Bet tā diena ir galā un vakarā ir mazliet skumji, jo sākot ar rītdienu es atkal atgriežos "normālā" dzīves ritmā. Vairs neesmu melnā avs (jel, tēvs man pat naudu sūta tagad, man jau bija aizmirsies, kā tas ir - 8 mēneši ir ilgs laiks). Atkal esmu tāda pati kā vairums manu veco klasesbiedru, kā liela daļa cilvēku manā vecumā. Bet man nav sajūtas, ka būs forši, ka es labi mācīšos un manas smukās klades palīdzēs turēties pie apņemšanās, nav arī īsti slinkuma vai riebuma pret autoritātēm (neesmu arī vairs gluži pamatskolā). Ir skumji, jo ar rītdienu mana vasara ir oficiāli cauri, neatkarīgi no tā, ko saka kalendārs, laika ziņas un termometrs aiz loga. Šovakara dziesma ir Iron & Wine - Passing Afternoon. Piestāv brīžiem, kuros izjūk pierastā lietu kārtība. Piestāv pēdējam mierīgajam vakaram pirms vētras. Pēdējam "tā, kā gribas" pirms veselas jūras "tā, kā vajag".
Pat šodienas bilde man šķiet skumja.
There are things that drift away like our endless, numbered days
Autumn blew the quilt right off the perfect bed she made
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru