Šodiena un vakardiena noteikti nebija labākās dienas manā mūžā. Darīju jaukas lietas, bet visu pavadīja galvassāpes, pievienojās arī 37.2° temperatūra un kakla sāpes. Grūti priecāties par dzīvi, kad pašas organisms traucē. Es vispār jūtos kā aizsērējusi caurule - kopš vidusskolas sporta vienīgās aktivitātes, ko piekopju, ir šāda tāda riteņbraukšana. Laiks vingrot! Tiklīdz zināšu lekciju sarakstu, meklēšu kādu jogu vai ko tādu. Mierīgi, harmoniski, noderīgi. Liekas, kad mazliet izkustēšos, arī galva strādās labāk. Rīt gan mēģināšu ķert iedvesmas tāpat vien, no gaisa, jo māsīca grib fotografēties kopā ar savu smuko, vēl nedzimušo meitiņu. Būs labi.
Padalīšos ar dažām bildēm no pirmdienas Uguns ceļa pie Brīvības pieminekļa. Tur bija daudz skaistu Latvijas patriotu, vairāki ieinteresēti tūristi un daži gļēvulīgi, nedraudzīgi indivīdi, kam neviens nepievērsa uzmanību. Bet svarīgākais, protams, bija svecītes. Divās pilnīgi taisnās rindās, vienlaikus mājīgi un svinīgi. Trīs skaistas sievietes Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautastērpos, trīs karogi. Dziesmas, piederības sajūta un vakarā patīkams nogurums. Būs prieks atcerēties un gaidīt nākamo gadu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru