dzīve ar garšu

Es šogad pirmo reizi īpaši pievērsu uzmanību zvaigžņu lietum. Ar Tomu, velo un visādiem citiem cilvēkiem bijām uz Vecāķiem. Paguvām arī uz saulrietu - bija bezgala skaisti. Bet es neņēmu fotoaparātu. Gribējās par to nedomāt. Sēdējām smiltīs, ēdām līdzpaņemto provīziju, uzspēlējām Alias, daži mētāja lidojošo šķīvīti, kamēr vairs nevarēja redzēt vispār neko. Tomam bija ģitāra, dziedājām mūziku. Gan savā, gan angļu valodā. Gājām arī peldēt pavisam melnā jūrā, sāļā un diezgan siltā. Un, protams, skatījāmies zvaigznēs! ZaļMāra saskaitīja veselas 45, bet man bija galva aizņemta ar dziedāšanu, man tik daudz nesanāca. Tik daudz zvaigžņu, cik es tonakt redzēju, no pārgaišajām Rīgas ielām nekad nav iespējams saskatīt. Visas nevajadzīgās reklāmas un visai noderīgās ielu lampas nomāc to skaistumu, kas liekas pašsaprotams.

Kādu citu gadu es varbūt pievērsīšos krītošu zvaigžņu iemūžināšanas mēģinājumiem, šoreiz bilde no citiem avotiem.