Dzīvojamā istaba ir kļuvusi par brāļa mēģinājumu telpu šodien, which is ok. Laiku pa laikam cauri manām papīra durvīm atnāk meitenes Līvas balss, which is also ok. Man vispār ir tāda sajūta, ka varētu te sēdēt un mierīgi darīt neko visu atlikušo vakaru. Lai brālis un Līva spēlē, lai Justīne dzer tējas, lai Ardāns lasa grāmatas un mamma nāk mājās, lai Zeme griežas, urlas kaujas un kaķēni dzimst, man te ir labi. Bet (vienmēr ir kāds "bet") man jāizdomā, ko lai uzdāvina puisim, kam viss jau ir, un tad jākust ballēties ar mēru. Nevis ar Šlesakovu, bet tāpēc, ka rīt ir Kritiskā masa. Es arī skaidrā un izgulējusies švaki uz sava ričuka turos, tāpēc derētu neizaicināt likteni un ierasties pieklājīgā kondīcijā.
Šķiet, būtu vietā arī kaut kā noformēties, lai nepazustu visā tajā daudzriteņu barā, bet kaut kā nenāk pie manis ģeniālas idejas. Tomam pie riteņa būs karodziņš. Es jau varētu teikt, ka pati esmu gana daiļa, bet tur būs tik daudz cilvēku, ka par mani smukākas meitenes nebūs problēmu atrast. Varētu iebāzt degunu kādā krāmu veikalā vai mammas vecajā skapī, gan tur atrastos kaut kas, ko uzmaukt sev vai velosipēdam uz galvas, lai mani pamanītu. Sataisīšos un aizdošos līdz Molam, tur varētu apvienot vīrišķīgas dāvanas un pamanāmības uzlabotāju meklējumus un, cerams, iegādi. Sliktākajā gadījumā šovakar apjautāšos iedzērušiem draugpaziņām, jācer, ka viņu reibums būs pietiekams, lai atvērtu kaut kādas radošas durtiņas zemapziņās.
Visas manas vakardienas bildes bija neglītas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru