Vakar aizgāju gulēt tieši ap to laiku, kad miegs vairs lāgā nenāca. Miega pele bija uz mani apvainojusies un vilka sapnīšus kādam citam. Noripinājos pa gultu garas 40 minūtes. Un cēlos es šorīt trīsreiz. Pirmajā reizē nespēju piespiest sevi atvērt acis ilgāk par to laika sprīdi, kas vajadzīgs modinātāja pārlikšanai 15 minūtes vēlāk. Otrajā reizē izturēju, lai pārliktu vēl 20 minūtes vēlāk. Apmēram pusdesmitos beidzot piecēlu savu organismu, lai uzvarītu kafiju. Kad bija gan uzvārīta, gan ielieta krūzē, no vecmāmiņas 1. stāva īsziņu atsūtīja Anna (kura tur palika pa nakti, jo man negribējās likt viņu blakus mammai, ja lejā bija brīva gulta), ka mani gaidot tur brokastīs. Nekas cits neatlika kā ņemt vien savu krūzi, iekāpt kaut kādās čībās un kāpt 4 stāvus zemāk. Tiesa gan, es tik agri neko lāga nevaru ieēst, jo ir pierasts brokastot ātrākais ap vienpadsmitiem. Tas, ka brokastīs vajadzēja ēst vairāk, man neienāca prātā līdz pat četriem, kad bija jau sācies koncerts LU kafejnīcā, bet naudas līdzi nebija (virtuves smaržas palīdzēja vēderam rūkt gandrīz tik pat skaļi, cik teologu džambām). Nākamreiz zināšu - ja brokastis tiek ēstas divas stundas agrāk nekā parasti, arī pusdienlaiks jāpieskaņo divas stundas agrāk. Kad atvilkos mājās, ar sajūsmu apēdu mammas vārītos pelmeņus - sen nebija bijuši tik garšīgi!
Paldies, Annas un draugu koncerts bija okei. Diemžēl tikai okei, jo kafejnīca, lai cik glīta un ar bildītēm pie sienām, tomēr nav koncertzāle. Akustika nekāda, "skatuvei" priekšā dīvāni, kurus nekādā gadījumā nedrīkstot kustināt... Droši vien tāpēc, ka viņi bijuši slinki un zem tiem sēžamajiem dažus gadus nav slaucījuši, tāpēc tagad negrib, lai kāds pamana. Tas beidzās ar to, ka mūziķi sēdēja gandrīz kā aiz sienas. Gaismas arī tur nekādas - blāvas. Cītīgi apgaismoja sienu spēlmaņiem aiz muguras, ļaujot man nobildēt vien miglainus siluetus, kaut uz glīta fona. Ja man būtu smalks fotoaparāts, lielisks objektīvs un vēl smalkāka zibspuldze (nevis šāda tāda iebūvēta), tad varbūt man tur būtu sanākušas glītākas bildes, bet nevar jau gribēt visu. Sauksim rezultātu par atmosfēriski miglainu un būs jāņem par labu. Līdz gatavām bildēm gan vēl jātiek, man šonakt tam vairs nebūs spēka.
Nu jā, bet nevar jau arī pavisam čīkstēt - Anna dziedāja jauki, Baiba zina, ko darīt ar mandolīnu un elektrisku ģitāru, un vēl tur bija Marta, kas mācēja spēlēt čellu un bija arī bezgala glīta. Paņēmu numuriņu (hi hi), apsveru domu braukt uz Valmieru viņu fotografēt. Tie mati, tas čells... Uh! To nevar laist garām. Vasara var izrādīties par īsu.
Starp mazajām, jaukajām brokastīm un garo, savādīgo koncertu aizvedu Annu uz Zaķusalu. Iespiedu rokās ģitāru, nosēdināju akmeņos (pēc tam zālē, tad krūmos) un teicu: "Tu. Spēlēt. Es. Šaut." Sanāca smuki. Rezultāti draudziņos, butterfly-weird.deviantart.com un arī rekur (es tak teicu, ka gari mati...) :
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru