Par ko tu balsosi?
Nācu vēlu no dziesmu vakara mājās un degunā kāpa slapju lapu smarža. Jauki un patīk, bet man ellīgi negribas ziemu. Negribas vēju, aukstu smidzekli, negribas vēsumu aiz apkakles un salstošas rokas. Ziemassvētkus gan varētu, bet tas diemžēl nāk komplektā ar aukstumu.
Daudz laika pēdējās dienās pavadīts Visu Latvijai! aģitācijas teltīs. Tur ir cilvēki, notikumi, sarunas, jautājumi, atbildes, jociņi un garāmgājēju komentāri, ir viegli agresīvi vīrieši un kašķīgas tantes, ir atsaucīgi jaunieši un skeptiskas dāmas. Cilvēki pienāk un painteresējas arī tad, ja līst. Balonus nedala, bet dažreiz kopā ar informāciju var dabūt konfekti. Palikušas pēdējās pāris dienas, kad drīkst uzbāzties ar reklāmu, bet gan jau pēdējā brīdī visi lielie dūži kaut ko vēl nostrādās. Šodien pienāca viena domubiedre (vismaz VL! jautājumā) un atzinās, ka viņai ļoti, ļoti bail par vēlēšanu iznākumu. Es viņu braši mierināju un arī visiem citiem droši saku, ka viņi 5% barjeru pārvarēs bez pūlēm, bet manī arī mazliet iezogas šaubas. Ne jau par sevi vai savu pārliecību, bet par to, ka varbūt latvieši joprojām nesaprot... Ja tāpat jutīšos arī sestdien, nekas cits neatliks, kā atkāpties no sava ierastā "es" un no sirds lūgt Dievu, lai cilvēki pēdējā brīdī apķeras un vismaz par Vienotību vai ZZS nobalso.
Jā, vēlēšanu temats ir vienīgais, kas man nāk prātā, kad galvu neaizņem skola. Mājasdarbi pamazām vairojas, jālasa arvien vairāk, turklāt es te runāju tikai par absolūti obligāto, ne par ļoti vēlamo. Uz ceturtdienu E.Kasīrera "Apcerējums par cilvēku: ievads kultūras filozofijā". 224 lappuses un rīt brīva laika nav vispār. Nepārtraukti kaut-kā-darīšana no 8:30 līdz Dievs vien zina, cikiem, jo paredzēts vakarā klases tuss, ko negribas laist garām, jo arī pēc trim nedēļām par lielu daļu kursa biedru zinu labākajā gadījumā vārdu. Re, nupat skaips man parādīja, ka vienam no viņiem rīt ir dzimšanas diena! Nav man laikam nevienas liekas šokolādes mājās, tas gan ir skumji.
Laiku pa laikam iedomājos, ka ir riktīgi daudz, ko rastīt šeit, lai paliek kādreiz atmiņās, ko palasīt. Tādi notikumi, izjūtas un domas, kuras gribas iemūžināt, citādi pazudīs pieaugošajā ikdienas haosā. Bet nav ne laika, ne spēka apsēsties un tiešām uzrakstīt, tikai katru vakaru pirms gulētiešanas iedomājos, ka noteikti vajadzētu rīt, vajadzētu noteikti paspēt, es no rīta atcerēšos, es rīt.... zzzzzzz, šņāk, zzzz. (-.-)
Šitā es jūtos, kā Toma kaķis:
Daudz laika pēdējās dienās pavadīts Visu Latvijai! aģitācijas teltīs. Tur ir cilvēki, notikumi, sarunas, jautājumi, atbildes, jociņi un garāmgājēju komentāri, ir viegli agresīvi vīrieši un kašķīgas tantes, ir atsaucīgi jaunieši un skeptiskas dāmas. Cilvēki pienāk un painteresējas arī tad, ja līst. Balonus nedala, bet dažreiz kopā ar informāciju var dabūt konfekti. Palikušas pēdējās pāris dienas, kad drīkst uzbāzties ar reklāmu, bet gan jau pēdējā brīdī visi lielie dūži kaut ko vēl nostrādās. Šodien pienāca viena domubiedre (vismaz VL! jautājumā) un atzinās, ka viņai ļoti, ļoti bail par vēlēšanu iznākumu. Es viņu braši mierināju un arī visiem citiem droši saku, ka viņi 5% barjeru pārvarēs bez pūlēm, bet manī arī mazliet iezogas šaubas. Ne jau par sevi vai savu pārliecību, bet par to, ka varbūt latvieši joprojām nesaprot... Ja tāpat jutīšos arī sestdien, nekas cits neatliks, kā atkāpties no sava ierastā "es" un no sirds lūgt Dievu, lai cilvēki pēdējā brīdī apķeras un vismaz par Vienotību vai ZZS nobalso.
Jā, vēlēšanu temats ir vienīgais, kas man nāk prātā, kad galvu neaizņem skola. Mājasdarbi pamazām vairojas, jālasa arvien vairāk, turklāt es te runāju tikai par absolūti obligāto, ne par ļoti vēlamo. Uz ceturtdienu E.Kasīrera "Apcerējums par cilvēku: ievads kultūras filozofijā". 224 lappuses un rīt brīva laika nav vispār. Nepārtraukti kaut-kā-darīšana no 8:30 līdz Dievs vien zina, cikiem, jo paredzēts vakarā klases tuss, ko negribas laist garām, jo arī pēc trim nedēļām par lielu daļu kursa biedru zinu labākajā gadījumā vārdu. Re, nupat skaips man parādīja, ka vienam no viņiem rīt ir dzimšanas diena! Nav man laikam nevienas liekas šokolādes mājās, tas gan ir skumji.
Laiku pa laikam iedomājos, ka ir riktīgi daudz, ko rastīt šeit, lai paliek kādreiz atmiņās, ko palasīt. Tādi notikumi, izjūtas un domas, kuras gribas iemūžināt, citādi pazudīs pieaugošajā ikdienas haosā. Bet nav ne laika, ne spēka apsēsties un tiešām uzrakstīt, tikai katru vakaru pirms gulētiešanas iedomājos, ka noteikti vajadzētu rīt, vajadzētu noteikti paspēt, es no rīta atcerēšos, es rīt.... zzzzzzz, šņāk, zzzz. (-.-)
Šitā es jūtos, kā Toma kaķis:
Michael Penn - Walter Reed
Man šovakar nav spēka, tāpēc es došu vaļā tādās labās tumblr.com tradīcijās.
P.S. Nevienu pašu autortiesību es nepiesavinos, bet autoru vārdus arī diemžēl nosaukt nevaru. Baudiet tāpat vien vai ejiet meklēt caur weheartit.com
P.S. Nevienu pašu autortiesību es nepiesavinos, bet autoru vārdus arī diemžēl nosaukt nevaru. Baudiet tāpat vien vai ejiet meklēt caur weheartit.com
iesnas nāk
Jau otrais kakao vakars pēc kārtas. Palīdz nomierināties, sasildīties, koncentrēties pēdējiem darbiņiem. Tāpat arī otrais vakars pēc kārtas, ko pavadu viena. Ir darāmas lietas gan man, gan mīļajam, un viss ir tā diezgan saprotami un normāli, vienam no otra arī jāatpūšas. Bet reizē ir arī pavisam skumji, jo ir pierasts. Vientuļi ļoti.
Pilna galva ar visādiem sīkumiem, ne par ko lielu un smagu negribas domāt, negribas mocīt ar infekcijām cīnošos galvu. Sāpošs kakls un vieglas iesnas, šķiet, ir tikai sākums. Šovakar, fotografējot nacionālistu tikšanos ar vēlētājiem un dziedot kameru priekšā, bija arī temperatūra. Visos pieejamajos videomateriālos būšu ar sarkaniem vaigiem kā samīlējusies sestklasniece. :) Balss arī palika kaut kur Kara muzeja telpās. Rīt sasolīju jauno kursa biedreni uz VL! dziesmu vakaru paraut līdzi, bet būs kauns - padziedāt nevarēšu, nedziedāt stulbi... Pfff. Grūta dzīve, rudens nāk.
Skan tā pati mūzika, kas visu pēdējo nedēļu. Negribas, lai ātri apnīk, bet neko citu klausīties arī negribas. Un nav arī nekā cita tāda baigi jauna manos mūzikas gaņģos - ja kādam gribas dalīties ar saviem atradumiem, es priecāšos.
Pa ilgiem laikiem aizloga pasaules slapjuma dēļ uzvilku zābakus šodien. Sasodīts, uzreiz cita stāja, ar taisnāku muguru gribas iet! Velciet keržus, cilvēki! Būs brašāka gaita. Un vispār lietas kaut kā labi iet. Tramvaja vadītājs pat pēc mana lūguma savu nāvējošo krievu popu laipni pagrieza klusāk mājupceļā. Un mājās sagaida zupa un plūmju kūka. Nebūtu tik vientuļi, es pat teiktu, ka vakars jauks.
Šodienas bildes interesē tikai vislatviešus. Toties man ir dažas jaukas, glītas bildes no interneta (kuras es, saprotams, nemēģinu uzdot par savām, lai kā man gribētos, lai es būtu tās fotografējusi). :)
Pilna galva ar visādiem sīkumiem, ne par ko lielu un smagu negribas domāt, negribas mocīt ar infekcijām cīnošos galvu. Sāpošs kakls un vieglas iesnas, šķiet, ir tikai sākums. Šovakar, fotografējot nacionālistu tikšanos ar vēlētājiem un dziedot kameru priekšā, bija arī temperatūra. Visos pieejamajos videomateriālos būšu ar sarkaniem vaigiem kā samīlējusies sestklasniece. :) Balss arī palika kaut kur Kara muzeja telpās. Rīt sasolīju jauno kursa biedreni uz VL! dziesmu vakaru paraut līdzi, bet būs kauns - padziedāt nevarēšu, nedziedāt stulbi... Pfff. Grūta dzīve, rudens nāk.
Skan tā pati mūzika, kas visu pēdējo nedēļu. Negribas, lai ātri apnīk, bet neko citu klausīties arī negribas. Un nav arī nekā cita tāda baigi jauna manos mūzikas gaņģos - ja kādam gribas dalīties ar saviem atradumiem, es priecāšos.
Pa ilgiem laikiem aizloga pasaules slapjuma dēļ uzvilku zābakus šodien. Sasodīts, uzreiz cita stāja, ar taisnāku muguru gribas iet! Velciet keržus, cilvēki! Būs brašāka gaita. Un vispār lietas kaut kā labi iet. Tramvaja vadītājs pat pēc mana lūguma savu nāvējošo krievu popu laipni pagrieza klusāk mājupceļā. Un mājās sagaida zupa un plūmju kūka. Nebūtu tik vientuļi, es pat teiktu, ka vakars jauks.
Šodienas bildes interesē tikai vislatviešus. Toties man ir dažas jaukas, glītas bildes no interneta (kuras es, saprotams, nemēģinu uzdot par savām, lai kā man gribētos, lai es būtu tās fotografējusi). :)
pasaules gals Toma vārda dienā
Sērīga mums, latviešiem, tā vēsture bieži vien. Svētdienas galvenais notikums bija Gaisa spēku izpalīgu piemiņas brīdis Brāļi kapos. Atkal onkulīšu runas, vējš, no kokiem krītošas lapas un zīļu skraukšķi zem kājām. Vienmuļību pārrāva vīriņš, kas stāstīja, ka drīz būšot gatavs izdot trešo Bībeles derību īpaši izredzētajai tautai - latviešiem - un Dievs nākšot ar mums runāt. Arī datums jau esot zināms, proti, 2010. gada 21. decembris, un vēl viņš teica, ka Latvijā dzīvojot pats sātans. Adresi arī nosauca, bet to es te labāk nerakstīšu, ja nu man pēc tam gadās degt elles liesmās... Jebkurā gadījumā, viņš to visu klāstīja pilnā nopietnībā, bet mēs no sirds centāmies pārāk skaļi neķiķināt. Ja es kādreiz (uz vecumu?) galīgi saeju sierā, neļaujiet man vismaz publiski uzstāties, mīļie. Sarunāts? :)
The Beatles - For No One
Midlake - Acts Of Man
Regina Spektor - Samson
Es esmu izpildījusi pirmo mājasdarbu šajā mācību gadā. 530 vārdu eseja gaida materializēšanos uz papīra, man ir prieks, ka saņēmos, tagad varētu tā kā iet gulēt. Jācer, ka rīt pamodīšos veselāka, nekā šobrīd, citādi ir pilnīgi skaidrs, ka arī mani ir ķērusi tā pati draņķība, kura bojā dzīvi vairumam apkārtējo šobrīd. Miegs arī ir zāles! Arlabunakti.
Ā, pēdējā bilde ir no internetiem, ja es zinātu autoru, tad pateiktu.
The Beatles - For No One
Midlake - Acts Of Man
Regina Spektor - Samson
Es esmu izpildījusi pirmo mājasdarbu šajā mācību gadā. 530 vārdu eseja gaida materializēšanos uz papīra, man ir prieks, ka saņēmos, tagad varētu tā kā iet gulēt. Jācer, ka rīt pamodīšos veselāka, nekā šobrīd, citādi ir pilnīgi skaidrs, ka arī mani ir ķērusi tā pati draņķība, kura bojā dzīvi vairumam apkārtējo šobrīd. Miegs arī ir zāles! Arlabunakti.
Ā, pēdējā bilde ir no internetiem, ja es zinātu autoru, tad pateiktu.
Love is old, love is new.
Šausmīgi gribas zefīrus un kanēļmaizītes. Dzirdēji? ŠAUSMĪGI GRIBAS!
Plānotājs strauji kļūst pilnāks. Bet savs labums ir , proti, jo vairāk manu laiku aizņem skola, jo labāki kļūst ar Tomu pavadītie brīži. Mēs darām visu to pašu, ko parasti. Ēdam saldumus, skatāmies filmas un seriālus (atkal ir jauns - Jericho), staigājam un braukājam ar riteņiem, slinkojam, kopā mostamies, ēdam, ēdam, slinkojam... Bet viss ir tik forši!
Jāsāk domāt par e-talona iegādi. Laikapstākļi sāk sabojāties, var sākties grāmatu lasīšana tramvajā! Joprojām esmu vienlaikus iesākusi vairākas grāmatas. G.Flobēra Salambo, M.Zālītes To mēs nezinām, Rudaka Rokupācija, Latviešu zelta stāsti un arī pavisam aizmirstā Hitlera biogrāfija - viss stāv plauktā vai uz kumodes, bet slinkums pieķerties. Ja man būtu katru dienu jābrauc ar tramvaju, šis saraksts strauji saruktu un saturs mainītos ļoti bieži.
Klausies Midlake albumu The Courage Of Others , tā ir brīnišķīga rudensmūzika. Bet to es jau vienreiz teicu. Teikšu vēl.
Plānotājs strauji kļūst pilnāks. Bet savs labums ir , proti, jo vairāk manu laiku aizņem skola, jo labāki kļūst ar Tomu pavadītie brīži. Mēs darām visu to pašu, ko parasti. Ēdam saldumus, skatāmies filmas un seriālus (atkal ir jauns - Jericho), staigājam un braukājam ar riteņiem, slinkojam, kopā mostamies, ēdam, ēdam, slinkojam... Bet viss ir tik forši!
Jāsāk domāt par e-talona iegādi. Laikapstākļi sāk sabojāties, var sākties grāmatu lasīšana tramvajā! Joprojām esmu vienlaikus iesākusi vairākas grāmatas. G.Flobēra Salambo, M.Zālītes To mēs nezinām, Rudaka Rokupācija, Latviešu zelta stāsti un arī pavisam aizmirstā Hitlera biogrāfija - viss stāv plauktā vai uz kumodes, bet slinkums pieķerties. Ja man būtu katru dienu jābrauc ar tramvaju, šis saraksts strauji saruktu un saturs mainītos ļoti bieži.
Klausies Midlake albumu The Courage Of Others , tā ir brīnišķīga rudensmūzika. Bet to es jau vienreiz teicu. Teikšu vēl.
fasten seat belt, someone needs you
Sasodīts, skumjas laikam šogad sevišķi ātri kļūst par ikvakara viesiem.
Tik ļoti negribas pirmdienu, ka nevaru saņemties aiziet gulēt - tā šķiet gandrīz kā piekāpšanās.
Un es esmu atradusi vēl vienu rudenīgi ziemīgu grupu, kas mani pavadīs šajās ilgajās, garajās skumjās līdz pat aprīlim (vismaz).
Tik ļoti negribas pirmdienu, ka nevaru saņemties aiziet gulēt - tā šķiet gandrīz kā piekāpšanās.
Un es esmu atradusi vēl vienu rudenīgi ziemīgu grupu, kas mani pavadīs šajās ilgajās, garajās skumjās līdz pat aprīlim (vismaz).
run, Jack
Ir rudens arī iekšās man. Es jūtu, kā tuvojas melanholiski apcerējumi, atmiņpilnas galerijas draugos, nāk raudiens biežāk. Un mīļais šņauc degunu un beidzot piekrīt, ka jāslēdz sildītājs iekšā.
Aizvakar biju Durbē. Tas ir tālu, 190km no Rīgas. Sagadījās iekāpt vienā mašīnā kopā ar dažiem vislatviešiem. Labi, ka man piektdienas ir brīvas - es ceturtdien vakarā ar jaunajiem kursabiedriem ballējot vēl nezināju, ka braukšu uz Durbi skatīties piemiņas plākšņu atklāšanu. Anyways, bija tālu, mazliet mitrs, diezgan vējains un arī samērā auksts (ņemot vērā manu laikapstākļiem nepiemēroto apģērbu). Ja pusdienās nebūtu tikusi pie kārtīgas soļankas, es tagad šņaukātos Tomam līdzi.
Bet piemiņas zīmes Durbes karavīriem un komunisma upuriem vienkāršas un elegantas. Žēl tikai, ka gandrīz visas smalkās uzrunas teica pensijas vecuma cilvēki. Viņiem uz vecumu kļūst arvien grūtāk noformulēt domas, palikt pie temata un noturēt vietējo jauno cilvēku interesi. Nav brīnums, ka liela daļa skolēnu par mūsu vēsturi neko nezina un negrib zināt, ja piemiņas brīžos jāklausās viena vienīga gaušanās. Toties Visu Latvijai! divas dziesmas acīmredzami mazliet sapurināja vējā stāvošos Durbes skolas bērnus un gan jau arī kādu pieaugušo, kaut līdzi neviens nesaņēmās dziedāt.
Man vienmēr traki žēl goda sargu, ja ārā ir riebīgs laiks. Vai viņi drīkst kustināt kāju pirkstus, lai neapstājas asinsrite aukstumā? Vai viņiem liek stāvēt arī tad, ja ir nelāgas iesnas? (Ja tek deguns, tad taču nedrīkst ar piedurkni slaucīt, vai ne?) Vai viņiem patīk, ka japāņu tūristi ar viņiem fotografējas? Es neapskaužu tos puišus. Visu cieņu.
Šodienas ārēji pasīvajam, bet iekšēji trauksmainajam garastāvoklim ir domāts Dresden Dolls - Half Jack. Amanda Palmere mani brīžiem vienkārši hipnotizē.
Aizvakar biju Durbē. Tas ir tālu, 190km no Rīgas. Sagadījās iekāpt vienā mašīnā kopā ar dažiem vislatviešiem. Labi, ka man piektdienas ir brīvas - es ceturtdien vakarā ar jaunajiem kursabiedriem ballējot vēl nezināju, ka braukšu uz Durbi skatīties piemiņas plākšņu atklāšanu. Anyways, bija tālu, mazliet mitrs, diezgan vējains un arī samērā auksts (ņemot vērā manu laikapstākļiem nepiemēroto apģērbu). Ja pusdienās nebūtu tikusi pie kārtīgas soļankas, es tagad šņaukātos Tomam līdzi.
Bet piemiņas zīmes Durbes karavīriem un komunisma upuriem vienkāršas un elegantas. Žēl tikai, ka gandrīz visas smalkās uzrunas teica pensijas vecuma cilvēki. Viņiem uz vecumu kļūst arvien grūtāk noformulēt domas, palikt pie temata un noturēt vietējo jauno cilvēku interesi. Nav brīnums, ka liela daļa skolēnu par mūsu vēsturi neko nezina un negrib zināt, ja piemiņas brīžos jāklausās viena vienīga gaušanās. Toties Visu Latvijai! divas dziesmas acīmredzami mazliet sapurināja vējā stāvošos Durbes skolas bērnus un gan jau arī kādu pieaugušo, kaut līdzi neviens nesaņēmās dziedāt.
Man vienmēr traki žēl goda sargu, ja ārā ir riebīgs laiks. Vai viņi drīkst kustināt kāju pirkstus, lai neapstājas asinsrite aukstumā? Vai viņiem liek stāvēt arī tad, ja ir nelāgas iesnas? (Ja tek deguns, tad taču nedrīkst ar piedurkni slaucīt, vai ne?) Vai viņiem patīk, ka japāņu tūristi ar viņiem fotografējas? Es neapskaužu tos puišus. Visu cieņu.
Šodienas ārēji pasīvajam, bet iekšēji trauksmainajam garastāvoklim ir domāts Dresden Dolls - Half Jack. Amanda Palmere mani brīžiem vienkārši hipnotizē.
wrap me up
Diena var būt izdevusies arī tad, ja galvenie notikumi ir jauna seriāla pilotsērijas skatīšanās un iešana uz vietējo Maksimu pēc saldējuma.
Bet tā diena ir galā un vakarā ir mazliet skumji, jo sākot ar rītdienu es atkal atgriežos "normālā" dzīves ritmā. Vairs neesmu melnā avs (jel, tēvs man pat naudu sūta tagad, man jau bija aizmirsies, kā tas ir - 8 mēneši ir ilgs laiks). Atkal esmu tāda pati kā vairums manu veco klasesbiedru, kā liela daļa cilvēku manā vecumā. Bet man nav sajūtas, ka būs forši, ka es labi mācīšos un manas smukās klades palīdzēs turēties pie apņemšanās, nav arī īsti slinkuma vai riebuma pret autoritātēm (neesmu arī vairs gluži pamatskolā). Ir skumji, jo ar rītdienu mana vasara ir oficiāli cauri, neatkarīgi no tā, ko saka kalendārs, laika ziņas un termometrs aiz loga. Šovakara dziesma ir Iron & Wine - Passing Afternoon. Piestāv brīžiem, kuros izjūk pierastā lietu kārtība. Piestāv pēdējam mierīgajam vakaram pirms vētras. Pēdējam "tā, kā gribas" pirms veselas jūras "tā, kā vajag".
Pat šodienas bilde man šķiet skumja.
There are things that drift away like our endless, numbered days
Autumn blew the quilt right off the perfect bed she made
Bet tā diena ir galā un vakarā ir mazliet skumji, jo sākot ar rītdienu es atkal atgriežos "normālā" dzīves ritmā. Vairs neesmu melnā avs (jel, tēvs man pat naudu sūta tagad, man jau bija aizmirsies, kā tas ir - 8 mēneši ir ilgs laiks). Atkal esmu tāda pati kā vairums manu veco klasesbiedru, kā liela daļa cilvēku manā vecumā. Bet man nav sajūtas, ka būs forši, ka es labi mācīšos un manas smukās klades palīdzēs turēties pie apņemšanās, nav arī īsti slinkuma vai riebuma pret autoritātēm (neesmu arī vairs gluži pamatskolā). Ir skumji, jo ar rītdienu mana vasara ir oficiāli cauri, neatkarīgi no tā, ko saka kalendārs, laika ziņas un termometrs aiz loga. Šovakara dziesma ir Iron & Wine - Passing Afternoon. Piestāv brīžiem, kuros izjūk pierastā lietu kārtība. Piestāv pēdējam mierīgajam vakaram pirms vētras. Pēdējam "tā, kā gribas" pirms veselas jūras "tā, kā vajag".
Pat šodienas bilde man šķiet skumja.
There are things that drift away like our endless, numbered days
Autumn blew the quilt right off the perfect bed she made
drūmās dienās vajag jaukas atmiņas
Šodien pirmo reizi kopš kritiena kāpu uz riteņa. Mazliet kājas trīcēja, nejutos līdz galam droši. Pa daļai tāpēc, ka īsti nezinu, kāpēc toreiz nokritu - uz līdzenas vietas, pēkšņi, bez nelaimi signalizējošiem riteņa defektiem, bet arī bez piefiksētas savas vainas (bremzes nenospiedu, bikses ķēdē neieķērās, bedrē neiebraucu, stūri par 180° nesagriezu utt.). Mazliet bail, ka šī nesaprastā apstākļu kombinācija sevi atkārtos, bet man galva nudien nav loterijā vinnēta. Tēvs jau tagad stingri uzstāj, lai cilpoju uz veikalu pēc ķiveres, ko es, iespējams, arī darīšu. Ja vēl izdotos atrast tādu, kas man neliktu justies stulbi un izskatīties pēc citplanētieša, būtu labi.
Esmu pārsvarā dienu pavadījusi, mēģinot noskaidrot un iebraukt visās tajās aktivitātēs, kas mani tuvākajā nākotnē sagaida. Ievadlekcija LKA, vakara pasākums, lekciju saraksts, pieteikšanās stipendijām un tādas lietas. Pagaidām neko daudz vēl nesaprotu un arī nezinu īsti, ko gaidīt. Nav slavenās "1. septembra sajūtas", nav priecīga satraukuma vai nevēlēšanās mācīties. Gribas tikai saprast visu, kas notiek, spēt visu saplānot, neapjukt un nepazust plānotājā.
Dienas kārtība taisījās sevī ietvert arī braukšanu uz Dirty Deal Cafe, tur koncerts par brīvu, Katrīna gribot tusēt. Bet lietus tomēr atnāca arī līdz manam logam. Strauji kļuva tumšāks un slapjāks ārā, un var just, ka rudens nāk. Mierināju sevi ar Maijas bilžu apstrādes pabeigšanu. Žēl, ka pašu labumiņu nedrīkst rādīt, jo tad man ātri būtu jāieķeksē, ka šī bloga saturs varētu nebūt piemērots nepilngadīgām acīm... :) Gribas sakrāmēt te vēl kādas desmit bildes, jo visas TIK smukas! Bet priecājies par to, kas ir. Šoreiz sevi vērtēju ar 89%, ir labi. Būs draudziņos jauna galerija (ar atļauju, protams).
Esmu pārsvarā dienu pavadījusi, mēģinot noskaidrot un iebraukt visās tajās aktivitātēs, kas mani tuvākajā nākotnē sagaida. Ievadlekcija LKA, vakara pasākums, lekciju saraksts, pieteikšanās stipendijām un tādas lietas. Pagaidām neko daudz vēl nesaprotu un arī nezinu īsti, ko gaidīt. Nav slavenās "1. septembra sajūtas", nav priecīga satraukuma vai nevēlēšanās mācīties. Gribas tikai saprast visu, kas notiek, spēt visu saplānot, neapjukt un nepazust plānotājā.
Dienas kārtība taisījās sevī ietvert arī braukšanu uz Dirty Deal Cafe, tur koncerts par brīvu, Katrīna gribot tusēt. Bet lietus tomēr atnāca arī līdz manam logam. Strauji kļuva tumšāks un slapjāks ārā, un var just, ka rudens nāk. Mierināju sevi ar Maijas bilžu apstrādes pabeigšanu. Žēl, ka pašu labumiņu nedrīkst rādīt, jo tad man ātri būtu jāieķeksē, ka šī bloga saturs varētu nebūt piemērots nepilngadīgām acīm... :) Gribas sakrāmēt te vēl kādas desmit bildes, jo visas TIK smukas! Bet priecājies par to, kas ir. Šoreiz sevi vērtēju ar 89%, ir labi. Būs draudziņos jauna galerija (ar atļauju, protams).
Abonēt:
Ziņas (Atom)