I'm wasting time, I'm wasting money again

Es šodien apņēmos aiziet laikus gulēt, lai mans orgnisms spēj sevi piecelt rīt ātrāk par vienpadsmitiem. Ha, ha.

Toties man ir veselas divas pastkartes, ko sūtīt uz Somiju un vēl kaut kur. Pastmarku gan man vēl nav, bet es pie tā strādāju. Vēl man ir skaistas bildes ar Irbi. Tik skaistas, ka tu vairs nemaz negribi redzēt manas laivošanas bildes, kur pilns ar piedzērušiem purniem.


Šodienas mūzikas atklājums: Sarah Blasko - All I Want

Un vēl man patīk video viņas dziesmai Planet New Year - tur viņa satiek un apprec klavieres. :)

Vairāk man lāga nav ko teikt. Vienīgi tas, ka Toms atbrauca no Valmieras un teica, ka vakar manis satiktais Raivis esot šodien apvaicājies, kā iet žurciņai. Vai nav mīļi? Pasaulē taču ir tik daudz labu cilvēku.

xx, xy, xxy, xxx...

Atraksti puķu meitenei Annai draugos. Piezvani puķu meitenei Annai (numurs tas pats). Atsūti puķu Annai e-pastu. Padod man ziņu kaut kā. Es nevaru nosēdēt mierā, es gribu tevi pabildēt.

Russian Red - Girls just wanna have fun

Man bija nenormāls slinkums ķerties pie šīs rakstīšanas, jo ir tik daudz, ko stāstīt, ka nezinu, ar ko lai sāk.

Es šodien beidzot tiku pie savas pirmās postcrossing pastkartes - paldies, Margarēte un Pēter no Vācijas! (: Tas man atgādina, ka pie manis ir viena Somijas adrese, uz kuru pienākas sūtījums no J-ielas, bet es esmu tik slinka, tik slinka... Es rīt saņemšos un aiziešu uz Istabu iepirkt glītas pastkartītes, labi? Rīt es arī pārdrukāšu Wordā divus vectēva atmiņstāstus, lai neiet vēsture zudumā, un, iespējams, aizbraukšu uz ķengaragu pafotografēt gulbjus un ceriņus. Galu galā, vasara taču ir klāt. Tas nekas, ka gandrīz visus nomāc eksāmeni, sesijas, ieskaites un semestru darbi vai vienkārši slinkums, es māku labi pavadīt laiku arī viena.

Turklāt eksāmens netraucēja Katrīnai atbraukt uz brokastīm no sava SZF. Tas viņai beidzās ar tēju, tomātmaizītēm, kafiju, auskaru dāvanā saņemšanu, krāsainas bizes iegūšanu, bučām un ierašanos uz angļu valodas eksi apmēram 25 minūtes vēlāk, nekā paredzēts. Turklāt tas pēdējais ir galīgs sīkums, jo te bija baigi jauki. Tikai promejot viņa pie reizes aizveda arī Tomu, kurš gribēja mājās bužināt kaķi un žāvēt telti. Tā ka tagad es esmu palikusi bezToma. Skatos Hausu un dzeru tējas, un neskatos pulkstenī.

Šī iemesla dēļ netīšām liku mammai nokavēt viņas vingrošanas, jo bija runāts, ka aiziešu viņu satikt un iemainīt viņas sporta somu pret savu saārstēto Peli, bet es paskatījos laikrādī ap to pašu laiku, kad man jau vajadzēja būt Lāčplēša un Avotu ielas stūrī. :( Nu, kaut ko viņa tur paguva pavingrināties, un arī žurci es dabūju, tikai biju bišķīti aizelsusies. Un Pelim viss būs labi - nelāgais bumbulis izgriezts, caurums aizšūts, tagad tikai jāgaida, kad līdz galam izies pilnā narkoze un tas zvēriņš sāks tipināt taisni un koordinēt ķepas atkal. Ūdens un ņammu traukus jau atrada, rīt būs tikai šūtās vietas sadzīšanas vaina. Domāšu labas domas.

Kamēr čāpoju pa Katoļu ielu ar būri vienā un lietussargu otrā rokā, garām brauca melna, glauna mašīna, no kuras skanēja slāpēts tucis, bet zem priekšējā stikla rotājās Latvijas karodziņš. Mazliet izbrīnījos, bet nospriedu - lai jau. Vairāk apmulsu, kad tā mašīna apstājās, ārā izkāpa jauns vīrietis, teica: "Čau!" un izrādījās esam Raivis Dzintars. Gādīgi apvaicājās, vai būšu uz dziesmu vakaru, iemeta aci būrītī, novēlēja žurcim drīzu veseļošanos un aizripināja tālāk uz to pašu dziesmu vakaru, kurā manis nebija. Un Toma arī nē. Toties viņš rīt brauc uz Valmieru dziedāt un spēlēt, es tikai līdz galam nesapratu, kāpēc, bet lai tik brauc. Būs, ko pēc tam man pastāstīt.

Es neesmu gulējusi arī muzikālu atklājumu ziņā, šodien atradu meiteni ar baltu akustisko ģitāru, dziesmu Cigarettes un pseidonīmu Russian Red. Ne miņas no krievu izcelsmes, bet esot kaut kāds sakars ar lūpu krāsas toni. Nu, anyway, viņa ir vienkārši apbrīnojami glīta, un Vikipēdija viņas mūziku apraksta kā kaut ko starp kanādiešu indie/folk dziedātāju Feist (būs jāiečeko) un man jau zināmo Joanna Newsom, citi salīdzina ar Regina Spektor, bet, ja tas neko tev neizsaka, es sasummēšu - ir skaisti. Man tik ļoti patīk, ka es atkal rokos pa torrentiem, jo man vajag to vienīgo albumu, kas viņai pagaidām ir (nosaukums "I love your glasses" vien ir ko vērts). :)

Ā, nu jā, vēl jau bija arī tas Ventspils Augstskolas laivu brauciens, kur es Tomam pie rociņas braucu līdzi. Ja Agnese nebūtu piekritusi riskēt ar noslīkšanu kopā ar mums, mēs to trešo vietu laivā dabūtu aizpildīt ar savu kopīgo iedomu draugu, bet Agnese piekrita. :) Bija par maz alus, gana daudz joku par affes, big booty bitches un Duglasa Adamsa stopētāju ceļveža tēmu. Bijām nūģīgi līdz pēdējam, nosaucām savu komandu par "42" (the answer to life, the universe and everything - izlasi tos Galaktikas stopētājus), pukojāmies par neinteliģentiem, piedzērušiem fruktiem visapkārt un sabīdījām visādu filmu skatīšanos (gan Zvaigžņu karus, lai arī Agnesi mēģinātu ievilkt sci-fi nūģu pulciņā, gan arīšo to intelektuālāku, lai mēģinātu mani ievilkt intelektuāļu pulkā, jo man, redz, jūlijā jāpacenšas ietikt Kultūras akadēmijā pamācīties). Ā, un protams, protams, airējām, airējām, šļakstījāmies, šķendējāmies, kad neveicās ar airēšanu, un mūsu banāna krāsas un paskata laiva darīja tā, kā grib straume un vējš, laiku pa laikam stājāmies dūņainā, mālainā krastā, lai atkal uzpumpētu mazliet cauro laivas pakaļgalu (daktteips ūdenī nedara savu darbu tik labi, cik mums gribējās), bet vakaros un rītos dejojām svinīgo odu nogalināšanas rituālu dejas. Odu zāles laikam šogad no tiem mošķiem necik neglābs - viņu ir traki daudz, bet varžu un putneļu laikam ir par maz. Trenējiet plaukstas, būs, ko sist!

Laivu bildes te parādīsies, kad man interneti beigs rādīt "an error occured during the connection" un tamlīdzīgus gudrus, nelietderīgus paziņojumus. Man līp ciet acis. Labi, ka nav jāpaliek nomodā par katru cenu, cīnoties ar pēdējo skolas darbu kaudzi. Bet nākamgad ap šo laiku es jau būšu tur pat, kur visi citi - stresā. Pagaidām arlabunakti.

viena kāja, desmit degu bērni un priecīgs

Es nolasīju tos savus trīsus dzejolīšus. Pat nesamežģījās mēle vienā īpaši mežģīgā rindiņā (pamēģini par kaut ko mazliet satraukties un tad precīzi pateikt "atbalss iegulst pirmslaikā"). Un pēc tam deva mazliet puķes (es savas piecas narcisītes atstāju pie Brīvības pieminekļa - pārvietojoties ar velo, kuram nav ne groziņa, ne bagāžplaukta, nav baigi ērti, bet Mildai gan noteikti patika), kaut kādus vīniņus (nepagaršoju, slinkums bija), speķpīrāgus un mazītiņas magoņbulciņas, pēc kurām visiem zobos bija saķērušās sēkliņas. Varbūt tāpēc cilvēki pēc tam sevišķi centīgi smaidīja, bet varbūt es vienkārši ievēroju visādus sīkumus. Kā, piemēram, toreiz, kad mēs ar Tomu čāpojām atpakaļ mājās no xxx-maximas, un pretī ar velo pabrauca kaut kāds visiem-izņemot-man-zināms vietējais onka, kuru visi saucot par Coju (nav līdzīgs), un es teicu:
- Re, viņam pie riteņa stūres bija kaut kāds rotaļu velniņš sarkanā krāsā!
Un Toms teica:
- A to, ka viņam ir tikai viena kāja, Tu arī redzēji?
Un es teicu:
- ???

Lai kā es jau būtu pieradusi, ka Toms mani nes cauri, pat tad, ja es to aptveru nevis pašā sākumā, bet kaut kur pret vidu, šoreiz laikam patiešām tam onkam bija tikai viena kāja. Toms ilgi un dikti par mani smējās un gan jau arī šito, tāpat kā citus savus pigorus, atcerēsies uz mūžīgiem laikiem, lai kādā vienmuļākā brīdī varētu man par to atgādināt. :) Bet es jau arī tāpat zinu, ka ievēroju detaļas, kuras nepamana citi. To, ka es izlaidīšu tik svarīgu detaļu kā veselu kāju (vai, šajā gadījumā, tās neesamību), es gan nevarēju paredzēt, bet es centīšos mācīties no šīs savas kļūdas.

Šodien tajā Satori grāmatnīcā es kaut kā netīšām satiku Daijas ex-Jurģi. Sākumā nepazinu. Viņš tur, izrādās, strādā. Parunājām par visādiem valodnieciskiem jautājumiem (apsmējām dāņu valodu un arī holandiešus), parunājām par dīvaiņiem, kas mēdz ieklīst grāmatnīcās un vēlas parunāties tā, kā mēs to darījām. Satori izrādās viena itin jauka vieta. Ja tur otrajā stāvā būtu kāda gulta, un blakus nedzīvotu jezuīti, kas mēdz rīkot mežonīgus baļļukus, es labprāt tur ievāktos ar savu čaiņiku un spilveniem. Tā vide man vispār atgādināja, ka esmu atstājusi novārtā grāmatu lasīšanu. Esmu diezgan droša, ka toreiz, kad rakstīju savas apņemšanās (kaut kad bloga sākumā bija tāda lieta), es ar "lasīt vairāk" nedomāju SestDienas anekdošu lapu un tēvēnetu (toties es lasu ziņas, un tas arī ir diezgan labi, manuprāt). Ja reiz es kaut ko tik lielisku apņēmos, tad laikam nospriedu, ka arī Naumaņa filmu atsauksmes ir par īsu, tā teikt. Tiesa gan, nevarētu teikt, ka man ir nenormāli daudz naudas, ko tērēt grāmatām, tā ka varētu mēģināt atrast kādu bibliotēku, kur lasītava neizskatās pēc slimnīcas, vai vienkārši pieķerties vecmāmiņas skapim. Un Daija un Jurģis nebūtu nekāds lāgais pāris vairs. Daijai vajag kādu, kurš uzkāps kokā, viņu pašu uznesīs kalnā un uz Munameģi aizvedīs, viņai tādas filozofiskas sarunas, man liekas, notiek tikai zem grādiem. Turklāt Daija tagad vispār ir gangsta, viņai ir tetuvējums. Goda vārds, es pat redzēju, kā tas notika. Bildes arī ir, bet tās draudziņos jāskatās, man slinkums te krāmēties.

Un vispār (tas patiesībā ir galvenais dienas notikums) man beidzot atkal ir puisis - viņš ir iesējis vecpuišpapīru! Urrā! Es to gandrīz uztveru kā personīgu sasniegumu. Nav jau arī tā, ka viņš bija sevišķi kaut-kāds-tur, kamēr rakstīja. Gan jau pilnīgi visi ir nervozi, slikti guļ un nemāk atpūsties, tiklīdz nodošanas datums ir tuvāk par trim nedēļām. Bet man tomēr ir prieks, ka šitais ir galā. Un rīt mēs braucam braukt uz braukšanu ar laivām. Man nav ne jausmas, ko tādās reizēs ņem līdzi. Diezgan droši NEņem augstpapēžu kurpes (bet tas tāpat nedraud) un kosmētiku, bet ko tad ņem? Daudz alus, visticamāk. Es jau tāpat airēt nemāku.

Ā, tev nevajag vienudivusdaudz mazu degu ()? Katrīnas draudziņiem sanāca šmuce - degu "lesbiešu" pārim sadzima desmit gab. maziņu, smuku. Ja man mājās jau negrauztu viens žurks un viens uz mata šitāds degu, es kādu paņemtu, bet lai jau citiem arī tiek, vai ne?

Bildē gan nav degu, bildē ir tramīgs imantas mincītis. Sabijās no fotoaparāta skaņām.

Spare me your judgements...

...and spare me your dreams.

Pasaulē ir tik daudz brīnišķīgas mūzikas! Jaunākais atklājums ir Mumford & Sons. Pagaidām nav nevienas dziesmas, kas man nepatiktu, bet tā droši vien ir tikai sākuma sajūsma, rozā briļļu stadija. Vai arī, piemēram, pretreakcija pasaules problēmām.

Kaut kad ap pagājušās nedēļas beigām mēs ar Tomu sēdējām virtuvē un nupat bijām beiguši ēst ļoti vēlas vakariņas, kad Toms nopūtās un klusi, bēdīgi teica: "Man ir apnicis dzirdēt krievu valodu." Nav tā, ka tagad es izvērsīšu bezgalgaru apcerējumu par nacionālismu, okupāciju, cilvēktiesībām un citiem smalkiem tematiem, bet man šķiet, ka tam tā vienkārši nav jābūt. Brāļa nonākšana slimnīcā, protams, palīdzēja man gremdēties destruktīvās iekšējās diskusijās par piekto kolonnu un tās drausmīgo iespaidu uz Latvijas sabiedrību. Tas, ka es aizdevu brālim lietošanā savu dārgo laptopu, man deva vēl papildus pāris dienas, kuras pavadīju īgņojoties uz pasauli. Palasīju visādus vecus Rīgas Laika numurus un secināju, ka mani kaitina apmēram trešdaļa satura (jo ir vai nu maniem principiem un uzskatiem neatbilstoša, vai vienkārši kaut kā snobiski pasniegta, manuprāt), bet galvai strādāt liek tik un tā. Mazliet interesantāk, nekā vienkārši lasīt ziņas - man kaut kā cipari, datumi, skaitļi un fakti mēdz mazāk palikt atmiņā, salīdzinot ar idejām, viedokļiem un tādām lietām.

Tieši ap to laiku, kad man līdz galam ir piegriezies, ka mans mīļais paralēli visām dzīvības funkcijām domā un runā par savu bakalaura darbu, viņš to ir gandrīz pabeidzis. Vēl tikai viena ceturtdiena - tad viss būs iesiets cietos vākos ar spīdīgiem burtiem. Jau piektdien mēs agri krāmēsim somas un brauksim uz Ventspili to briesmekli nodot, padzīvoties pie jūras un vest mani manā pirmajā laivu braucienā ever. Man tas izklausās pēc iespējas beidzot atkal būt kopā ar īstu Tomu, nevis tikai rūpju māktu, domīgu robotu pie rokas. Mazliet baidos par to, kas notiks ar mani pašu pēc trim četriem gadiem. Vienīgais gadījums, kad esmu bijusi līdzīgā situācijā, bija z.p.d. 11. klasē, un es ļoti negribu tā pārvērsties atkal. Varētu jau apņemties darīt lietas laikus, bet es zinu, ka tā tas nenotiek nekad.

Ai, man taču jāiemācās tie trīs dzejoļi rītdienai! Turklāt rīt nez kāpēc atkal notiek viss kaut kas cits. 17:00 Ārzemju mākslas muzejā uz divām stundām būs fotoizstāde, kurā varēs apskatīt amerikāņu bildēto, kas radies, iedvesmojoties no mūsu "Saule.Pērkons.Daugava" - varētu būt forši, ne? Un piecos brālim ir zobārsts, bet viņam ir arī smadzeņtrīce, kas neizklausās diez ko līdzīgi "ej-pakraties-četros-tramvajos-ar-kašķīgiem-cilvēkiem", tāpēc es nezinu, kā būs. Un septiņos ir Dimitera albuma prezentācija. Kas ir cilvēkiem ar vienu 20. maiju!?

Es tagad iešu samīļot spilvenu, jo esmu atdevusi Tomu pēdējās pirmsnodošanas nakts neprātam.

It's getting dark, darling, too dark to see.

15. maijs

Es biju pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa. Tur bija arī bariņš vislatviešu, daudz svecīšu, ļoti daudz puķu, četras ģitāras un, ņemot vērā slapjos laikapstākļus, pietiekami daudz ļaužu. Neko daudz nevajadzēja, mēs tikai padziedājām un bija jauki. Bildes būs arī visulatvijai.lv, ja ieraugi kādu zināmu, padod tālāk. :)

šodien dzīve ir krāsaina

Tu redzēji, kā šodien lija? Redzēji? Redzēji? Tas bija tik forši un ilgi, veselas divas Hausa sērijas pagāja! Es nevarēju noturēties, sēdēju uz palodzes un bāzu rokas un galvu ārā priecāties. Bija silts un tik burvīgi smaržoja pēc putekšņiem un slapjas zemes, un vasaras! Un pēc tam, kad man bija jābrauc pie Endijas, tad gandrīz viss jau bija nožuvis un es tiku galā sausa.

Jā, es biju pie Endijas, jo viņas tētis ir radio dīdžejs un viņu sauc Andris Zeibots, un viņš ir sarakstījis tik daudz dīvainu dzejas gabalu, ka tie ir izpelnījušies veselu grāmatu, kura iznāk ceturtdien. Un tad mēs Satori grāmatnīcā palīdzēsim grāmatas prezentēšanā un lasīsim dzejoļus. Un visi tie, kuri ir jālasa man, ir salīdzinoši nedīvaini un pagalam jauki, bet viņam ir arī šis tas pavisam kosmosenerģisks un tā. Ja nāksi ciemos, iedošu rabarberu ķīseli un arī grāmatiņu palasīt (dabūju autogrāfētu komplimentāro eksemplāru (:). Vai nāc uz Satori grāmatnīcu ceturtdien un paklausies.

Sameklē tagad YouTube Sufjan Stevens, uzliec dziesmu Concerning the UFO Sighting Near Highland, IL un zināsi, kāds man ir garastāvoklis. Tad sameklē mani skaipā un atsūti man mūziku, ko es nekad neesmu dzirdējusi, un mans garastāvoklis kļūs vēl labāks. :)

Rīt būs gara, gara diena un arī ilgs, ilgs vakars. Es neplānoju sevišķi iesaistīties Muzeju nakts padarīšanās (lai gan to nekad nevar zināt, kamēr nav netīšām pavadīta visa nakts ārā), bet 19:00 pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa būs svecītes, ziedi un dziesmas, kurām gribēsies dziedāt līdzi. Aizej pie vecmāmiņas un pajautā, kā viņai gāja Ulmaņlaikos, tad Tu sapratīsi, kāpēc tur būt rītvakar ir svarīgi. Es tagad iešu pagulēt un uzlādēt fotoaparātu, jo rīt vajadzēs acis vaļā un aparātu pie dzīvības.

Šovakar beidzot atkal aizdevos uz Visu Latvijai! dziesmu vakaru un tagad ir tik forši! Es jūtos pilna ar labām domām, ar cerībām un apņēmību, ar dziesmām, ko dziedāja arī vecmamma, un man liekas, ja mums ir tādi cilvēki (kādi mums patiešām ir), tad latviska Latvija nudien nav pārsteidzīgs, nereāls mērķis. Tie cilvēki iedvesmo, motivē, liek domāt līdzi visam, kas notiek! Gribas turēties līdzi, darīt, palīdzēt un būt starp tiem jauniešiem, uz kuriem kādreiz balstīsies Latvija.

