dzīve ir skaista, dažreiz

Riteņošanas sezona ir atklāta. Par to liecina ne tikai mans sāpošais dibens, bet sapūsts kakls, divi jauni zilumi uz labās kājas un mežonīgi netīra džinsu labā stara, jo Toms bija tik lielisks, ka pirms ripināšanās manu velo cītīgi sapumpēja un saeļļoja. Bet nav ļaunuma bez labuma, es tagad esmu apčamdījusi šogad ne tikai Vidus-, bet arī Baltijas jūru (auksts gan vēl baigi). Putniņi dzied, lapas spraucas, ūdens skalojas, zāle aug griezdamās, cilvēki pa veloceliņu brauc smaidīdami... Ak, pavasaris! :)

Rīt droši vien kaut kur aizripināsim ar zaļMāru. Jācer, ka viņai skola beigsies ātri, un mēs pagūsim kaut kādu pieRīgas pavasari arī aplūkot un tēju iedzert, jo tik, tik ļoti gribas pagūt uz Eināra Cilinska lekciju par 4. maiju VL birojā, bet tur jau pusseptiņos sākas! Un dziesmu vakarā arī mēnesi nav būts, kas vairs zina, vai es vēl māku kaut ko papīkstēt... :)

Vispār, ļauži, jābrauc uz laukiem, tur tagad ir daudzdaudz skaistāk, nekā pelēkā, putekļainā Rīgā. Es to zinu, jo sestdien ar mammu talkoju viņas Diečos, un tur bija neizstāstāmi labi. Bet pēc lielākas strādāšanas gan tur prasās, mēs jau divas vien pa 4 stundām neko lāga nepaspējām izdarīt. Jāsaņem drosme un jāsarīko nopietnāka talka tur - vai tad man strādīgu draugu maz?! Pateiks mammai, lai iepērk grābekļus un citus rīkus, maija pirmie datumi visiem brīvi (izņemot Annu B., kura Gaujā lies alu), mašīnā sasēdināt var vismaz četrus, vilcienā vispār vienalga, cik. Brīvprātīgie paceļ rokas un piezvana man. Es apsolu uz ugunskura vārītu zupu un lielu gandarījumu tiem, kas pieteiksies. :)