Aizvakar biju Durbē. Tas ir tālu, 190km no Rīgas. Sagadījās iekāpt vienā mašīnā kopā ar dažiem vislatviešiem. Labi, ka man piektdienas ir brīvas - es ceturtdien vakarā ar jaunajiem kursabiedriem ballējot vēl nezināju, ka braukšu uz Durbi skatīties piemiņas plākšņu atklāšanu. Anyways, bija tālu, mazliet mitrs, diezgan vējains un arī samērā auksts (ņemot vērā manu laikapstākļiem nepiemēroto apģērbu). Ja pusdienās nebūtu tikusi pie kārtīgas soļankas, es tagad šņaukātos Tomam līdzi.
Bet piemiņas zīmes Durbes karavīriem un komunisma upuriem vienkāršas un elegantas. Žēl tikai, ka gandrīz visas smalkās uzrunas teica pensijas vecuma cilvēki. Viņiem uz vecumu kļūst arvien grūtāk noformulēt domas, palikt pie temata un noturēt vietējo jauno cilvēku interesi. Nav brīnums, ka liela daļa skolēnu par mūsu vēsturi neko nezina un negrib zināt, ja piemiņas brīžos jāklausās viena vienīga gaušanās. Toties Visu Latvijai! divas dziesmas acīmredzami mazliet sapurināja vējā stāvošos Durbes skolas bērnus un gan jau arī kādu pieaugušo, kaut līdzi neviens nesaņēmās dziedāt.
Man vienmēr traki žēl goda sargu, ja ārā ir riebīgs laiks. Vai viņi drīkst kustināt kāju pirkstus, lai neapstājas asinsrite aukstumā? Vai viņiem liek stāvēt arī tad, ja ir nelāgas iesnas? (Ja tek deguns, tad taču nedrīkst ar piedurkni slaucīt, vai ne?) Vai viņiem patīk, ka japāņu tūristi ar viņiem fotografējas? Es neapskaužu tos puišus. Visu cieņu.
Šodienas ārēji pasīvajam, bet iekšēji trauksmainajam garastāvoklim ir domāts Dresden Dolls - Half Jack. Amanda Palmere mani brīžiem vienkārši hipnotizē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru