Pasaulē ir tik daudz brīnišķīgas mūzikas! Jaunākais atklājums ir Mumford & Sons. Pagaidām nav nevienas dziesmas, kas man nepatiktu, bet tā droši vien ir tikai sākuma sajūsma, rozā briļļu stadija. Vai arī, piemēram, pretreakcija pasaules problēmām.
Kaut kad ap pagājušās nedēļas beigām mēs ar Tomu sēdējām virtuvē un nupat bijām beiguši ēst ļoti vēlas vakariņas, kad Toms nopūtās un klusi, bēdīgi teica: "Man ir apnicis dzirdēt krievu valodu." Nav tā, ka tagad es izvērsīšu bezgalgaru apcerējumu par nacionālismu, okupāciju, cilvēktiesībām un citiem smalkiem tematiem, bet man šķiet, ka tam tā vienkārši nav jābūt. Brāļa nonākšana slimnīcā, protams, palīdzēja man gremdēties destruktīvās iekšējās diskusijās par piekto kolonnu un tās drausmīgo iespaidu uz Latvijas sabiedrību. Tas, ka es aizdevu brālim lietošanā savu dārgo laptopu, man deva vēl papildus pāris dienas, kuras pavadīju īgņojoties uz pasauli. Palasīju visādus vecus Rīgas Laika numurus un secināju, ka mani kaitina apmēram trešdaļa satura (jo ir vai nu maniem principiem un uzskatiem neatbilstoša, vai vienkārši kaut kā snobiski pasniegta, manuprāt), bet galvai strādāt liek tik un tā. Mazliet interesantāk, nekā vienkārši lasīt ziņas - man kaut kā cipari, datumi, skaitļi un fakti mēdz mazāk palikt atmiņā, salīdzinot ar idejām, viedokļiem un tādām lietām.
Tieši ap to laiku, kad man līdz galam ir piegriezies, ka mans mīļais paralēli visām dzīvības funkcijām domā un runā par savu bakalaura darbu, viņš to ir gandrīz pabeidzis. Vēl tikai viena ceturtdiena - tad viss būs iesiets cietos vākos ar spīdīgiem burtiem. Jau piektdien mēs agri krāmēsim somas un brauksim uz Ventspili to briesmekli nodot, padzīvoties pie jūras un vest mani manā pirmajā laivu braucienā ever. Man tas izklausās pēc iespējas beidzot atkal būt kopā ar īstu Tomu, nevis tikai rūpju māktu, domīgu robotu pie rokas. Mazliet baidos par to, kas notiks ar mani pašu pēc trim četriem gadiem. Vienīgais gadījums, kad esmu bijusi līdzīgā situācijā, bija z.p.d. 11. klasē, un es ļoti negribu tā pārvērsties atkal. Varētu jau apņemties darīt lietas laikus, bet es zinu, ka tā tas nenotiek nekad.
Ai, man taču jāiemācās tie trīs dzejoļi rītdienai! Turklāt rīt nez kāpēc atkal notiek viss kaut kas cits. 17:00 Ārzemju mākslas muzejā uz divām stundām būs fotoizstāde, kurā varēs apskatīt amerikāņu bildēto, kas radies, iedvesmojoties no mūsu "Saule.Pērkons.Daugava" - varētu būt forši, ne? Un piecos brālim ir zobārsts, bet viņam ir arī smadzeņtrīce, kas neizklausās diez ko līdzīgi "ej-pakraties-četros-tramvajos-ar-kašķīgiem-cilvēkiem", tāpēc es nezinu, kā būs. Un septiņos ir Dimitera albuma prezentācija. Kas ir cilvēkiem ar vienu 20. maiju!?
Es tagad iešu samīļot spilvenu, jo esmu atdevusi Tomu pēdējās pirmsnodošanas nakts neprātam.
It's getting dark, darling, too dark to see.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru