with a little help from my friends

Manējie Ziemassvētki. Mājas, mīļumi, brāļa piparkūkas ar glazūrām, daži jauni auskaru pāri, mūziciņa, smiekli un sarunas. Turklāt 24. un 25. decembris pagāja bez pārēšanās, kas ir vienreizējs notikums, kopš sevi atceros. Otrie Ziemassvētki gan atkal atgriezās vecajās sliedēs - tēta pavārmāksla pārēdināja mūs visus bez izņēmuma.

Dāvanu vārdā atdevu visu siltajām zemēm iekrāto naudu, varu nākamgad sākt no nulles (burtiski). Tas ir mazliet skumji, bet, tā kā nauda aizgāja daudziem mīļiem cilvēkiem un vēl vairākiem bērniem Imantas bērnunamā, un arī deviņgadīgai Marikai Aglonas internātskolā, man nemaz tik ļoti žēl nav. Tagad es vismaz zinu, ka esmu visādā ziņā spējīga sakrāt 60 latus, kas nozīmē, ka gan jau arī vairāk kādreiz izdosies.

Rādu bildes arī. Dažas. Īpaši man patīk nejaušais baloža portrets un Toma zīmētā pele.

man ir harmonija tepat

Negribas iet uz skolu. Nevis tā, kā astotajā klasē, kad nebija mājasdarba, bet ārā ir tik auksts un nepatīk. Varētu uz skolu teleportēties, pret to man nekas nebūtu pretī. Ka tik nav pa sniegiem jābrien.

čuč.

Two elderly couples were enjoying friendly conversation when one of the men asked the other, “Fred, how was the memory clinic you went to last month?”
“Outstanding,” Fred replied. “They taught us all the latest psychological techniques – visualization, association – it made a huge difference for me.”
“That’s great! What was the name of the clinic?”
Fred went blank. He thought and thought, but couldn’t remember. Then a smile broke across his face and he asked, “What do you call that red flower with the long stem and thorns?”
“You mean a rose?”
“Yes, that’s it!” He turned to his wife. . .”Rose, what was the name of that clinic?”

Pirmdienas ir galīgi briesmīgas dienas. Īpaši, ja svētdienas vakarā skatās Avataru līdz pusčetriem, pēc 4h miega pamostās ar zvērīgām iesnām un bez mājasdarbiem, pēcpusdienu pavada nāvējoši garlaicīgā lekcijā par vācu neatkarīgo teātri un pēc tam vēl jāsaņemas pēc atnākšanas mājās NElikties gulēt, bet izdarīt visu rītdienai.Es šobrīd cīnos ar to pēdējo daļu. Neko citu nav spēka rakstīt, bet datorā pēdējā laikā ir daudz svešu bilžu. Savējās kaut kā nesanāk, nebildējas.

sekundes

Kaut kā grūti paliek pēdējā laikā. Saprotams, skolas daudz un auksti, bet ne tas vien. Iekšā ir grūti. Nelāga priekšnojauta. Un ļoti, ļoti bail. Man riebjas, ka man ir bail, tas mēdz sabojāt arī pavisam labas lietas.

narkotikas ir sliktas

Ai, kādas brīnišķīgas, sen aizmirstas lietas atrodas internetā, kad jāraksta eseja par Stendera "Augstas gudrības grāmatu"! Priecājies. :)

urrā!

Sveiciet ar aplausiem, šis ir 100. bloga ieraksts. :) Tas ir veltīts kārtējai prokrastinēšanas lēkmei. 0,5l tējas krūze izrādās par mazu un blakus uz radiatoriem rindojas Skrīveru gotiņas papīrīši - rokas par īsu, lai līdz papīrgrozam aizsniegtos, bet dibens par smagu, lai tik tālu ietu. Vispār, ņemot vērā manu šodienas saldumu patēriņu es sāku apsvērt domu iegādāties svarus. Varbūt laiku pa laikam saņemtos uz baseinu, jogu vai kādu danci aiziet. T.i., nevis tad, kad vairs nevaru pati sev muguru pakasīt, bet tad, kad acīmredzami pāris kilogrami uzrāpušies klāt. Citādi man pat tā foršā dejošana, kas divus latus maksā, pagaidām ir izdevusies tikai vienu reizi. Pēc tam nāca brāļa vārda diena un mēģinājumi valsts svētku pasākumiem... Tadā - tūlīt jau novembris būs cauri!

Garajā nedēļas nogalē lielākā daļa manas enerģijas aizgāja... Ē, nekāda enerģija nekur neaizgāja, es tikai planēju pa pasauli tādā kā transā. Kopš 18. novembris ir pagājis, ir grūti pieķerties tām pasaulīgajām lietām. Skola, mājasdarbi, testi, termiņi. Pat piedāvājums vadīt SP informācijas komiteju, bet es katram gadījumam atsakos, jo man iekšējais sliņķis saka, ka jau tagad knapi varu savām lietām saņemties. Turklāt man tīri labi patīk mana ārpusskolas dzīve. Piektdien es pavadīju vakaru ar Maiju I Love You un Transilvānijā. Bija paredzēts novērtēt, kā Dambis dīdžejo, bet, nogaidījušās līdz pusdesmitiem, to pēdējo pusstundu vairs nespējām izturēt un, nākamās alus glāzes meklējumos uzskrējām daudz apdziedātajam, puslīdz svaigajam klubam ("svaigs" skan tā drusku neadekvāti, ja interjerā lielu lomu spēlē zārciņi, līķīši un zirnekļu tīkli) ar mājienu uz vampīriem. Nekādu Krēslas motīvu, visa veida Brengulis un mūzika, ko Dambis pie viegla indīroka pieradušajiem ILY apmeklētājiem diez vai celtu galdā.

Es pamatīgi feiloju ar savu apņemšanos katru dienu kaut ko nofotografēt. Varbūt, ja nebūtu aizdevusi māsīcai ziepjutrauku, tas veiktos labāk, bet lielo aparātu man, goda vārds, nav iekšā staipīt uz akadēmiju un teātri. Vispār man gribas atkal nopirkt melnbalto filmiņu un kaut ko tā drusku pabildēt ar veco-labo. Ne to vien gribas - jāuztaisa iepirkumu saraksts un rītdien nedēļas nauda jānotriec dāvanu materiālos un pribambasos interjera elementiem. No diviem līdz sešiem pirmdienā laiks ir, kaut tik būtu spēciņš pa veikaliem staigāt!

Piezīme - jāpietaupa piecītis, ko sestdien paliku Tomam parādā, kad gājām uz padomju laiku tematisko sālsmaizi. Rīgas melnais balzams, upeņu sula trīslitru burkā un leišu saldumi Nomeda, piedevām pasūtītais saimniecībā noderīgais gaļas āmurs. Pirms dāvanas pasniegšanas gan izcēlāmies, jaunajai saimniecei dodot īstu gaļas āmuru, proti, šķiņķa gabalu mednieku desas kātā, kas sākotnēji izraisīja vispārēju sajūsmu, bet mazliet vēlāk nostiprināja sāta sajūtu dažos vēderos. Labs baļļuks par piecīti, turklāt bonusā arī privātais transports uz 1km attālajām mājām mūsu draudzīgajā maskačkā. :) Starp citu, mēs mājās bijām ap pusnakti - baļļukiem nav jāvelkas līdz nākamajam rītam, lai tie būtu forši.

gaisma un krāsa

Šorīt izlēmu, ka pārrakstīt 3 lekciju pierakstus būtu vieglāk, nekā līdz trešdienas rītam paspēt uzrakstīt eseju un scenāriju, izdarīt visu vajadzīgo 18. novembra koncertam, turklāt atrast laiku tualetes un ledusskapja apmeklējumam, par tādu nesvarīgu sīkumu kā miegs nemaz nerunājot. Tāpēc, kamēr mani kursabiedri skatās interesantu filmu kino vēsturē, es sēžu mājās satinusies segā, ēdu garas brokastis un cenšos no sevis izspiest kādu puslīdz aizraujošu notikumu, par ko varētu uzņemt kaut vai TV reklāmu. Man ir pilnīgi skaidrs, kas iznāks, ja es turpināšu spiest, jo tā nu mums tas organisms ir iekārtots, bet īpašas izvēles nav, jo es jau divas nedēļas kavēju termiņu.



Mumford & Sons, Beirut, Midlake un Deer Tick - mana šodienas pleiliste.

Pieredze rāda, ka 19. novembra rītā man vairāki cilvēki saka: "Kāpēc tu man neteici, ka būs tāds foršs lāpu gājiens?!" Tāpēc tagad es to video un informāciju ielieku visur, kur vien varu. Draugos un tviterī jau izpildījos, būs arī šeit. Palīdzēju arī skolās plakātus izplatīt, tāpēc šogad jūtos izdarījusi diezgan daudz un pārmetumus nepieņemu (ieteikumus gan).

vīnu gribas

Vecas un ne tik vecas bildes. Negribas runāt.

apelsīni

O, cik interesanti! Nupat nopirku Narvesenā sev desmit studentbiļetes, zinot ka man tikai pāris palikušas. Godīgi samaksāju Ls2,5, iekāpju trolejbusā, pīkstinu... "Atlikums: 1" Sasodīts! Čeku pārbaudīju, viss it kā labi. Būs jābrauc uz centru atpakaļ ātrāk, jāiet prasīt kasierei Tatjanai T., ko tas nozīmē.

Vispār es šodien iepirkos pie veselām divām Tatjanām. Viena ir jau minētā Narvesen beibe, otra bija Origo Drogās. Tur šodien pilnīga bābiešu diena - uzlikta baigā atlaide paketēm, stāv visa vecuma sievieši rindā, visām pa pakai rokā, dažām pat divas. Nevienu vīrieti es pa visu veikalu tā i neieraudzīju, laikam tās nocenotās paketes izstaro kaut ko vīriešus atbaidošu. :)

Jā, ar paketēm un tamlīdzīgām higiēnas precēm man vispār saistās Ziemeļkipras brauciens pavasarī. Un es zinu, ka tas izklausās jocīgi, bet sievietēm mēdz būt mēnešreizes arī ceļojumu laikā. Tad nu stāsts tāds: Kipras mazpilsētā es pēkšķi saprotu, ka vajadzība ir, bet preces nav. Tā kā man ir zināmi 3 vai 4 veikaliņi, viens par otru mazāks, turklāt dažos ir ne tikai pārtika, bet arī kaut kādas saimniecības un citas preces, tad drošā solī eju meklēt tajā jūklī paketes un tamponus. Pirmais veikals mani pieviļ un tur aiz letes sēdošais onkulis vārdu "tampon", šķiet, nav pat dzirdējis, tāpēc nolemju mēģināt citur. Otrs ūķis - pie kases sēž meitene apmēram manā vecumā. Izstaigāju, cik nu tur ir, ko izstaigāt, neko neatrodu, bet uz manu jautājumu pārdevējskuķis reaģē apmēram tā pat, kā iepriekš onka. Šajā brīdī man sāk likties, ka varbūt Kiprā sievietēm mēnešreižu nemaz nav, tāpēc neviens nesaprot, ko man vajag un kāpēc... Mokoties šādās aizdomās, eju uz trešo veikalu. Jes! Vīrs aiz letes zina (vai vismaz pareizi nojauš), kas ir tamponi, parāda man, kur meklēt, paņem manu naudu un laipni pamāj ardievas. Katram gadījumam tomēr aizeju arī uz ceturto bodi, kur beidzot laimīgā kārtā stūrītī atrodas arī pāris higiēnisko pakešu pakas. Ņemu vienu ciet un eju pie kases maksāt, bet man par lielu pārsteigumu kasiere, pirms paņemt naudu, manu paciņu vispirms rūpīgi ietin dubultā avīzē, tad vēl ieliek necaurspīdīgā maisiņā un aizsien. Tur nu gan es pamatīgi apmulsu, stomīdamās pajautāju, cik jāmaksā, paņēmu savu noslēpumaino saini un devos mājās. Pa ceļam nepameta sajūta, ka visi blenž uz manu jauniegūto maišeli un kaut kādā veidā tas mani padara īpaši interesantu. Nekad nebija nācies kautrēties par šāda veida pirkumiem, bet acīmredzot musulmaņu zemēs uz to skatās citādāk, nekā mūsu liberālajā Latvijā. Priecājieties, dāmas, ka par tamponu pirkšanu jūs neapsmaida! Te ir labi, jā. :D

Nākamreiz ceļojumā posīšos ar lielākām rezervēm vai braukšu uz kādu pierastākas reliģijas mājvietu. Un ceru, ka ceļojums būs drīz. Šodien atkal atliku naudiņas siltajām zemēm, summa vēl smieklīgi maza un konkrētu plānu arī nav, bet būs. Noteikti būs vasaras saliņa, kur dažas dienas patverties no sniegiem, vējiem un mīnusgrādiem!

Laimīgu taciņu!

Iedomājies, šodien bija gan Krišjāņa Barona 175. dzimšanas diena, gan tēta vārda diena, gan arī amerikāņu Helovīns, bet vienīgā bilde, ko es šodien uzņēmu, saucas tāpat kā virsraksts:

"Laimīgu taciņu!"

Toms ieteica, ka varētu būt arī "Laimainu taciņu!" lai vairāk uzsvērtu to, ka uz ielas mētājas tieši laima šķēlītes (bija trīs, taču visas smuki nelīda kadrā), bet man liekas, ka cilvēki vēl tādus jokus saprot drusciņ. :)

Un šodien Barona pasākumā bija tik jauki cilvēki, ka mūs ar Tomu arī nobildēja. Paldies, Jane Apple.

studenta e-talons ir labi

Man nav laika blogot. Es mācos, eju uz teātri un apmeklēju citus kulturālus pasākumus, guļu, dažreiz ēdu un tramvajos pa ceļam uz skolu, teātri un privāto dzīvi lasu Dirrenmata un Moljēra lugas. Un trešdien es biju dejot arī, vēl šodien jūtu muskuļus, par kuru esamību pat nenojautu. Nākamnedēļ iešu atkal.

Mazliet atskaitei jāmin, ka Ziedonis un visums bija b r ī n i š ķ ī g i. Melnajam pienam līdz Ziedoņa līmenim drusku pietrūka, bet bija lieliski.Vadonis arī tīri tā neko. Juventus 90. gadu jubīļa kuncerts šovakar bija gandrīz tik pat skaists, cik māsīca uz skatuves. Un rīt Krišjāņa Barona piemiņas pasākumā jāpadzied un pēc tam jābrauc paskatīties, kā tētis savas vārda dienas ietvaros kārtējo reizi mēģina piedzirdīt Tomu. Būs jauki.

Dzīve sit vilni. Nabaga Vilnis...
Reku tev vārna, uz ko paskatīties.

elpo mani

Kad es kaut ko nesaprotu, kad ir grūti, viss ir nepareizi un neviens nesaprot, ko es gribu teikt un kāpēc, man vajag lai Tu atkal paņem mani aiz rokas, aizved uz vannasistabu un aizver durvis, lai ir pilnīga, absolūta tumsa. Man vajag, lai mani apskauj, nosauc par skaistu, mīļu un lielisku, un man nav vairs jāutraucas par to, ka Zeme griežas, ārā ir auksts un slapjš un es nemāku izstāstīt, kā jūtos. Man gribas, lai Tu skūpsti man rokas, ieelpo manus matus un apsoli vienmēr būt blakus.

Citādi es nelieku ar sevi galā, man ir par daudz lietu apkārt, par daudz cilvēkiem no manis vajag un nekā nevajag reizē. Par daudz cilvēkiem šķiet, ka viņu viedokļi ir pareizāki vai man ir svarīgi. Man nekas nav svarīgi, ja es neesmu mierā ar sevi. Un šobrīd es neesmu, tāpēc pasaule var iet bojā.

Simon & Garfunkel - El Condor

Šodienas galvenie notikumi:
+ es tiku pie diendusas!
+ es biju uz Melno pienu JRT (bija labs)
+ mīļais dabūja darbu!!! (šī ir visgalvenākā no visām galvenajām ziņām).

Tagad man puisis būs pēc sešiem vakarā un saguris. Un mēs tiksimies retāk un sazvanīsimies biežāk. Viņam rīt ir tikai pirmā darba diena, bet šodien pa telefonu norunājām veselas 13 minūtes (tik daudz mēs laikam runājām tikai tad, kad es biju Tallinā). Kas būs tālāk?

Es pateikšu, kas būs tālāk - veiksmīgāk plānota diena mums abiem, mazāk garlaikošanās, slinkošanas un laika tērēšanas niekiem, saturīgāk kopā pavadīts laiks - mums abiem savas darīšanas aizņems daudz laika, kopā būt būs jaukāk. Un būs mazāk attaisnojumu nedarīt kaut ko patīkamu, jo spiedīgais naudas jautājums būs mazāk spiedīgs.

Secinājums: šī ir laba diena. Vēl labāka tā kļūs, kad izdzeršu vēl vienu glāzi zemeņu jogurta, ko šodien vājuma brīdī nopirku, un ieritināšos gultā, lai sapņos turētu īkšķus par Toma rītdienu. Mani rītdienas plāni grozās ap tēva biroju un mapēm, un vakarā mazie brāļi man staigās pa galvu. Būs arī rīt laba diena, es zinu.

Man šodien nesanāca bildes. Priecājies par smuko mani (bildēja Raitis Zeiferts):

pure sex

Es te gribēju pasūdzēties, cik ļoti man negribas mācīties un visas prokrastinēšanas opcijas ir izsmeltas (man bija veseli divi ciemiņi un filmēšana pie mājas, kur cienāt ļaužus ar tēju un fotografēt). Bet tad man skaipā atrakstīja Toms un... Āāāāāāāā, šis video ir vienkārši kaifs uz ekrāna! (Katram gadījumam mazo māsu un brāli atstāj citā istabā...)

The Good The Bad - 030

'030' by The Good The Bad (UNCUT) from 030 on Vimeo.

[Directed by Jeppe Kolstrup. (jeppekolstrup.com)
FREE MP3 Download of '030' available at agirlcalled030.com
Debut album 'From 001 To 017' released on Stray Cat Records on October 25th on iTunes.]

Man vairāk nav ko teikt. Ja viena grupa var šitādu video uztaisīt, tajā viņu topošajā albumā kaut kam ir jābūt... :)

surprīze!

Nupat atklāju vēl vienu logu, no kura var mani stalkot (un to arī dara) - nepietiek, ka tieši pretējās mājas augšējā stāvā, kā izrādās, dzīvo mans kursabiedrs un es varu tikai minēt, kādas manas intīmās dzīves detaļas viņš jau ir pa manu logu redzējis. Tagad atklāju, ka arī no ielas otras puses var laikam gluži labi redzēt - tikko pa logu izkārušies divi čaļi lūrēja, kā es no sava loga mākoņus bildēju. Es gan biju apģērbta, bet tik un tā ir savādi. (Tiklīdz pavērsu objektīvu uz viņu pusi, abi, saprotams, nozuda un aizvēra aizkarus.)

līgolīgolīgolīgolīgokuģītsjūriņā

Bija burvīgs vakars - slinkums, slapjums un lietussargu apdraudošs vējš beigās mani mājās tomēr nenoturēja. Aizgāju padziedāt, sabučoju Tomu, pāragri apdāvināju kursAnnu dzimšanas dienā un tagad mums ar mīļo būs piektdien uz "Bilžu" koncertu kompānija. :)

Pēc visa šī labuma atnācu mājās, iegāju draudziņos, še tev - A. "Soģis" atkal izceļas... "Pidari tiek sodīti", "Pederasti slēpjas aiz likumsargiem" un tā tālāk un tā joprojām. Secinājums - mans mierpilnais, jaukais noskaņojums ir varen trausls. Gribas piepūsties lielai un draudīgai, lai mani tiešām ņem nopietni, un tam cilvēkam pajautāt, kā un vai viņš maz spēj būt dzīvē laimīgs, ja nepārtraukti no sevis izstaro un atstaro vienu vienīgu ļaunumu, dusmas un naidu. Nu nav iespējams dzīvot harmoniski, ja apkārt ir tik daudz negāciju!

Fui, jādzen pašai tas ārprāts prom, jādomā labas domas.
Rīt tētis brauc mājās, man ir tas gods un pienākums viņu sagaidīt lidostā. Šajā sakarā varētu tā kā iet gulēt, jāceļas agri un vēl jāaizbrauc līdz lidostai (nevis, kā parasti, tikai jāaizsteberē pāris minūtes līdz skolai, kur var atkrist krēslā un kādu brīdi neko neredzošām acīm blenzt tukšumā, kamēr organisms aptver, ka diena sākusies).

Gribas ielikt kādu skaistu bildi - lai ne tikai man tiek prieciņš. Vispār secināju nesen, ka varbūt jāpievēršas video formātam, jo, piemēram, vēja nestas lapas nofotografēt ir baigi grūti, bet katra tā kustība ir tik skaista, ka gribas iemūžināt. Šodienas vētrainais vējš tā plivināja lapas pa gaisu, ka es varētu stāvēt, stāvēt, filmēt to visu pa gaisu lidojošo rudeni... Iespējams, nākamais lielais pirkums jāieplāno kāda amatierīga video uzņemšanas ierīce, to jau nevar tā ar telefonu. Bet, ja reiz gribas skaistu bildi kādu ielikt, tad jāieliek svētdienas Dārta. Daži mani sekotāji no DeviantArt jau ievēroja, ka kopš vasaras sākuma, kad pēdējo reizi viņu fotografēju, viņai ir mainījusies matu krāsa. Bet glītums gan nav pazudis. :)





P.S. Ja nu gadījumā kāds te ir manā blogā ieradies, lai paņemtu šīs bildes ar nolūku ielikt spoki.lv vai vēl sazin kur, uzreiz brīdinu - pasakiet man to, tad pielieciet atsauci, ka to fotografēju es, Anna Vilnīte, un dzīvosim draudzīgi. Agrāk vai vēlāk es uzzināšu, ka mans darbs bez manas zināšanas kaut kur internetos dzīvojas, un tad var sanākt grūti visiem. Un šī piebilde te ir tāpēc, ka es nesen pārliecinājos par savu darbu kvalitāti, kad spoki.lv starp Šakirām un aktrisēm parādījās arī manis fotografēta māsīca Irbe. Paldies par komplimentu, protams, bet sākotnēji pārsteigums nebūt nebija patīkams. Tātad vēlreiz - tās bildes ir mans darbs! Paldies.

Kļūst auksti, gribas atpakaļ uz Kipru.

