "Muzikālus sveicienus" absolventiem sūtīja nenormāli smieklīgs puisis pelēkbaltā svītrainā "uzvalkā" ar šauro galu biksēm, pie fonogrammas dziedot Andra Ērgļa cienīgu mūziku un lēkājot apkārt tā, it kā būtu skudras salasījis ar biksēm un arī roka būtu sarauta krampī. Viņš ir Ventspils uzlecošā zvaigzne, un Andris ir viņa elks, vadonis un etalons visās lietās.
Bet izlaidums kopumā kā jau izlaidums: skaistas, garas runas, visu materiālu, krāsu un piegriezumu kleitas, sarkani diplomu vāciņi, ziedi, fotografēšanās... Nekā neparasta. Tikām ar Tomu pāris bildēs kopā - tas gan ir mazliet ārpus ikdienas. Parasti neviens sevišķi nepūlas dabūt mūs kadrā. Problēma gan slēpjas tajā apstāklī, ka tās burvīgās kopbildes man neviens nedod. Būūū... :(
Uzlikās YouTube pa riņķi tie Deer Tick un viņu 20 Miles. Drīz būs arī viņu albums War Elephant, tad būs priecīgi. Dziesma Nevada izklausās pēc Džonija Keša un man nedaudz saistās ar Agnesi. Man liekas, Agnes, Tev patiktu tā dziesma.
Ā, Agnese. Viņai vakar bija dzimšandiena. Tagad viņa vairs nav tīne (yay!). Un vēl man liekas, ka viņai varbūt ir kāda neliela paģira pēc vakardienas, jo tā nebija pati īsākā un garlaicīgākā ballīte, kādu esmju piedzīvojusi. Tas bija pat mazliet foršāk par Jāņiem, ja salīdzina laiku, ko pavadīju smejoties, iegūto jauno paziņu skaitu un, iespējams, pat alkohola saturu asinīs. Jāņu bildes ir izdarīšanas attālumā, Agneses ballītes bildes - vesela interneta attālumā (t.i., lēni, lēni, lēni, bet nāk).
Saulgriežu svinēšana izcēlās ar patīkamu garlaicīgu, vienmuļu, nekad nedzirdētu līgodziesmu trūkumu, ar lieliskiem laikapstākļiem, brīnišķīgu saulrietu un vismaz tikpat brīnišķīgu saullēktu, jūru (!!!!) un arī ar to, ka atradās viens puisis no teoloģijas fakultātes (jau redzēts LU kafejnīcā toreiz, kad tur spēlēja Anna S.), kuram bija paķērusies līdzi džamba. Lai dzīvo Līvi, ziņģes, improvizācijas, sajaukti pantiņi un ģitāras solo aizstāšana ar iedzērušu meldiņa izdziedāšanu. Fakts, ka neviens no klātesošajiem lāga nezina vārdus, nav šķērslis dziesmas dziedāšanai. Arī tas, ka dziesma neatbilst gadījumam un pat sezonai, netraucēja kādam uzraut "Ak, eglīte!" - viss normāli.
Agneses jubilejs izcēlās ar nenormālu smiešanos, ar to, ka beidzot iepazinos ar Kintiju, par kuru līdz šim bija tikai dzirdēts, ar pikniku un trādirīdi Kronvalda parkā, ar milzīgu daudzumu kūku, ar jaunkundzēm no "Prieka Vēsts", kas Agnesi svētīja (vismaz 20 reizes) un tika uzcienātas, ar 2,5l Party mojito, dejām un trādirīdi iekš Mojo Pils ielā. Lielisks pārtijs, garšīgs mojito, smaidīgi cilvēki, absurdas gandrīz vai metafiziskas teorijas par lietām no Kintijas puses. Kintija vispār man stipri atgādina Ķengaraga Sintiju, kura arī varēja brīvi liet beztēmas ūdeni jebkurā situācjā, nezaudējot nopietnu sejas izteiksmi, kamēr citi vārtās pa zemi smieklos. Turklāt viņām arī vārdi ir līdzīgi, augumā viņas ir vienādi mazas, arī runasveids un uzvedība ir diezgan līdzīga. Un abas mani vienādi apbur ar spēju priecāties. :)
Tagad man ir beigušies attaisnojumi bilžu nesakārtošanai. Tu tikmēr vari paskatīties uz jasmīniem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru