Es beidzot pēc 3 nedēļu pārtraukuma redzu savu istabu. Un vakar Toma kaķis bija tik, tik priecīgs, ka mēs esam atpakaļ! Šorīt, kamēr es vēl gulēju, nāca un glaudās gar roku, gar vaigu, ņurcīja segu un gūlās blakus, murrāja un ņaudēja, un man bija tik labi, ka es labprāt būtu pavadījusi visu dienu starp baltiem palagiem un melnu minci.
Pasaule aiz loga ir pelēcīga un mazliet slapja. Es šodien redzēju dažus plaukstošus koku zarus un man ir tā diezgan priecīgi, jo es laikam esmu atgriezusies uz pareizo gadalaiku. Būs gan vēl jāpaciešas, pirms varēšu valkāt Kiprā iegādātos baltos bruncīšus, bet who cares, ja man būs riktīgi daudz pavasara bilžu! Un nav arī svarīgi, vai pagūšu kaut ko aizsūtīt Delfiem, man ir pavasaris un es esmu mājās.
Tagad labi ātri sākšu uz lapas atkal rakstīt laikus, datumus, cilvēkus un notikumus, ko nevajadzētu aizmirst vai nokavēt, jo neesmu droša, vai mana galva to visu spēj saturēt iekšā. Es gan šorīt godīgi izēdu bļodiņu biezpiena, bet tas tik ātri droši vien nedarbojas. :)
Kipras bildes stāv datorā un uz mani nosodoši skatās, bet es rakņājos pa jūtūbu, meklēju jaukus kaverus labām mūzikām, priecājos par wizard rock (ja nezini, kas tas ir, esi ļoti daudz palaidis/-usi garām), atrodu vecas klasesbiedrenes draugos un daru visu citu, kas mani attur no bilžu kārtībā savešanas, jo ir TĀDS slinkums...
Rekur es atradu šitādu jocīgu. Tajā brīdī, kad izslēdz nejēdzīgus stereotipus par gejiem, saldajiem vai kā nu kurš tādus sauc, ir skaidrs, ka šim puisim ir iekšā kaut kas liels.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru