Mana
Gauja ir atpakaļ! Tik pat laba un vēl labāka, jo tagad tai vairs nav perētājsistēmas, bet ir Windows 7, ko gādīgais Toms man pagādāja. Esmu mazliet pagurusi no atpakaļ ievākšanās priekiem un nedienām, vajag kaut kur piesiet domas, bet pie grāmatas ķerties negribas īsti. Bet par grāmatu varu pastāstīt, ka lasu G. Flobēra
Salambo. Autors iz vidusskolas obligātās literatūras, toreiz mums, ja nemaldos, lika lasīt
Bovarī kundzi. Neatceros neko lāga, tikai tik daudz, ka bija diezgan labi. Laikam pēc tās lasīšanas atstāstīju intelektuālajai vecmāmiņai, kura tad man arī iespieda rokās šito
Salambo.
Apmēram pie 45.lpp beidzot ir sācies kaut kas, ko varētu saukt par sižetu, tāpēc tagad mani mulsina tikai tādas... nu, kā lai nosauc... "valodas īpatnības" A. Upīša tolaik noteikti modernajā tulkojumā. (1971. gads, ja?) Piemēram, "smilktis" un "smarša" ir vēl puslīdz normāli, bet ir arī vienkārši pilnīgi citādāk būvēti teikumi, kurus it kā saprast var, bet pašam tā rakstīt nemūžam prātā neienāktu. Nu, ir citādāk.
Lai gan nu jau ir sākusies trešdiena, man ir sajūta, ka es tikko tikai atbraucu no Carnikavas, kur pavadīju trīsdienīgu nedēļas nogali. Laiks vispār iet galīgi ātri, pagājusī nedēļa arī bezmaz pazuda no kalendāra. Varbūt tas ir tāpēc, ka man ir daudz visa kā, ko darīt, un laiks ir nolēmis pasteigties, lai palīdzētu man sarežģīt lietas. Ja tā, tad paldies, bet es pati māku.
Carnikavā bija jauki. Nē, vispār "jauki" ir tā švaki teikts. Mēs ar Tomu pārvarējām slinkumu jeb, kā tagad ir moderni teikt, izkāpām no komforta zonas, un no Rīgas tos 30km aizmināmies ar divriteņiem. It kā nekas liels, tikai trīsreiz attālums no manas līdz Toma mājai. Dažs labs mans sportiskāks draudziņš varbūt par šo nelielo attālumu smīkņā vien, atsakoties saprast, ka katrs jūk prātā citādi un visi nevar būt lieliski visā. Pati gan es arī darbīgākās dienās pa Rīgu vien tikpat un vēl drusku vairāk kilometru esmu nobraukusi, bet šoreiz... Karsts, saule spīd acīs, sviedri tek, soma spiež plecu, sēdeklis spiež dibenu, stūre spiež plaukstas... Galā tikām, kas tad mums cits atlika, taču grūti bija baigi. Pelde atspirdzinošā Gaujā visu ātri vērsa labāku. Tāpat arī nākamā pelde, aiznākamā, un arī tā, kas bija pēc tam... Trijās dienās es, šķiet, esmu peldējusies Gaujā vairāk reižu, nekā pēdējos 5 gados kopā. (Kopš mani māmiņa nesūta pie vecvecākiem uz Jaunpiebalgu vasarās dauzīties ar lauķiem un māsīcām, šādas tādas izklaides man ir gājušas secen.) Bet īpaši labi viļāties ūdenī bija sestdien vēlu vakarā, kad vilciens mums atveda Maiju un pelddrēbes bija mazsvarīgas. Ūdens bija silts un gluds kā spogulis, debesīs rēgojās Lielie greizie rati un pārējais "Gaujas zvaigznājs", mašīnu rūkoņa pieklususi un bija dzirdami tikai daži mierīgi šļaksti un mūsu pašu smiekli.
Nedēļas nogali es vispār pavadīju bezgala burvīgi. Auklēju Toma radu bērnus, ēdu ogas un lasīju arī citiem, pirmo reizi mūžā pabraukājos ar motorlaivu, dzēru alu, kopā ar 8 vai 9 koncentrēties nespējīgiem cilvēkiem spēlēju Uno (tādā barā lietas notiek lēni, sarežģīti un smieklīgi), braucu ar riteni un, protams, peldēju, peldēju, peldēju un peldēju. Trīs četras reizes dienā, un dažreiz arī naktī. Atceries to lielo lietu un vētru svētdien? Arī tobrīd es peldējos. Sākumā likās, ka tas ir vienkārši kārtējais karstuma izraisītais lietus, kas strauji uzkritīs, izgāzīs daudz ūdens uz zemes un ātri aizies. Bet, kad mēs bijām Gaujā priecīgi notupējuši jau vismaz pusstundu, ja ne visas divas pusstundas, bet ūdens tikai krita un krita no gaisa, mums atlika savākt no krūmapakšas drēbes, kuras mūsu pūļu dēļ pat dažās vietās vēl bija sausas, un brist vien uz māju zvanīt mammām, ka tik drīz uz Rīgu nebrauksim. Palikām dzīvoties arī pirmdien, redzējām vienu no radu bērniem pirmo reizi demonstrējam dakšiņas lietošanas prasmes (ne jau šādas tādas bērnu karotītes, bet riktīgas, normālas dakšiņas!), pielasījām pusspaini jāņogu un vēl mazliet papeldējām.
Un atpakaļceļš likās tik viegls! Vai nu Carnikava slepenībā atrodas uz kaut kāda paugura attiecībā pret Rīgu, vai arī bija mazāk karsts, vai arī tas bija tāpēc, ka Toms manu pleca somu iestūķēja savā mugursomā, varbūt es vienkārši biju fenomenāli atpūtusies un lieliski izgulējusies... Bet es taču riteni garāžā liku ar gandrīz sausu muguru! (To gan nevarēja teikt par Tomu, kura krekls tik pat labi varēja būt vienkārši izmērcēts Gaujā. Mugursoma karstā laikā ir galīgi traki...) Bet, ja mājās sagaida mamma ar ceptiem kabačiem, kartupeļiem ar sēņu mērci un vēl avenēm ar saldējumu, tad arī galīgi čībīga diena izvērstos par jauku vakaru, kamēr mums tas bija skaistas atpūtas skaists noslēgums.
Tagad var sākt pilnvērtīgi mocīties ar augstskolām, pieteikumiem, dokumentu foto, pasu kopēšanām un konsultācijām par iestājpārbaužu tēmu. LU jau iekaroju, RSU un LKA - es nāku!
Ā, no manas lieliskās nedēļas nogales nav nevienas bildes, jo fotoaparāts sestdien no rīta likās par smagu, lai to liktu somā. Pagaidām gan pusnakts pelde un lietus pelde ir gana iespiestas atmiņā, arī Maijas slapjie mati, ar jāņogām nošmulējušies bērni un blakus smaidošais Toms no rītiem ir labi ierakstīts, bet šķiet kaut kā savādi, ka nav attēlu, kuros atkal izdzīvot to visu. Es laikam vairs nemāku tā - bez fotoaparāta. Kā jebkurš pieradums, arī šis mēdz traucēt un radīt problēmas, bet man nešķiet, ka tas ir pats sliktākais, pie kā es varētu pierast.
Ja es nefotografētu, nebūtībā pazustu kadrs, kurā Toma kaķis vēro nakts notikumus aiz loga. Tas noteikti būtu nedaudz skumji.