Tiesa gan, mizantropijas lēkmes piemeklē arī lasot VL! mājas lapas komentārus, kaut gan tur komentējošo cilvēku IQ ir būtiski augstāks nekā, piemēram, delfos. Varbūt es vienkārši sāpīgi reaģēju uz nesaskaņām "savējo" lokā, jo zinu, ka nacionālisti un patrioti neko vērtīgu nepaveiks, ja būs aizņemti ar strīdēšanos savā starpā. Varbūt es vispār traki reaģēju uz jebkādiem kašķiem, jo man gribas, lai visi dzīvo draudzīgi.

Es šodien gandrīz sastrīdējos ar Tomu, runājot par cūkām, haizivs zupu, maziem astoņkājīšiem un brieža desu. Ak, kad es iemācīšos racionāli, skaidri apkopot, pastāstīt un pamatot savas domas!? Manī ir tā spītība, kas vajadzīga cilvēku pārliecināšanai, bet man trūkst mākas trāpīgi izteikties un izmantot zināšanas, kas veido manus viedokļus. Eh. Publiskās runas kursus pie šī galdiņa, lūdzu, un "es jums iemācīšu mīlēt Raini" nē, bet es jums pastāstīšu, ko mēs, cilvēki, darām galīgi garām un kāpēc, un ko varam citādi.

Bet to kādreiz, kad es varēšu sevi pārliecinoši nolikt vienā līmenī ar tiem, kuru apņēmība, drosme un darba spējas mani šodien tik ļoti iedvesmoja.

gaiļbiksīšu pilna galva

Es baigi piekusu. Pat nevaru izstāstīt, cik ļoti. Bet šodien kopumā bija labi un man ir TIK foršas pavasara bildes fotoaparātā, ka grūti sagaidīt, kamēr salādēsies datorā.
Viss ir zaļš, visur kaut kas zied, un man gribas, lai mammas lauki būtu drusku tuvāk nekā 2h ar vilcienu un vēl 20 minūtes mašīnā, kad kāds atbrauc pretī uz staciju.

Ai, es te sēžu jau 15 minūtes, mēģinot izdomāt, ko sakarīgu lai uzraksta, bet man nesanāk. Es vienkārši ielikšu bildes un iešu čučēt.

Zini, cik forši ir, ja no rīta pie tevis ienāk brālis un piedāvā kārtīgu maisu ar tostermaizēm? Es tev pateikšu - baigi forši. Izrādās, ir ballītes, kurās pārtikas uz galda (galdiem?) ir tik daudz, ka kaut kādu tur muļķīgu tostermaižu pazušanu neviens pat nepamana, tāpēc Mārtiņs situācju izmantoja un atnesa brokastis. :)) Atliek tikai uztaisīt piparmētru tēju un priecāties.

Es vakar beidzot atkal biju viena mājās. Bija mazliet vēsi un nebija interneta, bet es patīrīju datoru un padziedāju līdzi mūzikām, un baidījos. Tas pēdējais tāpēc, ka šodien jāsatiek tētuks un jāatskaitās par saviem skolu/darbu plāniem, un tas vienkārši nevar beigties labi. Bet es pie reizītes satikšu mazos brāļus, kas, savukārt, ir forši. No Edvarda esmu jau gana atpūtusies, no Alberta nemaz nebiju tik nogurusi, un man riktīgi gribas viņus abus samīļot tagad.

Mamma ir laukos, un rīt ir Mātes diena, un labākais, ko es varu iedomāties viņai uzdāvināt, ir iztīrīta māja. Vēl varbūt var uztaisīt kaut kādas papīra puķes vai ko tādu, bet man nudien iztēle ir kaut kur aizmaldījusies. Un rīt arī nebūs laika, jo iztēli un dienu aizņems fotoaparāta turēšana un sarkanmatainas Līvas iemūžināšana. Es ļoti, ļoti ceru, ka rīt patiešām nelīs. Turēt gan kameru, gan lietussargu nav pārāk ērti.

Ai, šodien nav filosofisku pārdomu diena, es pārāk nervozēju par to, ko teikšu tētim un cik neapmierināti viņš uz mani skatīsies.

there's something deep inside me that wants to believe like i did when i was four

Es nebūt šobrīd neesmu depresīva, bet ir dziesmas, kas pielīp neatkarīgi no garastāvokļa un neliek galvu mierā, kamēr neiemācās no galvas katru vārdu un noti. Šodien man iekšā ir sirdi plosošs Harris Tweed (jebšu Dear Reader) - Better Than This
I wanted to be so much older
but i turned out colder than an iceberg in the sea
I used to burn like a fire
and it got me nowhere
but anything is better than this

Piereģistrējos CouchSurfing.com un ir cerība, ka man šis notikums palīdzēs krāsainākai vasarai. Uztaisīt pieklājīgu profilu gan nozīmē ieguldīt nenormāli daudz laika, bet tas droši vien ir tā vērts.

Blandoties šodien pa Dominu kurpju meklējumos, satiku Rotu studijā Ieviņu un atcerējos, ka pie manis joprojām ir lielizmēra viņas foto no Esplanādes, ko es sen apsolīju viņai atdāvināt. Laikam jārunā kāds kafijrandiņš, lai viņai istabā sienas nav tik plikas. Un vēl es rīt beidzot uztaisīšu pastkarti puisim no Vācijas, kurš vēl nemaz nezina, ka viņam tāda būs. Un vēl, un vēl, man kaut kā nav spējas sarakstīt te visu to, ko man gribas saplānot un izdarīt. Galvenais paturēt lietas galvā un atcerēties pierakstīt iespaidus, kad viss būs galā.

visuma mērkaķis

Interneti mani neklausa jau otro dienu. Piektdienas ballīšbildes nav iespējams ielikt ne Delfi foto sadaļā, ne yy.lv, arī Kritiskās masas 38 bildes nonāca nevis Delfos, kur visiem pieejamas un novelkamas, bet draugiem.lv, kur neviens droši vien tās nemūžam neatradīs. Tas mani īpaši skumdina, jo es noteikti nebiju vienīgā, kura mēģināja sevi sameklēt kādās no atrodamajām bildēm, bet labākais, ko atradu, ir mans sāns zaļā jaciņā kaut kur fonā, kur neviens pat nemēģinātu mani atpazīt. Sasodīts, pat tad, kad es no sirds braucu piedalīties, būt iekšā, nevis stāvēt maliņā un iemūžināt citus priecīgos cilvēkus, visi, kam ir pieklājīga kamera, saož manu somā esošo ziepīti un vienkārši skatās uz otru pusi. Tad nu es ar savu nelaimīgo ziepīti vismaz iemūžināju dažus citus, kuri arī varētu gribēt kādu pierādījumu savai eksistencei.

Šī situācija man mazliet atgādina grāmatu/filmu Parfīms. Tu izbaudi, radi izcilus aromātus, centies iemūžināt pasaules skaistumu visos iespējamos veidos, bet viss ir tik gaistošs un nepastāvīgs, cilvēkus bieži vispār neinteresē autors, tikai (dažreiz) rezultāts, ka talants, apņēmība un milzīgs darbs aiziet bojā un tiek momentā aizmirsts. Es gribētu, lai par manu eksistenci uzzina. Es gribētu, lai mani redz. Bet es negribu tā vārdā pārkāpt kaut kādas robežas. Vai ar vienkāršu labu gribēšanu un centību kaut ko šobrīd var sasniegt?

Es vispār esmu mazliet vīlusies pasaulē pēdējās dažas dienas. Mani skumdina cilvēki, viņu attieksme (vai tās trūkums), tas virziens, kādā sabiedrība kustās. Man liekas, ka nekas nav īsti tā, kā tam vajadzētu būt, bet var jau būt, ka man vienkārši ir nepareizs priekšstats par to, kā "vajadzētu būt". Ir tāda škrobe par gandrīz visu, ka nolaižas rokas. Vajag uzlikt Placebo - Space Monkey un ļauties bezcerības sajūtai un mizantropijai kādu brīdi.