Labumi: - Astro'n'out, Skyforger, Pienvedēja Piedzīvojumi, Dzelzs Vilks, Transleiteris ( :) ), G. Terzens no skatuves izsludināja sēru klusuma brīdi sakarā ar dažas stundas agrāk notikušo Mārtiņa Freimaņa uzstāšanos pasākumā, ko papildināja ar vārdiem: " Mārtiņ, vairs tā nedari! ", arī Voiceks Voiska skanēja dzīvespriecīgi, kā allaž. Laiku pa laikam sabumsījāmies ar Katrīnu un Andri, kuri klīda apkārt apmēram tāpat kā mēs ar Tomu. Tikai Katrīnai bija maģisks papīrītis šņorītē ap kaklu, kas ļāva līst aiz nožogojuma un bāzt mūziķiem sejā fotoobjektīvus, tā ka viņai brīžiem gāja raibi. Neizbēgami pienāca arī brīdis, kad viņa teica: " Annu, vai tu vari aiziet uztaisīt trīs četras pieklājīgas bildes ar Pienvedējiem? Man pēc tā trešā alus vairs neklausa kamera īsti..." Tāpēc tagad es arī esmu panēsājusi fono-fotogrāfa papīrīti ap kaklu, kas, starp citu, palīdz iekulties arī citās dīvainās situācijās. Piemēram, stāvot rindā uz zilo, patīkami smaržojošo un nepavisam viegli neapgāžamo tualetes būdeli, var pienākt kāds no organizatoriem un teikt: "es tev jau pateicu?" uz ko man atliek atbildēt ar: "ko tad?", un tad viņš saka: "Nu, par Dzelzs Vilku!", un tad es atbildu ar: "Jā, jā!", lai gan man nav ne jausmas, par ko ir runa (to, ka kaut kas jādara (vai nav jādara) ar Dzelzs Vilku, es gan sapratu). Tā lūk. Bet vispār man līdzi bija ziepjutraukkamera, ar ko arī ir tapušas dažas bildes. Ja mans mīļais klēpjvirsas datoriņš nebūtu smagi paģībis pēc Windows 7 instalēšanas mēģinājuma (joprojām guļ slimnīcā, ārsti pagaidām neko nesola), bildes varbūt izskatītos mazliet labāk, bet drusciņa liekas gaismas vai tumsas jau nevienu nav nobeigusi. Un, turpinot par labām lietām, jūsu uzmanībai:
Rekur lielā skatuve, uz kuras tobrīd spēlē velnszinkas, jo nevar redzēt ne ģīmjus, ne arī ģitāras (pēc kurām Toms atpazīst ne vienu grupu vien)
Te var redzēt, ka lielā karstumā nogurums ļaužus māc pat pašā pirmajā festa dienā, tāpēc labi, ka ir draugs, ko ņemt blakus teltī uz diendusu
Lūk, viena no festā piedāvātajām izklaidēm: iepūt alkometrā! Uz tāfeles, kā redzams, norādīts rekords (tika uzstādīts pirmajā dienā un tā arī palika nepārspēts)
Te Katrīna un Andris draudzīgi čāpo garos 2,5km no slapjā Āraišu ezera (pils bija vietā - vismaz no pakaļpuses redzējām) atpakaļ uz festvietu
Tā čillo tie, kuriem slinkums iet uz ezeru un/vai žēl naudas solārijam
Šitā (un ne tā vien!) cilvēki dara, kad domā, ka neviens neskatās
Man nav bildes, kura ataino manu pirmo reizi pie strūres mašīnai ar automātisko ātrumkārbu, nav arī bildes ar otro reizi, toties ir bilde ar to, ko es redzēju, kad šodien pēc visiem priekiem beidzot ap desmitiem veloripoju mājās pār Vanšu tiltu.
Fono trūkumus es neuzskaitīšu. Dzīvojiet ar ilūziju, ka tur viss bija izcili saorganizēts, solīto 5l pudeli ar ūdeni varēja dabūt, kad vien gribējās, tualetes smaržoja pēc rozēm un arī savu alu varēja nest iekšā - domājiet tā un viss būs forši. Es eju izbaudīt to iepriekš līdz galam nenovērtēto baudu, ko sniedz gulēšana uz līdzenas, patīkami mīkstas virsmas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru