Šovakar beidzot atkal aizdevos uz Visu Latvijai! dziesmu vakaru un tagad ir tik forši! Es jūtos pilna ar labām domām, ar cerībām un apņēmību, ar dziesmām, ko dziedāja arī vecmamma, un man liekas, ja mums ir tādi cilvēki (kādi mums patiešām ir), tad latviska Latvija nudien nav pārsteidzīgs, nereāls mērķis. Tie cilvēki iedvesmo, motivē, liek domāt līdzi visam, kas notiek! Gribas turēties līdzi, darīt, palīdzēt un būt starp tiem jauniešiem, uz kuriem kādreiz balstīsies Latvija.

Tiesa gan, mizantropijas lēkmes piemeklē arī lasot VL! mājas lapas komentārus, kaut gan tur komentējošo cilvēku IQ ir būtiski augstāks nekā, piemēram, delfos. Varbūt es vienkārši sāpīgi reaģēju uz nesaskaņām "savējo" lokā, jo zinu, ka nacionālisti un patrioti neko vērtīgu nepaveiks, ja būs aizņemti ar strīdēšanos savā starpā. Varbūt es vispār traki reaģēju uz jebkādiem kašķiem, jo man gribas, lai visi dzīvo draudzīgi.

Es šodien gandrīz sastrīdējos ar Tomu, runājot par cūkām, haizivs zupu, maziem astoņkājīšiem un brieža desu. Ak, kad es iemācīšos racionāli, skaidri apkopot, pastāstīt un pamatot savas domas!? Manī ir tā spītība, kas vajadzīga cilvēku pārliecināšanai, bet man trūkst mākas trāpīgi izteikties un izmantot zināšanas, kas veido manus viedokļus. Eh. Publiskās runas kursus pie šī galdiņa, lūdzu, un "es jums iemācīšu mīlēt Raini" nē, bet es jums pastāstīšu, ko mēs, cilvēki, darām galīgi garām un kāpēc, un ko varam citādi.

Bet to kādreiz, kad es varēšu sevi pārliecinoši nolikt vienā līmenī ar tiem, kuru apņēmība, drosme un darba spējas mani šodien tik ļoti iedvesmoja.