Mana nedēļas nogale bija tik burvīga, ka es nemācēšu pienācīgi izskaidrot. Man ir sajūta, ka es esmu piedzimusi, lai būtu laimīga ar viņu. Ir labi mašīnā blakus braukt, simtiem pakāpienu skaitīt, uz Gaujas ieleju skatīties, pavadīt daudzas stundas seriālu varā, nepārtraukti vienam otru ķircināt, blakus gulēt un kopā brokastis ēst. Ir jauki teātra tumsā sadoties rokās un vakarā pirms iemigšanas sabučoties. Arī pēc 1014 dienām es joprojām esmu ie-mī-lē-ju-sies!

gaismiņas

Šovakar vislatviešu dziedamlaiks būs īpašā svētku noskaņā. Pirmkārt, lai arī vēl daudz darba priekšā, ir jānosvin panākumi. Otrkārt, ir pāris vārda dienas iekrājušās. Nevaru izdomāt, ņemt tikai šokolādi vai šampi arī...?

Labais tēvs piešķīra man uz laiku lietošanā savu fotoaparātu, kamēr es savējo mēģinu saņemties aiznest salabot. Eksperimenti, mēģinājumi un pilnīgi jaunas iedvesmas nāk, kamēr mācos visus trikus. :) Ripošu uz dziesmu vakaru lēēēēēni - gribēsies bildēt saules zaķus visur. Ieraugu šoruden daudz visādu gaismas detaļu, negribas paiet garām.

Blogspots šodien niķojas un nepievieno tās bildes, kuras man gribas te ielikt. Var paskatīties butterfly-weird.deviantart.com - tās ar mani, matiem un gaismas punktiņiem. :)

Saulainas dienas bilde.

Par ko tu balsosi?

Nācu vēlu no dziesmu vakara mājās un degunā kāpa slapju lapu smarža. Jauki un patīk, bet man ellīgi negribas ziemu. Negribas vēju, aukstu smidzekli, negribas vēsumu aiz apkakles un salstošas rokas. Ziemassvētkus gan varētu, bet tas diemžēl nāk komplektā ar aukstumu.

Daudz laika pēdējās dienās pavadīts Visu Latvijai! aģitācijas teltīs. Tur ir cilvēki, notikumi, sarunas, jautājumi, atbildes, jociņi un garāmgājēju komentāri, ir viegli agresīvi vīrieši un kašķīgas tantes, ir atsaucīgi jaunieši un skeptiskas dāmas. Cilvēki pienāk un painteresējas arī tad, ja līst. Balonus nedala, bet dažreiz kopā ar informāciju var dabūt konfekti. Palikušas pēdējās pāris dienas, kad drīkst uzbāzties ar reklāmu, bet gan jau pēdējā brīdī visi lielie dūži kaut ko vēl nostrādās. Šodien pienāca viena domubiedre (vismaz VL! jautājumā) un atzinās, ka viņai ļoti, ļoti bail par vēlēšanu iznākumu. Es viņu braši mierināju un arī visiem citiem droši saku, ka viņi 5% barjeru pārvarēs bez pūlēm, bet manī arī mazliet iezogas šaubas. Ne jau par sevi vai savu pārliecību, bet par to, ka varbūt latvieši joprojām nesaprot... Ja tāpat jutīšos arī sestdien, nekas cits neatliks, kā atkāpties no sava ierastā "es" un no sirds lūgt Dievu, lai cilvēki pēdējā brīdī apķeras un vismaz par Vienotību vai ZZS nobalso.

Jā, vēlēšanu temats ir vienīgais, kas man nāk prātā, kad galvu neaizņem skola. Mājasdarbi pamazām vairojas, jālasa arvien vairāk, turklāt es te runāju tikai par absolūti obligāto, ne par ļoti vēlamo. Uz ceturtdienu E.Kasīrera "Apcerējums par cilvēku: ievads kultūras filozofijā". 224 lappuses un rīt brīva laika nav vispār. Nepārtraukti kaut-kā-darīšana no 8:30 līdz Dievs vien zina, cikiem, jo paredzēts vakarā klases tuss, ko negribas laist garām, jo arī pēc trim nedēļām par lielu daļu kursa biedru zinu labākajā gadījumā vārdu. Re, nupat skaips man parādīja, ka vienam no viņiem rīt ir dzimšanas diena! Nav man laikam nevienas liekas šokolādes mājās, tas gan ir skumji.

Laiku pa laikam iedomājos, ka ir riktīgi daudz, ko rastīt šeit, lai paliek kādreiz atmiņās, ko palasīt. Tādi notikumi, izjūtas un domas, kuras gribas iemūžināt, citādi pazudīs pieaugošajā ikdienas haosā. Bet nav ne laika, ne spēka apsēsties un tiešām uzrakstīt, tikai katru vakaru pirms gulētiešanas iedomājos, ka noteikti vajadzētu rīt, vajadzētu noteikti paspēt, es no rīta atcerēšos, es rīt.... zzzzzzz, šņāk, zzzz. (-.-)
Šitā es jūtos, kā Toma kaķis:

Michael Penn - Walter Reed

Man šovakar nav spēka, tāpēc es došu vaļā tādās labās tumblr.com tradīcijās.










P.S. Nevienu pašu autortiesību es nepiesavinos, bet autoru vārdus arī diemžēl nosaukt nevaru. Baudiet tāpat vien vai ejiet meklēt caur weheartit.com

iesnas nāk

Jau otrais kakao vakars pēc kārtas. Palīdz nomierināties, sasildīties, koncentrēties pēdējiem darbiņiem. Tāpat arī otrais vakars pēc kārtas, ko pavadu viena. Ir darāmas lietas gan man, gan mīļajam, un viss ir tā diezgan saprotami un normāli, vienam no otra arī jāatpūšas. Bet reizē ir arī pavisam skumji, jo ir pierasts. Vientuļi ļoti.

Pilna galva ar visādiem sīkumiem, ne par ko lielu un smagu negribas domāt, negribas mocīt ar infekcijām cīnošos galvu. Sāpošs kakls un vieglas iesnas, šķiet, ir tikai sākums. Šovakar, fotografējot nacionālistu tikšanos ar vēlētājiem un dziedot kameru priekšā, bija arī temperatūra. Visos pieejamajos videomateriālos būšu ar sarkaniem vaigiem kā samīlējusies sestklasniece. :) Balss arī palika kaut kur Kara muzeja telpās. Rīt sasolīju jauno kursa biedreni uz VL! dziesmu vakaru paraut līdzi, bet būs kauns - padziedāt nevarēšu, nedziedāt stulbi... Pfff. Grūta dzīve, rudens nāk.

Skan tā pati mūzika, kas visu pēdējo nedēļu. Negribas, lai ātri apnīk, bet neko citu klausīties arī negribas. Un nav arī nekā cita tāda baigi jauna manos mūzikas gaņģos - ja kādam gribas dalīties ar saviem atradumiem, es priecāšos.

Pa ilgiem laikiem aizloga pasaules slapjuma dēļ uzvilku zābakus šodien. Sasodīts, uzreiz cita stāja, ar taisnāku muguru gribas iet! Velciet keržus, cilvēki! Būs brašāka gaita. Un vispār lietas kaut kā labi iet. Tramvaja vadītājs pat pēc mana lūguma savu nāvējošo krievu popu laipni pagrieza klusāk mājupceļā. Un mājās sagaida zupa un plūmju kūka. Nebūtu tik vientuļi, es pat teiktu, ka vakars jauks.

Šodienas bildes interesē tikai vislatviešus. Toties man ir dažas jaukas, glītas bildes no interneta (kuras es, saprotams, nemēģinu uzdot par savām, lai kā man gribētos, lai es būtu tās fotografējusi). :)