visuma mērkaķis

Interneti mani neklausa jau otro dienu. Piektdienas ballīšbildes nav iespējams ielikt ne Delfi foto sadaļā, ne yy.lv, arī Kritiskās masas 38 bildes nonāca nevis Delfos, kur visiem pieejamas un novelkamas, bet draugiem.lv, kur neviens droši vien tās nemūžam neatradīs. Tas mani īpaši skumdina, jo es noteikti nebiju vienīgā, kura mēģināja sevi sameklēt kādās no atrodamajām bildēm, bet labākais, ko atradu, ir mans sāns zaļā jaciņā kaut kur fonā, kur neviens pat nemēģinātu mani atpazīt. Sasodīts, pat tad, kad es no sirds braucu piedalīties, būt iekšā, nevis stāvēt maliņā un iemūžināt citus priecīgos cilvēkus, visi, kam ir pieklājīga kamera, saož manu somā esošo ziepīti un vienkārši skatās uz otru pusi. Tad nu es ar savu nelaimīgo ziepīti vismaz iemūžināju dažus citus, kuri arī varētu gribēt kādu pierādījumu savai eksistencei.

Šī situācija man mazliet atgādina grāmatu/filmu Parfīms. Tu izbaudi, radi izcilus aromātus, centies iemūžināt pasaules skaistumu visos iespējamos veidos, bet viss ir tik gaistošs un nepastāvīgs, cilvēkus bieži vispār neinteresē autors, tikai (dažreiz) rezultāts, ka talants, apņēmība un milzīgs darbs aiziet bojā un tiek momentā aizmirsts. Es gribētu, lai par manu eksistenci uzzina. Es gribētu, lai mani redz. Bet es negribu tā vārdā pārkāpt kaut kādas robežas. Vai ar vienkāršu labu gribēšanu un centību kaut ko šobrīd var sasniegt?

Es vispār esmu mazliet vīlusies pasaulē pēdējās dažas dienas. Mani skumdina cilvēki, viņu attieksme (vai tās trūkums), tas virziens, kādā sabiedrība kustās. Man liekas, ka nekas nav īsti tā, kā tam vajadzētu būt, bet var jau būt, ka man vienkārši ir nepareizs priekšstats par to, kā "vajadzētu būt". Ir tāda škrobe par gandrīz visu, ka nolaižas rokas. Vajag uzlikt Placebo - Space Monkey un ļauties bezcerības sajūtai un mizantropijai kādu brīdi.